Jau gadu atbildīgās iestādes nevar atrisināt jautājumu par sociālo atbalstu cilvēkiem, kuri saņem invaliditātes pensiju un Covid-19 pandēmijas dēļ zaudējuši darbu. Tiesībsargs vērsies pie Saeimas deputātiem jau pagājušajā gadā, aicinot šo netaisnību likvidēt, tomēr pagaidām vienīgais risinājums ir atteikties no pensijas, lai saņemtu bezdarbnieka palīdzības pabalstu, vai arī saglabāt invaliditātes pensiju un noskatīties, ka cilvēki bez invaliditātes šo atbalstu bezdarba gadījumā saņem.
Tiesībsargs konstatējis, ka Saeima jau 2020. gada aprīlī veica izmaiņas likumā “Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam”, paredzot, ka bezdarbnieki, kas bezdarbnieka pabalstu saņēma 2020. gada martā vai vēlāk, pēc bezdarbnieka pabalsta saņemšanas beigām varēs saņemt arī bezdarbnieka palīdzības pabalstu 180 eiro apmērā vēl četrus mēnešus. “No vienas puses, tas ir labs žests valsts iedzīvotāju labā, jo ārkārtas situācijas laikā un pēc tam var būt grūtības atrast darbu, taču, no otras puses, likumdevējs noteica, kurām personu grupām bezdarbnieka palīdzības pabalsts nepienākas, neraugoties uz to, ka tās arī saņēma bezdarbnieka pabalstu, un viena no šādām grupām ir personas ar invaliditāti, kas saņem invaliditātes pensiju,” secināja tiesībsargs Juris Jansons.
Ierobežojums saņemt bezdarbnieka palīdzības pabalstu nesamērīgi ierobežo personu ar invaliditāti tiesības saņemt līdzvērtīgu atbalstu, norāda tiesībsargs. Tā kā bezdarbnieka palīdzības pabalsta mērķis ir sniegt atbalstu tām personām, kuras pēc bezdarbnieka pabalsta izmaksas beigām joprojām atrodas bezdarbnieka statusā, tiesības saņemt bezdarbnieka palīdzības pabalstu būtu nodrošināmas tām personu grupām, kurām ir tiesības saņemt bezdarbnieka pabalstu.
Vēstulē Saeimas deputātiem tiesībsargs uzsver, ka personu ar invaliditāti tiesības saņemt vienlaikus invaliditātes pensiju un bezdarbnieka palīdzības pabalstu nebūtu jāierobežo un ir jānodrošina tiesības saņemt valsts atbalsta pasākumus lielākajā apmērā. Viens no variantiem būtu izmaksāt starpību, piemēram, ja invaliditātes pensija ir mazāka nekā 180 eiro, tad valsts starpību līdz bezdarbnieka palīdzības pabalsta apmēram piemaksātu.
Lai arī šī vēstule Saeimai nosūtīta jau pagājušajā gadā, tikai šonedēļ šo jautājumu skatīja Saeimas Sociālo un darba lietu komisija, tomēr konkrētu lēmumu nepieņēma, aicinot Labklājības ministriju sagatavot rakstisku ziņojumu par šo tēmu. Saeimas komisijas sēdē Tiesībsarga biroja pārstāvji uzsvēra, ka jautājums joprojām ir aktuāls. Ekspertu ieskatā, bezdarbniekiem, kuriem ir piešķirta invaliditātes pensija, būtu jānodrošina arī bezdarbnieka palīdzības pabalsts.
Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Jana Muižniece pastāstīja, ka laikā, kad stājās spēkā likuma “Par apdrošināšanu bezdarba gadījumā” grozījumi, bezdarba palīdzības pabalsts bija viens no pasākumiem, lai mazinātu Covid-19 epidēmijas sekas. J. Muižniece atzina, ka arī ministrija saņēmusi iedzīvotāju iesniegumus par šo jautājumu, kuros minēts, ka invaliditātes pensija ir mazāka nekā šis bezdarbnieka palīdzības pabalsts. Labklājības ministrija jau pagājušajā gadā esot iesniegusi valdībā priekšlikumu, lai cilvēki ar invaliditāti varētu saņemt invaliditātes pensiju un bezdarbnieka palīdzības pabalstu, ko piešķir uz četriem mēnešiem, ja darbs joprojām nav atrasts. Tas būtu līdzīgi kā situācijā, kad cilvēkam ir tiesības saņemt invaliditātes pensiju un bezdarbnieka pabalstu. Pēc Labklājības ministrijas aprēķiniem, tas skar 7000 cilvēku un no budžeta papildus prasītu 1,2 miljonus eiro.
“Jautājums valdībā netika izskatīts, un mums arī netika sniegta atbilde par iemesliem,” atklāja Jana Muižniece. Viņa arī pastāstīja, ka cilvēki, lai saņemtu bezdarbnieka palīdzības pabalstu (180 eiro), atsakās no invaliditātes pensijas. Kopumā tie ir aptuveni 140 cilvēki, lielākoties personas ar trešās grupas invaliditāti (iespējams, tas saistīts ar mazo invaliditātes pensiju, kādēļ izdevīgāk vismaz četrus mēnešus saņemt bezdarbnieka palīdzības pabalstu).
Labklājības ministrijai nav konceptuālu iebildumu pret likuma grozījumiem, lai cilvēki ar invaliditāti varētu saņemt abus pabalstus, un, ja likumdevēji pieņems šādu lēmumu, ministrija aprēķinās nepieciešamo finansējumu un veiks sagatavošanās darbu, lai pārskatītu cilvēku tiesības saņemt pabalstus un tos izmaksātu.
Te vietā ir piebilde.
Protams, šī situācija iezīmē kārtējo absurdu, piemēram, to, ka cilvēkam jau tā sarežģītā situācijā jāatsakās no viena atbalsta, lai saņemtu otru, kā arī visa atbildība atstāta personas rokās, kam var arī nebūt visas pieejamās informācijas, kā īstenot savas tiesības uz sociālo nodrošinājumu kritiskā situācijā.
