Nu jau 31 gadu pēc neatkarības atjaunošanas vairāk nekā 300 dažādi memoriāli, pieminekļi un artefakti slavina Latvijas okupāciju un padomju armiju. Bet trūkst tādu, kas cildina mūsu brīvību un mūsu cīnītājus. Nav “Baltijas ceļa”, nav 4. maija, nav nekādu valsts līmeņa iniciatīvu nacionālā pašlepnuma celšanai. Šis ir aspekts, kas Krievijas izvērstajā pieminekļu karā pret Latviju īpaši sāp tēlniekam Kristapam Gulbim – padomju Uzvaras pieminekļa līdzautora Aivara Gulbja dēlam.
No visiem padomju varas atstātajiem nospiedumiem vārda tiešā un pārnestā nozīmē redzamākais ir Pārdaugavā esošais pilsētvides ansamblis “Piemineklis padomju karavīriem - Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”. Vēstures fakti ir nemainīgi - neko viņi te neatbrīvoja, bet paši okupēja, un daudzi viņu pēcteči joprojām izjūt slimīgu nostalģiju pēc savas virskundzības. Dzīvo brīvajā Latvijā, bauda tās labklājību un demokrātiju, bet sapņo par Padomju Savienības atdzimšanu. Svētdien pie pieminekļa dosies desmitiem tūkstošu padomju sentimenta pārņemtu un Kremļa iedvesmotu ļaužu, nesot līdzi sarkanas neļķes, Georgija lentes un padomju armijas karavīru attēlus. Pandēmijas dēļ šogad viņu tradicionālais gājiens “Bessmertnij polk” tiek apvienots ar ziedu nolikšanu viņu padomju Uzvaras pieminekļa pakājē. Protams, visam jānorit tā, lai nekas neizskatās pēc organizēta pasākuma, jo pasākumi ir aizliegti. Un ne jau tādēļ aizliegti, ka padomju okupācijas slavināšana ir pretvalstiska, bet gan pandēmijas dēļ. Ka nesaslimst. Bet organizēšana notiek pilnā sparā. Kremļa ietekmes aģenti un Krievijas vēstniecības kabatas organizācijas mobilizē Latvijai nelojālo sabiedrību individuālai ziedu nolikšanai, plakātu nešanai un padomju okupācijas slavināšanai.
Tā ir pieminekļu kara sastāvdaļa. Varbūt, ja toreiz pašā deviņdesmito gadu sākumā Uzvaras piemineklis būtu nojaukts, situācija būtu citāda. Kremlim būtu atņemts pats redzamākais varas atribūts Latvijā. Taču nenojauca. Tā vietā 1994. gadā tika parakstīta “Krievijas Federācijas valdības un Latvijas Republikas valdības vienošanās par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību”. Un zem sociālās aizsardzības tika paslēpts aizsardzības mehānisms gan Uzvaras piemineklim, gan visiem pārējiem padomju varas artefaktiem, kas nav saistīti ar apbedījumiem. (Te apskatāms neoficiāls SARAKSTS: https://nra.lv/_files/202006/parskats_padpiemSA-A1-202006.pdf)
Tagad situācija ir sarežģījusies, jo Krievija pieminekļus izmanto kā ideoloģiskās ietekmes ieroci.
“Viss ap Uzvaras pieminekli notiekošais tiek organizēts no Maskavas, un šī koncentrēšanās uz padomju pagātni tikai lej ūdeni uz Kremļa dzirnavām,” tā uzskata tēlnieks Kristaps Gulbis. Viņa tēvs Aivars Gulbis ir Uzvaras pieminekļa līdzautors. Vairs ne pie tādas veselības, lai dalītos savās pārdomās publiski. “Bet, protams, viņš pārdzīvo notiekošo. Viņam visu laiku to bāž sejā, tikmēr citiem, kas padomju laikos cepuši Ļeņina krūšutēlus vienu pēc otra, dod Trīszvaigžņu ordeņus.”
Konkurss Rīgas “atbrīvotāju” iemūžināšanai tika izsludināts 1976. gadā. Ar savām idejām tolaik pieteicās daudzi, vairāk nekā 30 tēlnieki. Tāds bija laiks, un tāds varas pasūtījums. No toreiz uzvarējušās komandas, vairāki jau aizsaulē un nemaz nevar dalīties atmiņās. Nevar paskaidrot savu atrašanos tajā laikā un tajā vietā. Īpaši skaudrs paradokss saistās ar projekta līdzautoru - otru tēlnieku Ļevu Bukovski. Dažādi avoti vēsta, ka Otrā pasaules kara priekšpēdējā gadā viņš iesaukts vācu leģionā, nākamajā gadā viņu arestēja padomju specdienests NKVD, bet vēlāk padomju okupācijas gados kaut kādu iemeslu dēļ Bukovski pasaudzēja.
Tāda drūma ironija, ko padomju okupācijas svinētāji lāgā neapzinās - viņi ik gadu dodas pie pieminekļa, ko radījis nacistiskās Vācijas pusē SS leģionā karojis cilvēks.
Un vēl citi latvieši, kas šodien nebūt nevēlas tikt izmantoti par “krievu pasaules” idejas nesējiem Latvijā. Bet pieminekļu karā vēsturei ir otršķirīga loma.
Tēlnieka Kristapa Gulbja skatījumā Latvijai šobrīd būtu nepieciešams koncentrēties uz tagadni, radot pretsvaru tiem visiem Kremļa lolotajiem okupācijas artefaktiem: “31 gads pagājis kopš neatkarības atgūšanas, taču mums nav ne pieminekļa “Baltijas ceļam”, ne Barikādēm. Nav nekā, kas vēstītu sabiedrībai par Konstantīnu Čaksti un Latvijas Centrālo padomi. Nav pieminekļa Latvijas valsts simtgadei. Ir vienīgi tās iniciatīvas, kas tiek rosinātas pašvaldībās vai privātā kārtā - kā, piemēram, lielie karogi milzu mastos. Bet no valsts puses nav nekāda pienesuma. Mums būtu jākoncentrējas uz sava valstiskuma izcelšanu, lai pārmāktu šo “Russkij mir” radīto spiedienu!”
Ir vairāk nekā 300 okupācijas varas atstātu iemeslu, kāpēc tā būtu jādara. “Piemineklis padomju karavīriem - Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem” ir redzamākais no tiem.
