Kuru valstu valdības un iedzīvotāji uzskata Amerikas Savienotās Valstis (ASV) par savas drošības un pastāvēšanas garantu, tiem jāpieņem nēģeru nolīgšana veikalu demolēšanai par amerikāņu nacionālo tradīciju, kas veicina valsts tālāko attīstību.
Šī ir jau trešā publikācija saistībā ar Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Pilsoņu kara sākuma 160. gadadienu. Pirms nedēļas sniegtā “otrā mācībstunda par to, kāpēc ASV nav jābūt,” ir rosinājusi kādu no Neatkarīgās lasītājiem pievienot rakstam šādu komentāru: “Visiem ASV nicinātājiem jāatceras, ka līdz ko nebūs ASV, saldējumu nāksies pirkt par rubļiem.” Tā ir taisnība, lai gan nebūtu lieki piebilst par problēmām arī rubļu zonā. Varbūt nāktos pirkt saldējumu par Baltkrievijas rubeļiem, varbūt par vēl citām naudas vienībām, kādas tagad tiek lietotas tālu no Latvijas vai vispār nav nekur pat izdomātas. Vēl tālāk šādu pieņēmumu rindu var aizstiept līdz tam, ka šeit vismaz kādu laiku nebūs saldējuma ne par kādu naudu vai nebūs nekādas naudas, jo bez tādas taču var iztikt. Vēsturisko piemēru krātuvē glabājas daudzi paraugi, kā cilvēki izdzīvojuši ar savu mantiņu apmaiņu vai pārdalīšanu vardarbīgā veidā.
Jebkurā gadījumā lielas nepatikšanas nozīmētu ASV brīvprātīga vai piespiedu kārtā veikta atteikšanās no pašpasludinātajām tiesībām uzturēt kārtību pasaulē. Šajā reizē solījumi uzturēt kārtību ir spēcīgākais kārtības uzturēšanas paņēmiens. Bez kārtības var pazust ne tikai saldējums un ne tikai Latvijā. Tāpēc valstu un pasaules iedzīvotāju vairākums ir iemanījies norakstīt savu bezdarbību treknākas nākotnes iegūšanai uz amerikāņiem. Viņi, lūk, draud sodīt visus, kuri kaut ko darīs bez viņu atļaujas, bet sola labklājību visiem, kuri izpildīs viņu rīkojumus. Tomēr aizvien grūtāk savietot šādus draudus vai solījumus ar ziņām par ASV notiekošajām nekārtībām dažnedažādās izpausmēs, kādas iespējams pabāzt zem šī viena vārda.
Pieticīgāk sakot, grūtību avots ir cilvēku psiholoģija, nevis tik tiešām ārkārtēji notikumi ASV. Proti, cilvēkiem iedzimts koncentrēt uzmanību uz pašreizējo mirkli, ko no mūsu senčiem vienmēr ir prasījusi cīņa par izdzīvošanu gan dzīvnieku, gan cilvēku pasaulē. Cilvēka prāts ļauj izstiept mirkli, t.i., izsekot situāciju attīstībai pat vairāku gadu garumā, bet arī tādā gadījumā esošās situācijas vienmēr šķiet nozīmīgākas par tām, kas atzītas par jau izbeigtām.
Diemžēl to nekad nav iespējams savlaicīgi noteikt, kad viena situācija beidzas un kad nākamā - sākas. Vai, piemēram, pašreiz ir beigušās tās nekārtības ASV, kuras ietilpināmas ASV prezidenta 2020. gada vēlēšanu cīņās? Ja tiešām beigušās un nekas cits nav mainījies, tad ASV tagad rezervē vismaz desmit gadi līdz nākamajām kaut cik plašajām protesta izpausmēm dažnedažādos veidos no ielu gājieniem līdz vairāku, bet varbūt daudzu nevietā un nelaikā patrāpījušos cilvēku nogalināšanai. Ir izteikts arī tāds vērtējums, ka protesta akcijas 2020. gadā pēc sava vēriena atbildušas daudz senākiem notikumiem pagājušā gadsimta 60. gadu otrajā pusē, t.i., vairāk nekā pirms 50 gadiem. Kuri negrib gaidīt līdz nākamajiem nemieriem pat desmit gadus, nemaz nerunājot par piecdesmit gadiem, tie turpina saskatīt pazīmes, ka 2020. gada priekšvēlēšanu cīņas provocējušas, nevis izsmēlušas konfliktus, kuru risināšana vardarbīgā veidā sākšoties tūlīt pat, lai gan tiek atlikta no dienas uz dienu.
