Apvienoto Nāciju Organizācijas izplatītās rekomendācijas mazākumtautību izglītošanas jomā izraisījušas plašu rezonansi gan pašmāju politiskajā vidē, gan arī starptautiskajā sabiedrībā. Politiskās partijas no jauna pozicionējas pret divvalodības ideju skolās, bet organizācija UNESCO atsūtījusi Izglītības un zinātnes ministrijai kaut kādus slepenus papildu skaidrojumus.
UNESCO ir Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija. Tātad līdzatbildīga par ANO rekomendāciju saturu. Kad Latvijas Ārlietu ministrija marta sākumā publicēja paziņojumu “ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja publicē noslēguma secinājumus par Latvijas ziņojumu” nekādu dižo interesi tas neizpelnījās. ANO secinājumi joprojām nav iztulkoti, taču tās sadaļas, kas attiecas uz mazākumtautību, tātad krievu bērnu izglītošanu, ar valsts uzturētās tulkošanas vietnes palīdzību hugo.lv pārtulkoja Neatkarīgā. Un tad gan gāja vaļā skandāls, jo no ANO komitejas teksta nepārprotami izriet ieteikums, stiprināt Latvijas skolās joprojām pastāvošo divvalodību. Lūk, atgādinājumam, šis teksts:
“Komiteja joprojām pauž bažas, ka nesenie grozījumi Izglītības likumā un Ministru kabineta noteikumos Nr. 716 no 2018. gada 21. novembra ir ar diskriminējošu ietekmi uz minoritāšu grupām, un tie rada nepamatotus ierobežojumus izglītošanai mazākumtautību valodās un mazākumtautību valodu mācīšanai pirmskolā un pamatskolās gan valsts, gan privātskolās (..) Valsts pusei tiek rekomendēts apsvērt iespēju pārskatīt savu valodas politiku un likumus izglītībā, lai veicinātu mazākumtautību valodu mācīšanu un mācīšanu mazākumtautību valodās un nodrošinātu, ka likumi negatīvi neietekmē mazākumtautību grupām piederošo bērnu izglītojošo sniegumu.”
Kaut kādu iemeslu dēļ šis neoficiālais tulkojums ir satraucis aizjūras gudrajos, kas šos padomus ir snieguši. Neatkarīgās publikācija angļu versijā par ANO mudinājumiem uz atgriešanos pie okupācijas režīma izglītības modeļa “The UN urges to restore the occupation regime education in Latvia” kļuvusi par vienu no vēsturiski lasītākajām Neatkarīgās publikācijām angļu valodā, bet Izglītības un zinātnes ministrijai ir atsūtīts papildu skaidrojums par ANO sniegtajām rekomendācijām. Ministrijas preses dienests apstiprina šāda dokumenta saņemšanu, taču atsaka iespēju ar to iepazīties. Vispirms UNESCO dokumenta publiskošana esot jāsaskaņo ar Ārlietu ministriju. Skaidrojošajā dokumentā, iespējams, ir kaut kas vēl jutīgāks nekā pašās rekomendācijās.
Bet pagaidām pašmāju politiķi turpina pozicionēties ANO uzjundītajā izglītības valodas jautājumā. “Jauno Vienotību” pārstāvošais Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens skaidro, ka “ANO rekomendācijā nesaskata aicinājumu atgriezties pie divvalodības”:
“Rūpīgi izlasot tekstu, nevienā vietā īsti neatradu kādu vietu, kurā būtu minēts jēdziens “divvalodība” un izteikts mudinājums pie tādas atgriezties.” Politiķa ieskatā divvalodības atjaunošana Latvijā nedraud.
Lai gan rekomendācijās nepārprotami tiek aicināts pārskatīt valodas politiku un “veicināt”, tātad vairāk mācīt mazākumvalodās. Var tikai retoriski vaicāt, kas tā būtu, ja ne divvalodība izglītībā, ja krievu valoda nostātos proporcionālā līdzsvarā ar latviešu valodu.
