ANO darbs bažīties, mūsējais – mierināt. Tā īsumā raksturojama Izglītības un zinātnes ministrijas attieksme pret Apvienoto Nāciju Organizācijas izplatītajām rekomendācijām ieviest Latvijas skolās divvalodību. Nekādas izmaiņas saistībā ar valodas politiku izglītībā netiek plānotas.
Izglītības un zinātnes ministrijas vērtējumā satraukumam par ANO rekomendācijām nav iemesla, Latvijas politika izglītības jomā pat novērtēta salīdzinoši pozitīvi. Tāds iespaids atvests no klātienes sarunām:
“Latvija sagatavoja un iesniedza kārtējo ziņojumu ANO rakstveidā, bet valstu ziņojumu izvērtēšana paredz arī sarunu, kur valstu pārstāvji - dažādu jomu eksperti - atbild uz izvērtētāju jautājumiem. Saistībā ar konkrēto ziņojumu saruna notika šī gada sākumā. Par to, ka tieši situācija izglītības sfērā tika atzīta par labu un neraisīja bažas, liecina fakts, ka nākamais ziņojums par šo sfēru no Latvijas tiks gaidīts tikai 2026. gadā.”
Neatkarīgā jau vēstīja, Apvienoto Nāciju Organizācijas Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejā (OHCHR) ir iesniegts Latvijas ziņojums “Par ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām izpildi Latvijā 2008.-2017. gadā”. Ziņojuma izskatīšana ir noslēgusies, martā Komiteja publicējusi savus noslēguma secinājumus un sniegusi Latvijai rekomendācijas. Angļu valodā ar tām iepazīties iespējams ŠEIT.
Komitejas ieteikumi sniegti dažādās jomās, faktiski uzdodot Latvijas valstij nodrošināt cilvēkiem labāku dzīvi. Komiteja pieprasa Latvijai izskaust nabadzību. Palielināt veselības nozarei atvēlēto budžetu cīņai ar pandēmiju. Veikt pasākumus romu un migrantu integrācijai sabiedrībā.
Veicināt sociālo mājokļu pieejamību. Samazināt starp dzimumiem pastāvošo atalgojumu atšķirību. Un tad ir pāris rekomendācijas, kas Latvijas vēstures dēļ ir visai pretrunīgi vērtējamas. To izcelsme meklējama dažu Kremli apkalpojošo organizāciju sūdzībās par Latviju. Piemēram, novērst diskrimināciju darba tirgū valodu zināšanu dēļ un arī pārskatīt izglītības politiku. Lūk, citāts, atgādinājumam, par ko ir runa:
“Komiteja joprojām pauž bažas, ka nesenie grozījumi Izglītības likumā un Ministru kabineta noteikumos Nr. 716 no 2018. gada 21. novembra ir ar diskriminējošu ietekmi uz minoritāšu grupām, un tie rada nepamatotus ierobežojumus izglītošanai mazākumtautību valodās un mazākumtautību valodu mācīšanai pirmskolā un pamatskolās gan valsts, gan privātskolās (..) Valsts pusei tiek rekomendēts apsvērt iespēju pārskatīt savu valodas politiku un likumus izglītībā, lai veicinātu mazākumtautību valodu mācīšanu un mācīšanu mazākumtautību valodās un nodrošinātu, ka likumi negatīvi neietekmē mazākumtautību grupām piederošo bērnu izglītojošo sniegumu.”
Tikai 30 gadus pēc Neatkarības atgūšanas Latvijas valsts ir spējusi tuvināties mērķim nodrošināt visiem bērniem izglītību valsts valodā, nešķirojot viņus pēc etniskās izcelsmes. Tā vietā lai novērtētu šo sasniegumu, ANO tagad rosina atgriezties pie padomju režīma divvalodības prakses. Taču tas nenotiks. Droši vien, veidojot oficiālo tulkojumu šī izglītības divvalodības rekomendācija tiks tulkota un interpretēta pēc iespējas draudzīgāk Latvijas interesēm. Tā liek domāt arī Izglītības un zinātnes ministrijas skaidrojums:
“Ministrija atzinīgi novērtē rekomendācijās izteikto viedokli, ka Komiteja ņem vērā dalībvalsts delegācijas sniegtos paskaidrojumus, ka pati izglītības reforma nav diskriminējoša.
