Pazīstamais politiķis Ģirts Valdis Kristovskis vismaz pusotru gadu cieši kontaktējies ar Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) virsniekiem par iespējamo savstarpējo sadarbību – lasāms viņa paša sarakstītajā un 2017. gadā izdotajā grāmatā “Pieskāriens”.
Ģ. V. Kristovskis uzstājīgi turpina pieprasīt izņemt Neatkarīgās publikācijas par viņa kontaktiem ar VDK no interneta un atklāt viņam visu to bijušo VDK virsnieku vārdus, kuri snieguši Neatkarīgajai komentārus par šo. Ģ. V. Kristovskis uzstāj, ka viņš savā grāmatā aprakstījis nevis savu sadarbošanos ar VDK, bet gan pretošanos tai.
Lūgts izspiegot Doniņu
Grāmatā “Pieskāriens” pieminēts arī pasaulē pazīstamais šķēpmetējs Jānis Doniņš, par kuru VDK Ģ. V. Kristovskim esot lūgusi ievākt informāciju.
J. Doniņš 1971. gada Eiropas čempionātā ieguva sudraba medaļu, bet tajā pašā gadā ASV viņš sacensībās guva uzvaru, raidot 89,33 metrus tālu metienu. 1969. gadā sacensību laikā ASV J. Doniņš iemīlējās amerikānietē Keitijā Kīfā, pēc trim gadiem apprecējās un 1975. gadā pārcēlās no PSRS uz dzīvi Kalifornijā. Tagad atgriezies dzimtenē un dzīvo Ogrē.
Sarunā ar Neatkarīgo J. Doniņš noliedza, ka kaut reizi G. V. Kristovskis būtu viņu uzrunājis. J. Doniņš apgalvoja, ka viņš Ģ. V. Kristovski ne reizes nav saticis. Sporta veterāns atzina, ka viņš savu vizīšu laikā padomju Latvijā no VDK darbinieku puses vienmēr ticis rūpīgi uzraudzīts.
Grāmatas “Pieskāriens” 119. lappusē Ģ. V. Kristovskis atspoguļo, kā viņu uzrunājis LPSR VDK Ventspils daļas leitnants Andris Indriksons, kuru viņš grāmatā dēvē arī par Dogsinu. VDK virsnieks interesējies, vai Ģ. V. Kristovskis nevar iegūt informāciju par nesen kā Latvijā iebraukušo ASV dzīvojošo šķēpmetēju J. Doniņu. No atspoguļoto notikumu konteksta var noprast, ka runa ir par 1986. gada vasaru.
“Liepu pazarē uz skaidu klāja lecam daudzsoļus. Tad pamanu, ka mūsu virzienā mērķtiecīgā solī tuvojas Dogsins. Nojaušu, ka šajā reizē tas nav nejauši un viņš nepaies tā vienkārši garām. Nojauta nav pievīlusi arī šoreiz. Nepārprotami viņš meklējis mani. Prasa atvirzīties gabalu nostāk no lēcēju grupas.
- Vai tu zini, ka Latvijā iebraucis Jānis Doniņš?
- Kāpēc gan man tas būtu jāzina? - pikti jautāju - kā jau cilvēks, kurš no treniņu procesa neparedzēti izrauts. Turklāt to izdarījis neviens cits kā Dogsins.
- Es tikai pajautāju. Varbūt tev kas interesants ir zināms.
- Varēji atrast kādu citu piemērotāku vietu, kur šādu jautājumu uzdot! Man galu galā rit treniņš.
- Protams, pats saprotu, taču lieta ir steidzama. Tieši tāpēc jau nācu tieši uz šejieni. Doniņš iebraucis uz pāris nedēļām, un gribam saprast, kādi ir viņa plāni, kas viņam padomā. Taču mums nav nekādas piekļuves. Tas ir lūgums no komitejas Rīgā.”
Turpinājumā rakstnieks atspoguļojis to, kā A. Indriksons iesaka ziņas par J. Doniņu ievākt ar vieglatlētikas treneru Andreja Dogadova un Māra Grīvas starpniecību. Ģ. V. Kristovskis atteicies izspiegot J. Doniņu, jo nepazīstot šo cilvēku.
Arī J. Doniņš Neatkarīgajai apliecināja, ka ar Ģ. V. Kristovski nekad nav ticies un nav viņu arī redzējis. Astoņdesmitajos gados esot visai regulāri viesojies Latvijā, lai tiktos ar tuviniekiem, radiem un draugiem. Devies arī uz Ventspili, lai tiktos ar joprojām tuvāko bērnības draugu vieglatlētikas treneri Māri Grīvu. J. Doniņš pauda izbrīnu, kāpēc tieši Ģ. V. Kristovskim lūgts viņu pētīt, jo VDK par viņu viss bijis ļoti labi zināms: “Es neesmu lasījis viņa grāmatu, bet esmu par viņu dzirdējis, pat neraugoties uz to, ka Latvijā nedzīvoju četrdesmit piecus gadus. Ģirts Valdis Kristovskis ir visas lietas darījis - pat šķēpu metis pie Māra Grīvas un Elmāra Krūzes, bijis aizsardzības ministrs un kas tik vēl ne. Ak kungs, šitāda karjera! Un vēl grāmatu uzrakstījis! Man kā amerikānim interesanti skatīties, kādas ziepju operas notiek Latvijā. Ļoti daudzi šķēpmetēji kaut ko raksta. Viņi raksta debesīs, jo tas rakstāmais jau ir tas šķēps. Un tad nu viņi tur gaisā raksta visas tās dieva zīmes. Jānis Lūsis nerakstīja. Pārējie rakstīja. Ko tik nerakstīja, pat bērnu dzejoļus rakstīja. Bet pašu Kristovski nekad neesmu sastapis. Es viņu savā mūžā neesmu redzējis. Padomju laikā es uz Latviju braucu katru otro vai trešo gadu.”
