Ģirts Valdis Kristovskis vismaz pusotru gadu cieši kontaktējies ar Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) virsniekiem par iespējamo savstarpējo sadarbību – lasāms pazīstamā politiķa grāmatā “Pieskāriens”.
Grāmatā sarakstīto Neatkarīgajai komentē arī atainoto notikumu zinātāji, tostarp bijušās LPSR VDK vecākie virsnieki.
Grāmatu izlasījušie aptaujātie bijušie VDK virsnieki vienbalsīgi norādīja, ka Ģ. V. Kristovska sarakstītais “Pieskārienā” ir tikai daļa no patiesības par rakstnieka attiecībām ar VDK viņa norādītajā laika posmā no 1985. līdz 1988 gadam. Jautājums - kā noformulēt Ģ. V. Kristovska aprakstītos kontaktus ar VDK, viņa regulārās tikšanās ar VDK operatīvajiem darbiniekiem un grāmatā uzsvērto jaunieša gatavību vienmēr būt “uz sakariem”?
Bijušais VDK pulkvedis, izlasījis “Pieskārienu”, labprāt dalījās savos iespaidos sarunā ar Neatkarīgo. “Atminos [VDK majoru Aivaru] Rubeni. Viņš uz Rīgu atnāca no Gulbenes vai Madonas. Neliela auguma vīrs ar sarkanu seju, bet ne dzērājs. Rīgā, lai tiktu no viņa vaļā, Rubeni pārsūtīja uz Ventspili. Esmu ar viņu saticies pāris reizes.”
Runājot par “Pieskārienā” aprakstītajiem fragmentiem, kad VDK majors A. Rubenis mēģināja vervēt Ģ. V. Kristovski, pulkvedis teica: “Tas, ka Ģirts bija gards kumoss VDK, nav šaubu - jauns, jauks puisis, pēc institūta, sportists, viņš jau brauca uz sacīkstēm uz ārzemēm, viņam pašam ārzemēs arī vesela čupa radinieku. Ja šādu jaunieti nevervētu, tad priekšnieks darbiniekam teiktu: “Tu ko, akls esi, vai - re, kur īstā manta apkārt staigā!” Tas, ka uz Ģirtu izgāja, bija loģiski. Taču viss viņa aprakstītais process... Nu, tik ilgi nebāzās virsū. Ja čalis meiteni lenc - nu, vienu, divas reizes viņa neatbild, tad staigā vesela. Viņš tur pārspīlē, ka bijis spiests kaut ko parakstīt un lauzīts gadiem. Darbinieki pirmo reizi izrunājās, otro reizi, un, ja juta, ka nesanāk, tad nesanāk. Sarakstītais ir pārspīlēti. Viņš mēģina sevi parādīt - cik es varonīgi pretim turējos. Sākumā jau redzams, ka viņu grib pavervēt un grib dabūt parakstu, bet redzot, ka tas nesanāk, taču puisis ir daudz maz runājams un ir sakarīgs, tad ir tāda kategorija kā “doverennije ļica” - uzticamības personas. Tā jau ir pilnīgi cita kategorija. Tur var būt arī partijas biedri, arī kaut kādi nelieli priekšnieķeļi. Tajā kategorijā bieži vien ierakstīja arī kadru daļu priekšniekus. Par “dovereņņikiem” priekšniecība nekādu atskaiti neprasīja. Par aģentiem gan bija stingra uzskaite, ko redzam arī no tagad atvērtajiem maisiem. Par “dovereņņikiem” katram darbiniekam bija tāda burtnīciņa, slepena, kura glabājās seifā, un tur darbinieks par viņu visu sarakstīja - “dovereņņika” adresi, telefonu, kā var sazvanīt, visu tā, lai var priekšniekam atskaitīties gadījumā, ja nu paprasa - cik tev ir “dovereņņiku”. Ir burtnīciņa - var droši atbildēt - jā, man tur ir divdesmit trīsdesmit. Darbinieks pats ar savu roku no tās burtnīciņas kādu no tiem varēja izstrīpot vai kādu atkal ierakstīt iekšā. Acīm redzot Rubenis viņu (Ģ. V. Kristovski) turēja kā uzticības personu. No viņa rakstisku neko neprasīja. Viņiem arī naudu nedeva kā aģentiem. Viņš bija tāds -nu, ja vajadzēja, viņam pazvanīja, viņš atnāca. Ar viņu tikās. Ar