ASV neizbēgami vērienīgi tiks atzīmēts 25. maijs kā pirmā gadadiena kopš ASV Minesotas štata jeb “valsts” pilsētā Mineapolisas policisti nogalināja Džordžu Floidu (George Floyd, 1973-2020): izrāva no ielas malā stāvošas automašīnas cilvēku, nogāza uz zemes un žņaudza astoņarpus minūtes līdz viņa nāvei stacionāro novērošanas kameru un garāmgājēju acu, t.i., viņu mobilo telefonu videokameru priekšā. Tādējādi šis gadījums tika eksponēts sociālajos tīklos. Iespējams, ka centieni samontēt no vairākiem rakursiem filmētos kadrus tā, lai pēc iespējas pilnīgāk un saprotamāk atklātu notikumu gaitu, vislabāk izpildīti šeit.
Norādes uz pašlaik pieejamiem slepkavības ainu attēlojumiem jau prasa piebildi, ka šajās montāžās pat ļoti saīsināti fragmenti no notikuma vietā un laikā izdarītajiem filmējumiem, bet ilgāks laiks dots šī notikuma izraisīto seku parādīšanai. Proti, kā pa visām ASV (skaitot konkrētas vietas, esot tikuši vismaz līdz tūkstotim) izvērtās protesti, kas nodiktēja šā gada 21. aprīļa tiesas spriedumu par G. Floida slepkavības tiešo izpildītāju Dereku Šovinu (Chauvin). Līdz ar šo spriedumu slepkava oficiāli saucams par slepkavu, bet ASV tiesvedības īpatnības ir tādas, ka soda mērs viņam tiks noteikts vēlāk. No zvērināto tiesas sprieduma var izlobīt dažādus D. Šovina ieslodzījuma termiņus starp 10 un 40 gadiem, kas savā ilgākajā versijā atbilstu 45 gadus vecā D. Šovina ieslodzīšanai uz mūžu (vidējais dzīves garums vīriešiem ASV ir mazliet zem 80 gadiem). Visticamāk, ka mazāki sodi tiks piespriesti arī trijiem viņa izpalīgiem.
Daudz neskaidrāka ir D. Šovina nākotne pēc soda pasludināšanas. Nav principiāli zemē metamas sazvērestību teorijas, ka demonstratīva slepkavošana nevis nejauši sakritusi ar vajadzību izraisīt nemierus ASV prezidenta vēlēšanu gadā, bet tikusi izdarīta tieši šāda mērķa sasniegšanai. Ar pasūtījuma slepkavību izpildītājiem pēc tam mēdz notikt dažādi. Viņi var nejauši paklupt un nosisties vai aizrīties ar biezputru un nosmakt, bet var arī saņemt palīdzību, lai no cietumiem un citām sliktām vietām ātri vien aizkļūtu līdz pavisam savādākām vietām, kas piemērotas laimīgām vecumdienām. Pret šādām teorijām ir argumenti, ka ASV policisti nogalina, tai skaitā atklāti nogalina cilvēkus pietiekami bieži, lai to speciāli organizēt nevajadzētu. Organizatori noteikti pieslēdzās un rīkojās, bet ticamāk, ka tas notika pēc 25. maija. Viņi zibenīgi un veiksmīgi izvēlējās, kurš notikums no vairākiem līdzīgiem līdzīgiem notikumiem ir visizteiksmīgāk iemūžināts videomateriālos. Tad atlika šos materiālus eksponēt. eksponēt, eksponēt.
