Speciālisti to dēvē par nez kādu tehnoloģiju un virsmas apstrādi, bet praksē notiek tā: ceļu nolaista ar melnu saistvielu, saber virsū sīkas šķembas, un tad pēc kāda laika tās šķembas sāk lidot pa gaisu, dauzot laukā automašīnu stiklus, bet vēlāk uzlikto ātruma ierobežojumu dēļ zog cilvēkiem laiku. Šāda tehnoloģija ir lietota trešajā daļā lēto ceļu remontu.
Atlikušajās divās trešdaļās objektu šķembas pie bitumena emulsijas turas labāk, varbūt ar dievpalīgu. Taču šāda ceļu remontu efektivitāte ir nepieņemama. Sūdzības par nekvalitatīviem ceļu remontiem pienāk no visas Latvijas, kur pērn lietota šī nekam nederīgā tehnoloģija. No Latgales, Kurzemes, Vidzemes. Vietās, kur nekvalitatīvi uzlipinātās šķembas atdalījušās, ceļi tiek slaucīti un slaucīti un atkal slaucīti, kamēr šķembu tikpat kā vispār nav palicis. Taču tās, kas ir, joprojām apdraud satiksmes drošību, tādēļ ātruma ierobežojumi paliek spēkā, un braucēji, kilometriem lēni velkoties, kļūst vai traki.
Arī pie Sidgunas ceļš pērn šādi ticis apstrādāts, un tagad visiem, kam uz Rīgu jābrauc, desmitiem kilometru ir jāvelkas kā gliemežiem. Arī Armīnam. Ik dienu, sēžoties mašīnā, viņš izsver visus par un pret - braukt normālā ātrumā un riskēt iedzīvoties briesmīgā sodā, sev vai kādam citam vējstiklu izdauzīt vai vilkties ar piecdesmit kilometriem stundā un ziedot pusstundu savas dzīves cilvēkiem, kas nejēdz uzturēt ceļus pienācīgā kārtībā.
Par ceļu būvēšanu un uzturēšanu valstī kopumā atbild uzņēmums “Latvijas valsts ceļi”. Par konkrētajiem būvdarbiem privāti ceļubūves kantori. “Latvijas valsts ceļi” informē, ka 2020. gada būvdarbu sezonā virsmas apstrādes darbi notika 82 valsts autoceļu objektos, patlaban defekti konstatēti apmēram trešdaļā šo objektu. Iespējams, citos objektos defekti vēl tikai parādīsies. Jo tāda ir šī akmentiņu lipināšanas tehnoloģija - neuzticama. Un pārmest to tikai ceļubūves uzņēmumiem nevar, jo pasūtītājs ir prasījis, nevis asfaltu uzklāt, bet akmentiņus salipināt. Turklāt pasūtītājs zināja par šīs cimperlīgās tehnoloģijas lietošanu nepiemērotos laika apstākļos.
Lieta tāda, ka, izmantojot bitumena emulsiju, ir svarīgi, lai pirmajās nedēļās pēc virsmas apstrādes būtu pietiekami silti un sausi laika apstākļi. Lai ūdens izgaro, bet šķembas cieši pielīp. Par mīnus grādiem vispār nevar būt ne runas. Taču pērn šis nosacījums apzināti tika ignorēts, turklāt netieši ar paša pasūtītāja ziņu. Lūk, citāts no “Latvijas valsts ceļu” skaidrojuma:
“Valsts ceļu tīklā bija jārealizē darbi, kuriem finansējums tika piešķirts tikai pagājušā gada aprīļa beigās no līdzekļiem neparedzētajiem gadījumiem, līdz ar to darbi bija jāpabeidz līdz 2020. gada beigām. Ņemot vērā saspringto laika grafiku un labos laika apstākļus, kas pieturējās arī rudens mēnešos, tika pieņemts lēmums atļaut pielietot šo tehnoloģiju, kamēr vien laika apstākļi ir labvēlīgi. Tas bija apzināts pasūtītāja lēmums un piegādātāja, proti, būvnieka risks. Atbilstoši noslēgtajiem būvdarbu līgumiem par darbu veikšanas riskiem un gala kvalitāti atbildību nes būvdarbu veicēji.”
Skopais maksā divreiz, bet jautājums, kurš šai gadījumā uzskatāms par skopuli. “Latvijas valsts ceļi” apgalvo, ka maksās tomēr komersanti, un atkārtoti ceļu remontdarbi brāķētajos posmos tiks veikti garantijas ietvaros:
“Visos līgumos par ceļu būvdarbiem, pielietojot virsmas apstrādes tehnoloģiju, ir paredzēts garantiju termiņš trīs gadu garumā. Šo trīs gadu laikā būvniekiem par saviem līdzekļiem ir jālabo visi radušies defekti. Arī šajā gadījumā, kad nekvalitatīvu izejvielu vai laika apstākļu dēļ virsmas apstrādes tehnoloģija nav bijusi kvalitatīva, būvniekiem būs jāpilda garantijas saistības.”
Kas attiecas uz turpmāk lietojamo tehnoloģiju izvēli ceļu būvē un uzturēšanā, “Latvijas valsts ceļi” sola vairāk izmantot asfaltbetona seguma tehnoloģijas. Tās ir dārgākas, taču mazāk atkarīgas no laika apstākļiem.
Taču pilnībā atteikties no akmentiņu lipināšanas uz ceļiem valsts uzņēmums negrasās. Vienīgi, lai neatkārtotos pērnā gada pieredze, ja kādos objektos virsmas apstrāde tiks veikta pēc 15. augusta, izmantojamiem materiāliem un tehnoloģijai tikšot izvirzītas papildu prasības.
Vēl viens aspekts šai stāstā ir automašīnām nodarītie bojājumi - visbiežāk, tie ir bojāti vējstikli. Atgūt naudu par tehnoloģijas nodarīto skādi, ja mašīnai nav īpašā KASKO apdrošināšana, ir piņķerīgi. “Latvijas valsts ceļi” prasa, lai uz negadījuma vietu tiktu izsaukta policija, sastādīts protokols, vākti pierādījumi, veikta fotodokumentācija. Piedāvājumā ir pat tiesāšanās. Un tās atkal ir zaudētas stundas no cilvēku dzīves.
Tādēļ patiešām lietderīgāk būtu, ja turpmāk uz ceļiem tiktu lietotas krietni uzticamākās asfaltbetona tehnoloģijas, nevis neuzticamā akmentiņu lipināšanas tehnoloģija.
“Latvijas valsts ceļu” skaidrojums pilnā apjomā ir izlasāms ŠEIT.
