Ģirts Valdis Kristovskis vismaz pusotru gadu cieši kontaktējies ar Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) virsniekiem, par iespējamo savstarpējo sadarbību – lasāms pazīstamā politiķa grāmatā “Pieskāriens”.
Šajā grāmatā sarakstīto Neatkarīgajai komentē arī atainoto notikumu aculiecinieki, tostarp Ģ. V. Kristovska jaunības draugi un paziņas sportisti, tostarp olimpiskais čempions Dainis Kūla.
Grāmatā Ģ. V. Kristovskis vairākkārt piemin VDK operatīvo darbinieku interesi par ārzemju latviešiem, tostarp par viņa radinieku no Kalgari (pilsēta Kanādas dienvidaustrumos) Mārtiņu.
Ģ. V. Kristovskis grāmatā stāsta, ka labprāt satiekas ar saviem radiem no ārzemēm un pie reizes tādējādi izmanto arī iespējas kopā ar viņiem tikt vienkāršam padomju cilvēkam grūti pieejamās vietās - valūtas veikalos un ārvalstnieku izmitināšanas vietās, piemēram, viesnīcā “Latvija” un šīs viesnīcas restorānā.
LPSR laikā viesnīcā “Latvija” pamatā tika izmitināti Latvijas PSR ieceļojušie ārvalstnieki, PSKP CK locekļi un citas ar PSRS augstākās varas orgāniem saistītas amatpersonas. Vienkāršs padomju pilsonis viesnīcas restorānā un bāros netika ielaists. No malas viss izskatījās vienkārši: viesmīlis nejauši ieklīdušo padomju pilsoni apstādināja jau pie ieejas un paziņoja, ka brīvu vietu nav. Tika ielaists tikai noteikts loks LPSR amatpersonu, kā arī operatīvās darbības veicēji - VDK un iekšlietu struktūru darbinieki. Viņu uzdevums bija uzraudzīt un apstrādāt ārvalstu viesus. Padomju varai vietējos bija svarīgi neielaist galvenokārt ideoloģisku apsvērumu dēļ - vienkāršais padomju cilvēks nedrīkstēja redzēt, ka vieglas uzvedības sievietes darbojas arī Latvijas PSRS galvaspilsētā Rīgā. Bez tam viesnīcas “Latvija” restorānā un bāros varēja pasūtīt ēdienus un dzērienus, kādi parastam padomju pilsonim nebija pieejami.
Grāmatas “Pieskāriens” 72. lappusē Ģ. V. Kristovskis atreferē savu sarunu ar VDK vecāko operatīvo darbinieku majoru Aivaru Rubeni, kurš vaicā, kas Ģ. V. Kristovski saista pie ārzemju latvieša Mārtiņa. Ģ. V. Kristovskis atbild: “Jau teicu - mammas brālēna dēls. Viņš ir mans radinieks. Paplašina manu redzesloku. Uzzinu, kā iegūst naftu no darvas smiltīm, kā rok tuneļus. Šajās nozarēs mani Kalgari radi strādā, arī Mārtiņš. Man ir interesanti. Pie reizes varu ieiet viesnīcā “Latvija”. Citādi netiktu. Jābūt vismaz olimpiskajam čempionam, kuru atpazīst iekšā laidēji, - neesmu melojis, jo tāda puslīdz nestresaina reize, kad viesnīcas restorānu un bāru kaskādes zemākajā līmenī bija izdevies iekļūt bez ceļojošo radu atbalsta, bija tieši reizē, kad kopā ar Daini Kūlu ieturējām kopējas pusdienas. Iekšā laidējs jutās pagodināts Daini ielaist pa atsevišķu ieeju no ielas. Mani, jefiņu, arī palaida līdzi, ja jau patrāpījies reizē ar olimpisko čempionu. Tikām nosēdināti bezgaumīgās zāles stūrī, tad apēdām gaļas salātus un kādu no vistas kroketēm Kijevas gaumē un piedzērām sārti iekrāsotu saldenu morsu.”