Kampaņas izveidošanai vēl svarīgāki par reāliem faktiem un to eksponēšanas ilgumu televīzijā un atrodamības vieglumu sociālajos tīklos ir tas, cik augstas un ietekmīgas amatpersonas un vēl citas sabiedrībā zināmas personas gatavas redzēto vai dzirdēto ne tikai vispār pieminēt, bet raksturot kaut ar vienu vārdu “šausmas, šausmas, šausmas...”. Tam nu gan sabiedrība runā līdzi kā vienā balsī. Cita lieta, ka vienādai rīcībai iespējamas pretējas motivācijas. Vieni runā līdzi citiem tāpēc, ka neko nesaprot, bet citi vismaz paši sevi uzskata par saprotošiem, ka valdošajā kliķē notikusi šķelšanās. Tad viņi izbauda izdevību vismaz uz brīdi un kaut tikai ar vārdiem nerrot daļu no šīs kliķes, kamēr tā kritusi nežēlastībā, jo citos apstākļos teikt par to sliktu ir riskanti.
Baltās un melnās rases cilvēku sadzīvošana ASV ir konfliktu caurausta. Tā šķiet kā speciāli radīta, lai politiķi varētu savīt konfliktu līnijas kā cilpas viņu pretiniekiem. Tie, protams, cenšas izdarīt tieši to pašu. 2020. gada cīņā par ASV prezidenta amatu Demokrātiskā partija pārmeta iepriekšējās vēlēšanās uzvarējušajai Republikāņu partijai tās izvirzītā prezidenta Donalda Trampa (Trump, 1946) nespēju ierobežot Covid-19 epidēmiju un uzturēt valstī kārtību, kas ietvertu to, ka cilvēkus uz ielām neslepkavo ne policisti, ne protestētāji. D. Tramps lika pretī Covid-19 pabalstu budžetu vairāk nekā divu triljonu ASV dolāru apmērā un par šiem dolāriem esot nopircis vairāk nēģeru balsu, nekā caurmērā tas izdevies viņa priekštečiem no Republikāņu partijas. Tomēr uzvaru vēlēšanās tik primitīvi nopirkt neizdevās. Uzvarēja Demokrātiskā partija ar kandidātu Džozefu Baidenu (Biden, 1942) un sarežģītāku kombināciju nevis kaisīt naudu no helikoptera, bet nolīgt konkrētus nēģerus (viņi jau ir organizēti, protams), lai tie saceļ tračus. Paņēmiens vecs kā pasaule un lietots visā pasaulē arī tur, kur nekādu nēģeru nav. Senākos laikos šādu traču aizsegā troņmantinieki, galminieki, bruņinieki u.tml. izredzētie viens otru indēja, dūra, sita un izmeta no pilīm pa torņu logiem, bet tagad viņi cīnās valsts augstāko amatpersonu vēlēšanās. Pirms tām trači lieti noder, lai parādītu esošo vadītāju neatbilstību viņu ieņemtajiem amatiem.
Tā, lūk, 2020. gada novembrī par ASV 46. prezidentu tika ievēlēts Dž. Baidens un tiesības jeb pienākums protestēt pārgāja pie legālā veidā gāztā prezidenta D. Trampa piekritējiem. Viņi savu pienākumu izpildīja ar ASV parlamenta ēkas ieņemšanu (vai ieņemšanas imitāciju) šā gada 6. janvārī. Kam vien tas šķiet izdevīgi, tie paši tic un citiem stāsta, ka nēģeru nolīgšana veikalu demolēšanai ir amerikāņu nacionālā tradīcija, kas valsti nevis postījusi, bet attīstījusi un attīstīs. Šoreiz, lūk aizattīstījušies jau līdz veikalu demolēšanai komplektā ar pieminekļu gāšanu, jo tādējādi konkurējuši nevis bodnieki, bet politiķi. Ja šāda versija izsmeltu visu, kas radīja ASV ar 2020./2021. gadu datējamās protesta izpausmes, tad ASV varētu atzīt par zemes virsū jau ierīkotu paradīzi. Noteikti dzīvo ASV patrioti arī ar tādu pārliecību, kaut gan daudz izteiksmīgāk sevi parāda tie, kuri pilnā nopietnībā spriež par Otrā pilsoņu kara sākumu kā par jau notikušu vai tuvākajā laikā sagaidāmu notikumu.