Jāatgādina, ka 30 gadus pēc neatkarības atjaunošanas krievu bērni joprojām mācās pamatā atsevišķi no latviešu bērniem un viņiem izglītība netiek nodrošināta valsts valodā. Procentuāli izglītības saturs valsts valodā tiek palielināts, taču pēc būtības mazākumtautību bērni joprojām tiek diskriminēti. Līdz 6. klasei valsts valodā notiek tikai 50% mācību, līdz devītajai - 20%, līdz 12. klasei krievu valodā māca valodas, kultūras un vēstures priekšmetus). Un ANO rekomendācijas satur aicinājumu pārskatīt izglītības politiku tā, lai šī diskriminācija tiktu vairota vēl vairāk.
Arvils Ašeradens uzsver, ka ANO rekomendācijas nav obligātas. Arī Izglītības ministrija apliecina, ka valsts valodas kurss netiks mainīts: ANO darbs bažīties, mūsējais - viņus mierināt. Tikmēr, jāatgādina, no cita Ašeradena partijas resora - Ārlietu ministrijas ir atsūtīta atšķirīga vēsts:
“Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas noslēguma secinājumi ir ar rekomendējošu raksturu, tomēr šīs rekomendācijas tiek ņemtas vērā, izstrādājot normatīvo regulējumu un tiesību politikas plānošanas dokumentus.” Tātad iekšpolitiski, piemēram, ja pie varas nokļūst prokremliski orientēti spēki, viņi šādus dokumentus var izmantot jaunas politiskās dienaskārtības noteikšanai, proti, padzīt no krievu skolām latviešu valodu.
Atsevišķas nacionāli konservatīvās partijas šo risku apzinās. Izplatījušas arī attiecīgus paziņojumus. Latvijas Zemnieku savienība norāda, ka “Nedrīkst apšaubīt valsts valodas lomu nācijas pastāvēšanā”. Partijas paziņojumā ir netieša atsauce uz apstākļiem, kādos līdz ANO nonāca ziņas par krievu diskrimināciju Latvijā. Par to pamatā parūpējās organizācija “МФПЧ Латвийский комитет по правам человека”. Un, lūk, ko par to domā Zemnieku savienība: “Tas, ka kādu atšķirīgu uzskatu organizācijas sniedz savas rekomendācijas, ir tikai normāli, bet tāda līmeņa organizācijām kā ANO ir jāizvērtē visas konsekvences un reālā situācija valstī, kur viss liecina pretēji izskanējušajiem pārmetumiem (..) Latvija kā valsts ir bijusi toleranta pret visām mazākumtautību valodu pārstāvošajām kopienām un to integrēšanu ikdienas dzīvē.”
To, ka valsts valodas pozīciju vājināšana nav pieļaujama, uzsver arī Nacionālā apvienība. Ziņa par ANO rekomendācijām pārskatīt valodas politiku un likumus izglītības jomā partiju nepatīkami pārsteigusi:
“Latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda ir mūsu nacionālās identitātes un valstiskuma kodols. Mēs esam to saglabājuši cauri laikiem tāpēc, ka spējām savu valodu ne tikai lietot, bet arī par to cīnīties un aizsargāt. Nožēlojami, ka cīņa par pašsaprotamām lietām ir aktuāla vēl 31 gadu pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Tie, kuri alkst Latvijā atgriezt divvalodības laikus, var par to nesapņot (..)”
Skandāla publiskais iztirzājums rāda, ka ANO ekspertiem turpmāk būtu rūpīgāk jāšķiro, kādus padomniekus uzklausīt un kādus ieteikumus izplatīt.
Citādi ANO ar šādu nekompetenci gan sevi diskreditē, gan Latvijas valsts iekšējā politikā nepamatoti iejaucas. Apgalvo, ka rūpējas par minoritātēm, bet patiesībā vedina uz sabiedrības šķelšanu un divkopienu valsts nostiprināšanu. Tas ir pretrunā ANO deklarētajiem miermīlības ideāliem.