VDK majors A. Rubenis jautājis Ģirtam Valdim: “Nu tad pastāsti, ko vēl tu tajā viesnīcā dari…”
Ģ. V. Kristovskis skaidrojis, ka “bija pa kādai reizei, kad uz varietē programmu pagrabā izdevies iešmaukt, iešķiņķojot piečuku vai ceineri”, jo “ar somu pārdzērušiem tūristiem rēviju neuzturēsi. Tiek arī vietējiem iespēja mest aci uz plikumiem, kas domāti Rietumu publikai. - Tur jau nekā daudz nav, ko darīt.” Uz to majors A. Rubenis esot noteicis: “Nesaki vis. Mums aģenti ziņo!”
Ģ. V. Kristovskis esot arī sūrojies A. Rubenim (grāmatas 73. - 74. lpp), ka “tagad bez caurlaides viesnīcā netikt. Tur noteikti, zināms, tiek piereģistrēts katrs, kas tur iegājis, cikos iznācis.”
Lai noskaidrotu, cik šīs Ģ. V. Kristovska atmiņas ir patiesas, Neatkarīgā uzdeva vairākus jautājumus 1980. gada olimpiskajam čempionam šķēpmešanā Dainim Kūlam.
Vai esat lietas kursā, ko jaunības laiku labs paziņa par jums sarakstījis grāmatā “Pieskāriens”?
- Esmu izlasījis tieši to frāzi, kur Ģirts Kristovskis piemin, ka mēs esam bijuši kopā viesnīcā “Latvija” un ēduši pusdienas. Es pilnīgi to noliedzu - simts procenti. Tāpēc, ka man nekad nav bijis iemesls braukt ar Kristovski uz viesnīcu “Latvija” un ēst pusdienas. To, ka viņš mēģināja sev piedēvēt klāt kādu pazīstamu vai atpazīstamu cilvēku, lai savas spalvas spodrinātu - tas bija viņa stilā. Tur diemžēl es neko viņam nevaru palīdzēt. Un it sevišķi, ka viņš vēl atceras tādas nianses, pat uzsvēris, ko mēs esam ēduši, ko mēs esam dzēruši. Viņam ir fenomenāla atmiņa, bet es to noliedzu. Nekas tamlīdzīgs nav bijis.”
Jūs pazināt viens otru?
- Neteiksim, ka mēs bijām tuvi draugi, bet bijām paziņas tādā ziņā, ka mēs trenējāmies pie viena trenera - Māra Grīvas. Mēs braukājām uz nometnēm uz dienvidiem - Gruziju, Adleru, trenējāmies. Kopā visur gājām. Mūsu ceļi šķīrās, kopš sāku startēt PSRS izlasē. Viņš aizgāja uz Rīgu. Līdz ar to mums pēc tam bija tikai kaut kur kāda satikšanās kādās sacensībās. Viņš iestājās Rīgas Politehniskajā institūtā. Es epizodiski braukāju pa nometnēm, gan arī dzīvoju mājās. Tā kā mums pazīšanās vairāk vai mazāk bija treniņu laikā.
Ko sportistu vidū par Ģirtu runāja, kā viņu sportisti vērtēja kā cilvēku?
- Mūsu starpā melns kaķis nekad nav izskrējis. Viņš man nekad nav personīgi izdarījis neko sliktu. Es savā laikā izcīnīju PSRS junioru čempionu, un tajā pašā gadā Ģirts Kristovskis izcīnīja PSRS jaunatnes čempionu. Tas bija mūsu kopējais sasniegums tajā vienā gadā. Protams, viņš bija sportists, un mēs kopā trenējāmies - bērni jau viens par otru neko sliktu neteiks. Kādreiz varbūt bija kāds treniņu kašķis, ka esi stiprāks vai ne, bet sadzīviskās lietās vai kaut kā personīgi - absolūti, nē.