Lūgums atkārtotas informācijas sniegšanai pēc viena gada tiek izteikts par klimata pārmaiņu, nabadzības novēršanas un Covid ietekmi, nevis par izglītības jomu.” Tātad jau pats fakts, ka ANO par Latvijas izglītību tikai “pauž bažas” un “rekomendē apsvērt iespēju”, bet nepieprasa drīzu atskaiti, nozīmē, ka Latvijā it kā eksistējošā mazākumtautību diskriminācija piesaukta tikai formas pēc. Varbūt tikai tādēļ, ka Kremļa ietekmes aģente Tatjana Ždanoka un organizācija “МФПЧ Латвийский комитет по правам человека” ļoti palūdza. Kas to lai zina.
Bet Izglītības ministrija neko mācību valodas politikā mainīt negrasās, kā noprotams arī attiecībā uz ļoti konkrētām ANO Komitejas norādēm. Ministrijas preses dienesta vadītājs Jānis Aizpors paskaidro:
“Kolēģe sarunās piedalās, un nekādā ziņā nav bijusi runa, ka jāmaina normatīvi.
Viņi izsaka savas bažas, mūsu uzdevumus viņus nomierināt. Nekāda pamata uztraukumam un bažām nav, nekas valodu jomā šinī sakarā mainīts netiks.”
Neatkarīgajai sniegtā skaidrojuma noslēgumā ministrija rezumē, ko konkrēti ANO eksperti prasa un kāda ir šobrīd objektīvā situācija ar valodu proporciju krievu skolās:
“Komitejas rekomendācijas ir ieteikums, kurā rosināts balstīties uz vienlīdzīgu attieksmi, izskaužot diskrimināciju ikvienā jomā, tostarp, izglītībā. Komiteja ir aicinājusi ievērot mazākumtautību tiesības izglītības ieguvei. Tika izteiktas bažas, ka 7. - 9. klasē, apgūstot 80% mācību satura valsts valodā, netiks sniegtas pietiekamas iespējas apgūt mazākumtautības valodu un literatūru, kā arī vidējās izglītības posmā, kura saturs apgūstams latviešu valodā, netiks sniegtas iespējas apgūt mazākumtautību valodu un literatūru kā specializēto kursu.” Šie ir tie paši argumenti, ar ko jaunos cilvēkus jau gadiem musina un biedē tā dēvētie krievu skolu aizstāvji, kas darbojas Kremļa uzdevumā. Patiesībā viņi cīnās par krievu bērnu diskrimināciju. Vairumam krievu skolu audzēkņu izglītība valsts valodā problēmas nerada. Gluži otrādi - pēc skolas beigšanas tā paver viņiem iespējas pilnvērtīgi iesaistīties darba tirgu.
Šobrīd situācija ar mācību valodas proporciju krievu skolās ir sekojoša:
“Ministrija regulāri vērtē situāciju mazākumtautību izglītības jomā. Piemēram, 2020. gada decembrī veiktā izglītības iestāžu aptauja liecina, ka pamatā visu mācību priekšmetu saturs 1. - 6. klasēs tiek apgūts vairāk nekā 50% apjomā, savukārt 7. - 8. klasēs 80% apjomā tiek nodrošināts saturs latviešu valodā. Šādus nosacījumus ievēro arī privātās izglītības iestādes.”
ANO var turpināt pēc Krievijas pieprasījuma bažīties, bet Latvijai jāturpina ceļš uz izglītības politikā nosprausto mērķi. Visiem bērniem ir tiesības uz vispārējo izglītību valsts valodā, bez diskriminācijas pēc nacionālās piederības.