aģentiem jau tiekas konspiratīvi. Ir trīs tikšanās vietu konspirācijas pakāpes: “javočnij punkt” (tikšanās punkts), piemēram, viesnīcās, “družiņņiku” (brīvprātīgie kārtības sargi jeb miliču izpalīgi) istabā utt. Otrā pakāpe ir “javočnaja kvarķira” jeb parastais dzīvoklis, un trešā pakāpe ir konspiratīvais dzīvoklis, kurā uzņem sevišķi augstus aģentus. Bet “dovereņņikus” jau uz tādiem neveda - ne uz pirmo, ne uz otro, ne uz trešo. Pie “dovereņņika” varēja aiziet uz darbu, ieiet viņa kabinetā, satikties uz ielas stūra mašīnā. “Dovereņņiks” jau nebija nekas slepens. Viņš jau tāpēc arī bija uzticības persona. Viņi (domāti VDK Ventspils daļas darbinieki) tur ilgi ar viņu (Kristovski) mudžināja. Cik es no tās grāmatas atceros, kad sāka veidoties Zaļā kustība, viņš (Kristovskis) pievērsās tiem. Tad jau sāka lauzties jaunās vēsmas. Ar viņu (Kristovski) palika aizvien grūtāk strādāt, un viņš sāka palikt aizvien nekaunīgāks un pasūtīja viņus, cik vien tālu var. Kad viņš sāka organizēt mītiņus, tad jau tās viņu (VDK un Kristovska) sarunas aizgāja uz asumiem un viņi viens otru pasūtīja trīs mājas tālāk.”
Kādēļ Ģ. V. Kristovskis par savām attiecībām ar VDK nolēma lasītājiem pastāstīt tieši 2017. gada nogalē, nevis uzreiz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā vai vēlāk, kad viņš atradās politiskās varas zenītā, ieņemot iekšlietu, aizsardzības un ārlietu ministra krēslu?
Daļēju atbildi uz minēto jautājumu sniedz notikumi ap Ģ. V. Kristovska iniciēto kriminālprocesu pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu par to, ka viņš daudzās partijās pabijušo Ventspils domes deputātu Ģ. V. Kristovski esot nosaucis par “čekas stukaču”. Saldus policija pagājušajā nedēļā Neatkarīgās izdevējam atsūtīja vēstuli ar vēstījumu, ka “laika posmā no 2019. gada 10. oktobra līdz 2020. gada 25. jūnijam Ventspils pilsētas domes Finanšu komitejas sēdēs vairākkārtīgi, mutvārdos, esot publiski izteikti neslavu ceļoši izdomājumi par Ģirtu Valdi Kristovski. Sakarā ar izmeklēšanu kriminālprocesā, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 190. pantu, lūdzam izsūtīt 2017. gada 27. marta laikrakstā Neatkarīgā Rīta Avīze publikācijas ar nosaukumu „Ar skaistiem lozungiem ventspilniekus nevar piemuļķot” saturu, kā arī sniegt informāciju par publikācijas autora kontaktinformāciju turpmākai saziņai kriminālprocesā.”
Saldus policijas pieminēto 2017. gada 27. marta publikāciju Neatkarīgajai izdevās atrast brīvi klejojam interneta tīmeklī. Tā ir Neatkarīgās intervija ar Ventspils mēru A. Lembergu. Tajā A. Lembergs norāda uz to, ka Ģ. V. Kristovskim ir “pagātne saistībā ar specdienestiem”. Uz Neatkarīgās jautājumu, ar kuras valsts specdienestiem, A. Lembergs atbild: “Lai paliek intrigai. Viss slepenais kādreiz top zināms.”
Atbilde uz nākamo jautājumu - tad jau mēs viņus [domāts tostarp Ģ. V. Kristovskis] kartotēkās atradīsim - izrādās pravietiska: “Nē! Neatradīsiet! Tik vērtīgus personāžus kartotēkās neatradīsiet. Varbūt pēc gadiem piecdesmit. Aiz viņiem stāv ļoti liels spēks, kuram ir ļoti savtīgas intereses.”
Intervija ar A. Lembergu tika publiskota 2017. gada 27. martā, bet “Pieskāriens” nāca klajā 2017. gada nogalē īsi pirms Ziemassvētkiem.
****