Vienīgais, kas mani pārsteidza, ka viņš izmantoja manu vārdu savā grāmatā. Uz kā pamata? Es domāju - ja tu tā gribēji rakstīt, tad pirmām kārtām mums vajadzēja noprecizēt, vai tā ir vai nav un vai es piekrītu, ka manu vārdu izmanto. Manu vārdu bieži izmanto tikai tad, kad es sniedzu intervijas. Ja es sniedzu intervijas, un es zinu, ko es runāju, tad man nekādu iebildumu nav. Bet, ja man aiz muguras tiek uzrakstīta kaut kāda muļķība... Piemēram, ir sporta vēstures grāmata. Tur minēti fakti. Tur nemin, ka es, piemēram, ar Ģirtu Kristovski esmu dzēris šampanieti kaut kādā krogā. Tur žurnālisti min tikai sportiskos faktus. Tas jau nav nekas slikts. Ja žurnālistam ir kādi jautājumi, viņš man uzzvana. Ir sniegtas intervijas pirms pasaules čempionātiem, Eiropas čempionātiem, olimpiskām spēlēm. Tad tā ir pilnīgi cita intervija un cita informācija. Bet šeit es esmu kategoriski pretim, ka viņš mani tā ir nolicis, ko es nebiju pelnījis. Man nekad nav bijusi vajadzība kopā ar Ģirtu Kristovski iekļūt “Latvijā”! Absolūti - nē! Kāds iemesls? Jā mēs vēl būtu biznesa partneri. Bet pirmām kārtām sporta laikos es pa tādiem krogiem nekad nevandījos. Man nebija laika un nepieciešamības. Te - pēkšņi mums jātiek krogā iekšā no kaut kādas stūra ieejas un gaļas salāti jāēd. Stulbums kaut kāds. Varbūt viņam, rakstot to grāmatu, nebija kāda aizmugure tādā ziņā, ka vajadzēja izmantot kāda atpazīstama cilvēka vārdu, un tāpēc viņš manu vārdu izmantoja? Neko nevaru pateikt.
Tā grāmata ir Mārim Grīvam. Es to varu palūgt un izlasīt. Taču man nepatīk lasīt tenkas un baumas, it sevišķi zinot to Kristovska ambiciozo dzīves gājumu. Viņš jebkurā brīdī ir gribējis kļūt... nu labi. Ir tāds teiciens: nauda, vara un sievietes izmaina cilvēku. Tad es domāju, ka Ģirts ir viens no tiem, kas pakļāvās tai ietekmei. Jaunībā būdams par vairākiem ministriem - tur, tur un tur - un tad pēkšņi viņš nevienai partijai vairs nav vajadzīgs! Viņam jāuzdod jautājums, ko tu šajā dzīvē gribi sasniegt - vai tu gribi tikai dzīvot uz negācijām un “aplikt” citus cilvēkus, ar kuriem tu esi kopā startējis un kopā dzīvojis kādu zināmu laika periodu, un pēkšņi tu viņus gribi nolikt? Tas nebūtu godīgi, un tas nav pareizi!
Kāpēc Kristovskis īpaši aprakstījis Ventspils VDK daļu?
- Protams, ja cilvēks ir pieņemts tādā darbā, viņam ir jāzina, ko viņš dara. Ja man ir dots uzdevums treniņu nometnē izpildīt tādu un tādu normatīvu, es varu pateikt pa dienām, pa nedēļām, mēnešiem, ko es esmu treniņos darījis. Tieši tāpat, ja tu strādā tādā darbā, kur tev ir jāziņo par kaut kādiem cilvēkiem. Bet tā ir viņa izvēle.
Jūs, sportisti, zinājāt, ka viņš sadarbojās ar VDK?