Noklausījies iepriekš citēto fragmentu no “Pieskāriena” 119. lappuses, J. Doniņš izsaucās: “Nu redz kā! Tas ir tik intriģējoši! KGB cilvēki nebija dumji, bet viņiem bija ārkārtīgi šaura domāšana. Tie cilvēki, kuri tur darbojās, bija tāda noteikta rakstura, noteikta tipa cilvēki. Katru reizi, kad iebraucu Latvijā, man piezvanīja un man bija jāiet uz Stūra māju vai citām mājām. Uz visādām gāju. Tad ar mani tur runāja. Man reizēm bija tāda sajūta, ka viņi vēlējās, lai es viņus savervēju. Tik tiešām, es to publiku ļoti labi pazīstu. Pasaulē jau ir zināms, ka lielāks divkosis kā padomju latvietis diez vai kur ir atrodams. Reiz man stāstīja, ka čekisti mani meklējuši pa visu Latviju. Biju aizbraucis uz Ruģēniem pie vecāsmātes māsas, Ļeņina ordeņa kavalieres, lai tur pakavētos bērnības dienu atmiņās. Tur dažas dienas padzīvojos. Biju ciemos arī pie sava bērnības drauga Māra Grīvas Ventspilī. Mani brīdināja - Jāni vai tad tu nezini, ka tā bez atļaujas nedrīkst brīvi braukāt. Atbildēju, ka es taču esmu padomju pilsonis un pa Padomju Savienību varu braukt, kur vien vēlos. 1986. gadā jau nekas nebija mainījies, man bija padomju izbraukšanas pase. Es parasti darīju to, ko vēlējos, un tādēļ laikam padomju sistēmā biju melnā avs. Latvijā pazinu ļoti daudz cilvēku, gan māksliniekus, gan sportistus, arī čekistus. Manās mājās Purvciemā visi ciemos nāca un visi sēdēja pie viena galda. Kopā ar kaimiņu Kārli Pumpuriņu reizēm smējāmies, jo nevarēja saprast, kurš no sanākušajiem bija kurš. Tomēr mēs abi jau aptuveni zinājām. Kādi tik tur kadri nenāca. Diemžēl Latvijā joprojām nav beigusies tā padomju liekulība un divkosība. Es vienmēr vainoju mūsu slaveno režisoru Eduardu Smiļģi, kurš mācīja tēlot varoņus, bet nebūt varoņiem. Tā tas joprojām turpinās arī politikā. Cilvēki tēlo to, kas viņi nav. Es visu varēju sarunāt ar krievu tautības cilvēkiem, ne latviešiem. Ja kalpam tiek iedota vara, sākas liela nelaime. Tāda ir tā mūsu vēsture, un tāda tā turpinās. Dot kalpiem varu - tā ir vislielākā kļūda! Čekisti jau bija vēl lielāki kalpi. Viņi paši dzīvoja bailēs. Jā, Ģirts! Žēl, ka es viņu toreiz nesastapu. Ko gan viņš tādu varētu par mani uzzināt. Kad dzīvoju Amerikā, arī tur man sekoja līdzi. Visi sekoja. Viena lieta, ja čeka tevi pieskata. Cita lieta, ja “Mossad”, Centrālā izlūkošanas pārvalde, Federālais izmeklēšanas birojs. Manu telefonu Amerikā klausījās kādus septiņus gadus. Acīmredzot visi mani uzskatīja par talantīgu un bīstamu cilvēku. Laikam biju, kā te Latvijā saka - influenceris.”
Iepriekš Neatkarīgā aptaujāja gan A. Indriksonu, kurš atzina, ka “Pieskārienā” aprakstītie dialogi ar Ģ. V. Kristovski esot izdomājums: “Tas, ko savā grāmatā Ģirts Valdis Kristovskis ir sarakstījis attiecībā uz Andri Indriksonu, ir pilnībā nepatiesība. Andris Indriksons nekad viņam nav zvanījis, nav ar viņu ticies, nav traucējis viņu ne treniņos, ne mājās. Tas viss no viņa (rakstnieka) puses ir pilnībā izdomājums. Tādā veidā viņš rakstījis šo grāmatu. Andri Indriksonu viņš pazina tādēļ, ka mācījās kopā vienā skolā, arī vienā institūtā abi sportojuši. Arī Andris Indriksons bija Politehniskā institūta izlasē. Viņi bija paziņas no tiem laikiem, kad abi trenējās,” Neatkarīgajai skaidroja kapteiņa pakāpē dienestu VDK noslēgušais A. Indriksons.
