Uzticiet savu naudu mums, teica Latvijas valsts! Ārzemnieki uzticējās, un tagad viņi ar atpakaļejošu datumu tiek brutāli apkrāpti. Finanšu izlūkošanas dienests valdības uzdevumā ir izstrādājis un lieto tādu finanšu uzraudzības metodoloģiju, kas zibensātrās prāvās ļauj atņemt naudu trešo valstu pilsoņiem, un ieskaitīt to Latvijas valsts budžetā. Ārzemniekiem piederoša nauda tiek nacionalizēta bez jebkāda racionāla pamatojuma.
Par tā dēvētā finanšu sistēmas kapitālā remonta dramatiskajām sekām un Finanšu izlūkošanas dienesta visatļautību publiski runāt atļaujas vien retais. Ja nu pa kādam advokātam. Taču paši cietušie, kam Latvijas valsts ir nacionalizējusi naudu īstenā padomju režīma garā, klusē. Šāda situācija rada priekšstatu, ka “gan jau suns zina, ko ēdis”, “kas vainīgs, tas bailīgs” un “godīgam cilvēkam, taču nav nekā slēpjama”. Taču patiesībā pienākumu klusēt cietušajiem uzliek tā pati Latvijas valsts.
Ikviena prāva par naudas konfiskāciju tiek izskatīta slēgtā tiesas sēdē, un ikvienā no šīm lietām izskatāmie materiāli ir izmeklēšanas noslēpums, jo paralēli turpinās kriminālprocess, kas tiklab pēc kāda laika tiks slēgts noziedzīga nodarījuma sastāva trūkuma dēļ. Tiesas atņem ārzemniekiem naudu, nenoskaidrojot naudas izcelsmi, nezinot, vai ir noticis noziegums, un nezinot, kas ir noziedznieks. Un pamatojumam naudas atņemšanai kalpo tikai un vienīgi hipotētiski pieņēmumi, atbilstoši FID izstrādātajai metodikai, bet ne fakti. Tostarp pieņēmums, ka naudas noguldīšanai Latvijā ārzemniekam nav ekonomiskā pamatojuma. Un te vēlreiz jāatgādina, ka Latvijas valsts gadiem ilgi aicināja ārzemniekus noguldīt savu naudu Latvijā un pat piešķīra par to termiņuzturēšanās atļaujas. Šis varētu šķist absurdi un neticami tiesiskā valstī, ja vien Neatkarīgās rīcībā nebūtu nonācis viens no šādiem tiesas lēmumiem. Neviena pierādījuma nav, bet spriedums notiesājošs.
Saistībā ar lielākās nacionālās komercbankas “ABLV bank” likvidāciju tādu lietu par naudas konfiskāciju ārzemniekiem ir lērums, un tās izmētātas pa visiem valsts tiesu namiem. Agri vai vēlu kādai no tām bija jāizkļūst no rūpīgi sargātās vides. Protams, Neatkarīgā nedrīkst publiskot šo “parkā uz soliņa atrasto” tiesas lēmumu, taču uzskatām par iespējamu to pārstāstīt un citēt, neminot konkrētās personas vārdos. Kriminālprocess uzsākts pēc Krimināllikuma 195. panta trešās daļas par to, ka laika posmā no 2006. gada līdz 2013. gadam Baltkrievijas Republikas pilsoņa X bankas konts ir ticis izmantots, “lai legalizētu nenoskaidrota noziedzīga nodarījuma rezultātā iegūtus līdzekļus lielā apmērā”. Baltkrievijas pilsonis nodarbojas ar IT pakalpojumu sniegšanu un uz saviem kontiem saņēmis pārskaitījumus no dažādam valstīm un dažādām firmām. Tostarp kompānijas “Apple Inc” un “iTunes s.a.r.l.”, kas plašākus komentārus IT jomas pārzinātājiem neprasa”. Pilsonis X šo gadu gaitā saņēmis naudu savos kontos, pārskaitījis atkal tālāk, ņēmis laukā un tērējis sava uzņēmuma dividendes pēc paša ieskatiem. Kad pēc ASV varasiestāžu iniciatīvas Latvijas lielākā komercbanka bija spiesta pārtraukt darbību, Baltkrievijas pilsonis pieteicās kreditoru sarakstam, lai izņemtu visu atlikumu no likvidējamās bankas konta - 108 007 eiro un vienu centu. Taču naudas vietā viņš ir dabūjis uz sava kakla kriminālprocesu, turklāt tiesa, nesagaidot procesa rezultātu, ir nolēmusi kontā esošo naudu konfiscēt valsts labā, naudas līdzekļus ieskaitot valsts budžetā. Protams, Latvijas valsts, nevis Baltkrievijas.
Varētu šķist, ka tik radikāla lēmuma pamatā vajadzētu būt tiesībsargājošo iestāžu atklātam noziegumam. Taču - nekā tamlīdzīga. Naudas konfiskācijas pamats ir tas, ka izmeklēšana nav iespējama saprātīgos termiņos: “Krimināllietas nodošana tiesai tuvākajā laikā (saprātīgā laika periodā nav iespējama objektīvu iemeslu dēļ, jo ir sarežģīts ekonomiska rakstura noziedzīgs nodarījums.” Grūti izmeklēt, tāpēc notiesāsim tāpat. Bet, kas tad ir nodarījums? Tiesas lēmumā stāv rakstīts, ka pilsonis X “nepamato darījumus tādā apjomā, lai tie būtu ticami”. Respektīvi, viņš nav spējis atrast visus dokumentus darījumiem, pārskaitījumiem un visai savai dzīvei kopš 2006. gada. Ir centies, kaut ko iesniedzis, taču ne tādā kvalitātē un apjomā, lai apmierinātu Latvijas varasiestāžu iegribas: “Iesniegtajos dokumentos konstatēti trūkumi, kas norāda uz to, ka tie, iespējams, ir fiktīvi un sagatavoti tikai dēļ bankas pieprasījuma, lai pamatotu naudas plūsmu kontos.” Un policijas skatījumā aizdomīgi esot tas, ka nesakrīt pilsoņa X rezidences valsts ar darījumu valstīm un bankas konta valsti. Baltkrievam tātad, Latvijas varasiestāžu skatījumā, būtu jāatrodas un jāstrādā tikai Baltkrievijā.
