Autobusu pārvadājumus sadala Šķēle, Šlesers, Savickis un Brandavs

Satiksmes ministrijas atbildībā notiekošo valsts dotāciju dalīšanu starp autobusu pasažieru pārvadātājiem var dēvēt par Latvijas sadalīšanu starp Andri Šķēli un Aināru Šleseru šā vārda visburtiskākajā nozīmē.

Pārvadājumu konkursa rīkošanai pilnvarotā Autotransporta direkcija (ATD) ik pa laikam izplata paziņojumus par kārtējām uzvarām, kas piešķirtas vai nu tieši “Sabiedriskajam autobusam”, vai vēl diviem uzņēmumiem no trijotnes ar pirmtiesībām uz starppilsētu pasažieru pārvadājumiem Latvijā. Autobusu pasažieru valsts dotēto pārvadājumu konkursu kopumā vislabāk raksturo viens no konkursa rīkotāju lēmumiem. Tas ir lēmums pārvadājumus ap Rīgu uz turpmākajiem 10 gadiem piešķirti vienlaicīgi “Sabiedriskajam autobusam”, Liepājas autobusu parkam un šajā nozarē vislabāk zināmajai firmai “Nordekai”. Ja turpināsies pašreizējās tendences, tad Rīgā un Pierīgā pēc 10 gadiem dzīvos praktiski visi Latvijas iedzīvotāji un būs izveidojies maksātspējīgs pieprasījums pārvadājumu tirgus uzturēšanai bez valsts piemaksām. Būtu loģiski, ka tādā gadījumā šo tirgu ar valsts atbalstu ieguvušie uzņēmumi vēl ilgi pēc valsts atbalsta izbeigšanas izrādītos paši konkurētspējīgākie.

Ar uzvarām jāsaprot Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) piedabūšana piekrist ATD lēmumiem. Šāda stīvēšanās ir novilcinājusi konkursa gaitu jau vairāk nekā par gadu. Sākotnēji tika plānots jau 2021. gadu iesākt atbilstoši konkursa rezultātiem, bet faktiski konkurs ticis tikai līdz pusei. ATD ir sadalījusi valsti 16 pārvadājumu apgabalos jeb lotēs, no kurām astoņās lotēs noslēgti līgumi ar pārvadātājiem, lai tie stātos pie darba nākamā gada vasarā. Par vienu loti pieņemtais ATD lēmums vēl nav guvis IUB akceptu. Septiņās lotēs ATD vēl nav nevienu uzvarētāju izvēlējusies. Precīzāk sakot, ATD nav izvēlējusies nākamos uzvarētājus pēc tam, kad IUB pēc konkursa zaudētāju sūdzībām izbrāķējis iepriekšējos uzvarētājus. Kad ATD šos uzvarētājus paziņos, pārsūdzības aizies pa nākamo apli.

ATD konkurss atražo un uz nenoteiktu laiku nostiprinās veidu, kādā jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem Latvijas valsts budžets un citi labumi tiek dalīti starp saimnieciski politiskajiem grupējumiem un to vadoņiem, kas dažkārt izpelnās oligarhu vārdu. Augstu virs konkrētā konkursa gaisā virmo jautājums, cik ilgi Latvijas ekonomika un iedzīvotāji spēs uzturēt valsti, kuras pārvaldīšanas stilam pārvadājumu konkurss ir uzskatāms piemērs.

Konkrētajā gadījumā tiek dalīti apmēram 500 miljoni eiro, cik valsts sola piemaksāt par sabiedriskā autotransporta uzturēšanu turpmākajos 10 gados. Šis pusmiljards eiro, protams, nebūs pārvadātāju tīrā peļņa un tiks dalīts ne tikai starp trijiem pārvadātājiem. Tomēr ieguvumi no uzvaras konkursā konkursa solās būt ļoti lieli. Pirmkārt, tā būs dotāciju un biļešu ieņēmumu summa, jo pārvadājumi pasažieriem nebūs par velti tāpēc, ka valsts tos dotē. Otrkārt, tā ir izeja uz valsts nedotētu uzņēmējdarbību vismaz Pierīgā. Tāpēc konkursa likmes augstas, trači ap to skaļi un uzvarētāji jau ar nopelniem līdzīgos pasākumos.

