Pazīstamais politiķis Ģirts Valdis Kristovskis vismaz pusotru gadu cieši kontaktējies ar Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) virsniekiem par iespējamo savstarpējo sadarbību – lasāms viņa paša sarakstītajā un 2017. gadā izdotajā grāmatā “Pieskāriens”.
Sākums vakardienas Neatkarīgās numurā - lasīt šeit.
Grāmatā “Pieskāriens” minēts, ka nedēļu pēc Ģ. V. Kristovska sarunas ar A. Rubeni par mātes iespējām izceļot uz ārzemēm māte pamanījusies noķert plaušu karsoni un nonākusi slimnīcā. Pēc mātes apmeklējuma Ģ. V. Kristovskis devies uz darbu un tur pārlapojis viņu kaitinošo laikrakstu “Padomju Venta”.
Ģ. V. Kristovska uzmanību piesaistījusi publikācija “Pretpadomju darboņu aplamā nots”. Publikācijā pieminēta viņa māte, kura, atbilstīgi padomju oficioza “Latinform” ziņotajam, ne tikai esot saņēmusi atļauju izceļot no PSRS, bet jau no plānotā ceļojuma sekmīgi atgriezusies dzimtenē!
Ģ. V. Kristovskis grāmatā “Pieskāriens” apraksta, ka, izlasot publikāciju, sapratis, kas ir noticis. Nav svarīgi - apzināti vai neapzināti - “Padomju Ventā” citētie “Latinform” autori pieļāvuši kļūdu par to, ka māte no ceļojuma jau ir atgriezusies, kaut gan nav vēl tur bijusi. Skaidrs ir viens - izceļošanas atļauja mātei ir piešķirta!
“Padomju Ventas” publikācijā, citā starpā, minēts sekojošais: “Grūti pateikt, kāpēc aizokeāna pretpadomju darboņi par sava viltojuma mērķi izraudzījušies tieši Gizelu Plūmiņu (padomju pilsone, Ventspils darbaļaužu pārstāve). Visdrīzāk notikusi neparedzēta kļūme - nav pareizu atbildi devušas FIB un CIP elektroniskās skaitļošanas mašīnas, kurās ievadīti izsmeļoši dati par visiem padomju pilsoņiem, kas bijuši Savienotājās Valstīs. Tas nozīmē, ka tikpat labi varētu paziņot, ka izbraukt aizliegts Astrai Kristovskai - skolotājai no tās pašas Ventspils, lai gan viņa nesen atgriezās no Sanfrancisko, kur ciemojās pie māsīcas.”
Lai arī publikācijā lasāma pilnīga aplamība, jo māte ne tikai no ceļojuma nav atgriezusies, bet tajā vēl nav pat devusies, Ģ. V. Kristovskis “čekas” doto mājienu sapratis: nav nekādu nejaušību - atļauja izceļot mātei piešķirta!
Tā brīža izjūtas Ģ. V. Kristovskis “Pieskārienā” apraksta šādi: “Mana sirds līksmo, varētu lēkt uz galda un dejot! Šādā brīdī tik mokoši gaidīt.”
Jautājums - ko gan Ģ. V. Kristovskis tajā mirklī tādu īpašu varētu būt “mokoši gaidīt”?
Atbilde seko jau nākamajā “Pieskāriena” rindkopā: “Noskan zvans. Tas tiesām ir no čekas! Esmu jau vairāk nekā stundu gaidījis! Un tomēr gluži priecīgs tveru klausuli, šajā dienā bija tik daudz saules! Nevis Andris, bet pats Rubenis zvana. Kāds prieks! Es tomēr savaldu sevi,” atminas Ģ. V. Kristovskis.
Šeit ir jāatgādina, ka VDK majors Rubenis bija Andra priekšnieks - tātad jauneklis Ģirts Valdis ir priecīgs, ka izpelnījies paša priekšnieka, nevis apakšnieka zvanu. Tāpat jāatgādina, ka vēl dažus desmitus lappušu iepriekš Ģ. V. Kristovskis savā grāmatā rakstīja, cik viņam ļoti riebjas iet uz VDK ēku, bet te jau raksta, ka ar prieku gaidījis čekistu zvanu.