- Nē! Es nezināju! Man pirmā dzirdēšana bija tad, kad tā grāmata iznāca. Man te bija ar cilvēkiem tāda saruna, ka vai es esot par to zinājis. Tad arī teicu, ka pirmā dzirdēšana. Principā tie jau bija tie laiki, kad neviens ar to nelepojās. Drīzāk jau mēs baidījāmies. Jo es pietiekoši daudz ar izlasēm esmu braukājis pa pasauli, piedaloties sacensībās ārzemēs, Amerikā. Esmu tur ticies ar tautiešiem. Čekisti brauca mums līdzi, un viņi bija nelaimīgi, ja mēs tur uz vietas ar kādu latvieti sarunājāmies latviski. Tās bija šausmas. Viņi taču nezināja, ko ar mums iesākt. Mums jau arī bija norādīts - ja tu kaut ko dzirdi vai ko tādu Amerikā redzi - ziņo. Bet, pasarg Dievs, man ir daudz svarīgāk sportot, nekā rakstīt kaut kādus sacerējumus, ar ko es esmu runājis un kāpēc runājis. Bet tīri personīgi man - par citiem es nevaru apgalvot - neviens neko nav piedāvājis nākt rakstīt vai kaut ko tādu darīt. Varbūt arī tāpēc, ka biju pietiekoši augstā līmenī. Parasti šitādus aicināja, kam nebija tik lieli sasniegumi. Viņiem varbūt citi nepievērsa tik lielu uzmanību. Personīgi man nekāda saistība ar viņiem (VDK) nav bijusi. Es tikai pa ausu galam esmu dzirdējis no vairākiem ventspilniekiem, kas man ir pazīstami... bet tā jau ir viņu izvēle, un tie bija tie laiki. Neviens viņus nenosodīja arī tajā laikā, kad viņi to darīja. Tev piedāvāja labu darbu, un tev tā būtu jādara un jāraksta ziņojumi. Man, piemēram, pēc olimpiskām spēlēm piedāvāja palikt virsdienestā. Māris Grīva teica - nekādā gadījumā! Viņš bija vecāks par mani. Viņš man skaidri un gaiši to pateica. Mēs bijām Kremlī pēc apbalvojumiem. Pie mums pienāca virsnieki, tostarp Jūras kara flotes admirālis Gorškovs melnā uniformā un teica: “Nu, molodoij, podumaj, varbūt gribi armijā dienēt - mēs tev dosim virsnieka pakāpi, tu varētu pēc tam dabūt apakšpulkvedi, bet, ja gribētu pulkvedi, jāstudē kara akadēmijā - zini, kādu naudu tev maksātu! Es atteicu: “Mņe armeijskaja sistema ņe nravitsja.” Ģenerālpulkvežiem acis izgriezās otrādi. Māris teica: “K-kā tu uzdrošinājies!” Bet viņš pateica arī vienu labu lietu - ja tu parakstīsies, ka piekrīti virsdienestā, tad automātiski tu būsi 25 gadus virsdienestā. Kā savā laikā [Jānis] Lūsis aizgāja par majoru virsdienestā. Armijā pret baltiešiem izturējās ļoti labi tāpēc, ka mēs bijām viņiem interesanti cilvēki, varbūt tādēļ, ka tā krievu valoda nebija tik raita. Māris tad pateica: “Tev pēkšņi pavēlēs - mums Sivtivkarā (pilsēta dziļā Krievijas nomalē, Sibīrijā) nav, kas trenē šķēpmešanu, un tevi aizdzīs uz turieni uz 25 gadiem, un tu netiksi vaļā, jo esi parakstījies virsdienestā. Ja to nedarīsi - tribunāls!” Tad es teicu: “Māri, tie ir zelta vārdi. Kāpēc gan parakstīties uz kaut ko tādu?” Pirmkārt, tā ir liela nauda, pagoni, dzīvoklis, mašīna, viss kaut kas. Ja tu tajā brīdī īsti nesaproti, ko tu šajā dzīvē gribi sasniegt, un tev nav kāds padomdevējs, tad te ir Kristovska variants. Vai nu tu automātiski aizej uz tiem vilinājumiem, vai arī tu no tiem atsakies. Šajā gadījumā man lielu lomu nospēlēja Maris Grīva, un es vēl šodien esmu dzīvs!
Grāmatā Kristovskis saka, ka viņam VDK lūguši pastāstīt par kolēģiem sportistiem?
- Šis arī varbūt bija tas gadījums, kad viņš par mani varbūt arī stāstīja. Ja viņam ir tās korkas [apliecība] un viņš parāda, ka viņš ir čekists, tad viņš tiek iekšā vienalga kur - kaut vai mauzolejā [visticamāk, D. Kūla ar to domājis Ģ. V. Kristovska grāmatā minēto, ka viesnīcā “Latvija” varējis iekļūt pa atsevišķo ieeju no ielas]!