Protams, pilsoņa X advokāts tiesas sēdē centās apelēt, ka šāds uzskats ir absurds, “ņemot vērā to, ka ir 21. gadsimts un persona var brīvi ceļot, nodarboties ar saimniecisko darbību starptautiski, atverot bankas kontus dažādās valstīs, veicot citas normālas darbības mūsdienu pasaulē”. Turklāt viņa klients nemaz nenoliedz, ka savu naudu tērējis privātām vajadzībām. Savukārt visu pieprasīto ziņu sniegšana nemaz neesot iespējama: “Prasība sniegt ziņas par tādu līdzekļu izcelsmi, kuru izcelsme stiepjas vairāk kā 5 gadu tālā pagātnē, ir prettiesiska un absurda, attiecīgi - nepastāvot likumiskajam dokumentu glabāšanas pienākumam.” Advokātam radies secinājums, ka “Latvijā var arestēt mantu jebkurai personai, kura izraisa abstraktas aizdomas, un tad cerēt, ka varbūt varēs atrast kādu vēlāku juridisku pamatu, lai līdzekļus konfiscētu. Tiesa uzklausīja advokāta emociju izvirdumu, un nolēma naudu atņemt:
jo izmeklēt lietu ir sarežģīti, jo baltkrieva darījumi ārpus Baltkrievijas neesot izskaidrojami no ekonomiskās loģikas viedokļa, jo pārskaitījumi nākuši arī no zemo nodokļu valstīm, jo dokumenti nav iesniegti pilnā apmērā, jo procesā par noziedzīgi iegūtu mantu lietas dalībniekiem nevis jāatspēko otras puses argumenti, bet gan jāiesniedz tiesai pierādījumi mantas izcelsmei. Jo Latvijas Republikā nevainības prezumpcija ir atcelta.
Neatkarīgās rīcībā nonākušais tiesas lēmums ir piebārstīts ar pieļāvuma formā izteiktiem minējumiem - varētu būt, iespējams, ir pamats pieņēmumam, piemīt pazīmes. Apsūdzības puse, aprakstot uzņēmēja veiktos darījumus, faktiski nesniedz nekādus pierādījumus un faktus par notikušiem noziegumiem - naudas atmazgāšanu, terorisma finansēšanu, izvairīšanos no nodokļu nomaksas. Taču tiesu pilnībā apmierina pieļāvumi:
“Šajā lietā esošie pierādījumi norāda uz to, ka saņemtie naudas līdzekļi visticamāk ir noziedzīgi iegūti, kaut arī nav noskaidrots, konkrēti kāda nozieguma rezultātā līdzekļi iegūti.” Šo tekstu nav sacerējis kāds padumjš lauku iecirkņa policists, bet gan Latvijas Republikas tiesa. Valdība un Saeima ir tieši līdzatbildīga par šādu spriedumu. Latvijas valsts vēl pirms dažiem gadiem aicināja ārzemniekus atvērt kontus Latvijas komercbankās, pirkt īpašumus, pretī solot termiņuzturēšanās atļaujas un pieeju Eiropas Savienības labumiem. Bet nu šī nauda tiek nacionalizēta, turklāt ar atpakaļejošu datumu. Kad Baltkrievijā pērn sākās nemieri, Latvijas valdība sprieda par politisko bēgļu uzņemšanu, ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs sistemātiski runā par nepieciešamību sniegt atbalstu baltkrievu tautai. Taču tā visa ir tikai tāda tukša muldēšana, ja Latvija var atļauties tos pašus baltkrievus brutāli piekrāpt, izmantojot speciāli tam izveidotu metodoloģiju.
Šo shēmu Neatkarīgajai iepriekš saistībā ar citiem naudas atņemšanas procesiem aprakstīja advokāte Daiga Siliņa. Viņa Latvijas jaunieviesto praksi salīdzināja ar tumšākajiem padomju varas laikiem - pret Latvijas banku klientiem tiek īstenots sarkanais terors:
“Faktiski šobrīd kriminālprocesi tiek uzsākti ne tāpēc, ka ir noticis noziedzīgs nodarījums pēc Krimināllikuma 195. panta (Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana), bet tāpēc, lai atņemtu īpašniekam tiesības rīkoties ar naudas līdzekļiem, pieļaujot, ka īpašnieks nespēs ticami pierādīt naudas līdzekļu likumīgu izcelsmi.”
Saskaņā ar Finanšu izlūkošanas dienesta, policijas, prokuratūras un tiesas lietoto metodoloģiju noziedzīgi iegūtas naudas atpazīšanā, trešo valstu pilsoņiem, kuru nauda iesaldēta Latvijas bankās, ir jāpierāda, ka viņi nav ēzeļi. Šim konkrētajam Baltkrievijas pilsonim tas neizdevās.
Tiesa viņu atzina par ēzeli un naudu konfiscēja, bet tas, vai lietā vispār figurē kāds noziegums, Latvijas varasiestādes neinteresē.