Kā jau katrā sadarbībā intereses ir abpusējas. Atbilstīgi grāmatā rakstītajam VDK interesēja Ģ. V. Kristovska iespējas kontaktēties ar noteiktām personām - sportistiem, inteliģenci - un iegūt par tām vajadzīgo informāciju, savukārt nākamo vides aizstāvi un politiķi interesēja ne tikai iespējas mātei viesoties ASV, bet arī iespēja atcelt viņa iesaukšanu padomju armijā un jauns dzīvoklis.
Grāmatas 119. lappusē aprakstīts, kā VDK lūdz Ģ. V. Kristovski ievākt ziņas par Latvijā iebraukušo vieglatlētu, kurš 1975. gadā pārcēlās uz dzīvi ASV - Jāni Doniņu. Ģ. V. Kristovskis grāmatā raksta, ka viņš no šī uzdevuma kratījies vaļā. Lai tiktu tuvāk J. Doniņam, VDK darbinieks ieteicis vērsties pēc palīdzības pie trenera Māra Grīvas.
Kā jaunietim Ģirtam Valdim veicies ar operatīvā uzdevuma izpildi, grāmatā nav aprakstīts. Caur puķēm tiek pasniegts vien tas, ka viņš no uzdevuma izpildes izvairījies.
Tomēr turpinājumā lasītājs uzzina, ka brīnumainā kārtā VDK labvēlība pret jaunieti nav zudusi. Vēl vairāk - jaunietis no VDK jau vēlējies iegūt nākamos labumus. Tā 125. lappusē aprakstīts, kā VDK virsnieks ciemojies pie jaunieša viņa īrētajā jumta istabiņā Ventspils centrā.
Lūk, kā Ģ. V. Kristovskis uzrunājis VDK darbinieku: “Ja reiz esi atnācis inspekcijā, tad novērtē manus sadzīves apstākļus. Palīdzi tikt pie labāka mitekļa. Par to varētu parunāt, tad būtu cita lieta.” Uz ko VDK operatīvais darbinieks leitnants Andris Indriksons atbildējis: “Par to mēs tiešām varētu padomāt. Bet tad tev jāmaina attieksme.”
Grāmatas 125.-126. lappusē Ģ. V. Kristovskis ataino savas sajūtas, dodoties uz kārtējo tikšanos ar VDK darbiniekiem Ventspils viesnīcas “Dzintarjūra” numuriņā. “Pēdējā laikā Rubenis pats ir pasācis man zvanīt. Kopš viņš pret mani bija izspēlējis testu “Kurzemes” un “Dzintarjūras” kafejnīcās, ir parādījies kārtējais jaunums. Man tiek prasīts ierasties “Dzintarjūras” viesnīcas trešā stāva numurā! Nu vai ziniet! To uzzinot, mani bija pārņēmis niknums, gluži kā aktieri Mjagkovu, kurš impulsīvās dusmās padomju grāvējā “Likteņa ironija, jeb Vieglu garu” izmeta Ipolita ģīmetni. Tādu iespēju kā Andrejam Mjagkovam man, protams, trūka, tāpēc nevarēju ne Rubeni, ne Dogsinu [domāts tas pats VDK leitnants Andris Indriksons] palaist vējā, lai pēc tam ironiskā nevainīgumā aiztaisītu balkona durvis. Atkal man nācās respektēt viņu iegribas.”
Grāmatas 128.-129. lappusē atainots dialogs starp Ģ. V. Kristovski un majoru A. Rubeni. No pēdējā mutes tiek izteiktas aizsāktās sadarbības perspektīvas: “Tieši par to mēs ar tevi gribam runāt. Tāpēc aicinājām uz viesnīcu. Komiteja tevi sagatavotu un nosūtītu darbā uz citām valstīm, varbūt pat uz Ameriku. Tev ir tik daudz iespēju, sakaru, paziņu un radu saišu. Ļoti labi viss sakrīt un sanāk.”
Turpinājums nākamajos Neatkarīgās numuros