UR apliecina, ka A. Šķēle un A. Šlesers caur starpniekfirmām sadalījuši īpašumtiesības uzņēmumā “Liepājas autobusu parks”. Tas jau tagad pratis iegūt dotētos pārvadājumus tālu ārpus bijušā Liepājas rajona un Kurzemes, bet jaunā konkursa gaitā iegūs vēl vairāk. Abu šo personāžu saistība ar abām pārējām uzvarētājfirmām nav tik tieša.

Par “Sabiedrisko autobusa” UR glabā tā vēsturisko īpašnieku sarakstu, kurā figurējošais Aleksandrs Brandavs pie turības tika ar A. Šlesera palīdzību. 8. Saeimas vēlēšanās 2002. gadā viņš kandidēja no Latvijas Pirmās partijas, t.i., no Šlesera partijas saraksta. Toreizējo vēlēšanu rezultāti ļāva A. Šleseram piedāvāt viņu Einaram Repšem par ministra kandidātu, taču E. Repše šo kandidatūru nepieņēma. E. Repšes un A. Šlesera sadarbība diezgan ātri izjuka daudzu domstarpību dēļ. A. Šlesers pārdislocējās uz Rīgas pašvaldību, kuras uzņēmums “Rīgas satiksme” noslēdza tādus līgumus ar “Rīgas karti” un “Rīgas mikrautobusu satiksmi”, kas padarīja un joprojām padara stāvus bagātu Brandavu ģimeni. Īpašumtiesības uz šiem uzņēmumiem savulaik tika pierakstītas Aleksandra tēvam Leonam. Kad “Rīgas satiksme” nonāca bankrota priekšā, Rīgas naudas pārsūknēšana no “Rīgas satiksmes” tika piebremzēta ar Aleksandra aizturēšanu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā. Tālākā notikumu gaita atklāj, ka tur notikusi nevis aizdomās turēta cilvēka pratināšana, bet biznesa sarunas, kuru rezultātā A. Brandavam tikusi sava daļa no valsts plānotajām pasažieru pārvadājumu dotācijām ne vairs tikai Rīgā, bet visā valstī. No “Rīgas satiksmes” izķeksētā nauda caur ārzonu firmām tomēr ir ieguldīta tepat Latvijā, iegādājoties vēl vairākus pasažieru pārvadājumu uzņēmumus. Tagad tie vajadzīgajā veidā pārstrukturizēti un izvirzīti valsts mēroga konkursam, kur gūst lieliskas sekmes.

Trešais no uzvarētāju trijotnes ir uzņēmums “Nordeka” ar īpašnieku Juri Savicki, kurš vairāk zināms kā Krievijas dabasgāzes pārdevējs Latvijā. Diez vai tā tikai sagadīšanās, ka viņš to dara sadarbībā ar Krievijai piederošās “Latvijas gāzes” prezidentu Aigaru Kalvīti, kurš no ministra A. Šķēles valdībā izauga par viņa pēcteci gan valdības, gan Tautas parijas vadīšanā.

Uzreiz jāatzīmē, ka jebkura bijusī sadarbību nav cilvēku sasaiste uz mūžiem. Viens no galvenajiem cietējiem, kam draud pārvadājumu dotāciju atņemšana un tādējādi likvidācija, ir bijušā Valmieras rajona pašvaldībām piederošais uzņēmums “VTU-Valmiera”, par kuras valdes priekšsēdētāju nolīgts A. Kalvīša valdības finanšu ministrs Oskars Spurdziņš.

Uzziņa par valsts dotēto autobusu pasažieru pārvadājumu konkursa gaitu un rezultātiem