Finanšu izlūkošanas dienests uzrakstījis atskaiti starptautisko aizdevēju auditorkantorim FATF “Nacionālā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas, terorisma un proliferācijas finansēšanas riska novērtējuma ziņojums”. Kas tajā iekšā, nav publiskojama informācija, taču vietējai sabiedrībai atvēlētajā Ilzes Znotiņas paziņojumā un tam pievienotajā dokumenta kopsavilkumā secināts, ka principā finanšu noziegumu apkarošanas sistēma valstī ir sakārtota, bet vēl šis tas jāpakārto.
“Mūsu kopējie secinājumi Latvijas risku novērtējuma sakarā ir pozitīvi: esam kļuvuši gudrāki, esam apguvuši to, kā laicīgi identificēt riskus un mācāmies tos attiecīgi vadīt. Mūsu sistēma ir noturīga, mūsu politikas instrumenti un darbību spektrs ir pietiekami elastīgs, lai spētu pretoties esošiem un potenciāliem noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas riskiem,” tā teikts Finanšu izlūkošanas dienesta priekšnieces Ilzes Znotiņas paziņojumā sabiedrībai. Teju putukrējums uz finanšu superdienesta priekšnieces jubilejas tortītes - ar motivējošu uzsitienu pa pleca, pašapmierinātu brīdinājumu neieslīgt pašapmierinātībā un atskatu vēsturē. Tajā - ļaunajā vēsturē, no kuras tagad, pateicoties Ilzes Znotiņas pūlēm, esam atbrīvojušies. Taču paradoksālā kārtā Znotiņas teksts apliecina, ka Latvijā notikušais finanšu kapitālais remonts no Latvijas valsts puses bija arī ļoti smaga klientu apkrāpšana.
Lūk, FID izplatītais ziņojuma kopsavilkums, un citāts no Ilzes Znotiņas sacerējuma daļas ar romantisku nosaukumu “Sapnis par finanšu centru”:
“Nerezidentu naudas plūsmu pirmsākumi Latvijā meklējami astoņdesmito gadu beigās, kad uzplauka valūtas maiņas punktu bizness. Deviņdesmitajos gados, attīstoties banku pakalpojumiem, nerezidenti arvien biežāk izvēlējās savus līdzekļus uzticēt Latvijas finanšu iestādēm, lai izvairītos no pašmāju politiskās nestabilitātes, iespējamās naudas plūsmas kontroles un tādējādi nodrošinātu savu līdzekļu drošību.” Tātad viss notika likumīgi un pat atbalstāmi, ja runa ir par autoritāru režīmu reketētiem uzņēmējiem. Stāsts taču par naudas drošību - lai kāds nenozog vai neatņem. Turpat FID arī atgādina:
“Vēl ne tik sen - 2015. gada beigās - Mālpils muižā Latvijas ekonomiskās un politiskās elites pārstāvji sprieda par to, kā pārvilināt Latvijas banku pakalpojumus izmantojošās ofšoru firmas uz Latviju, piedāvājot tām labvēlīgu nodokļu režīmu ar samazinātu uzņēmumu ienākuma nodokli, nodokļu brīvdienām, atbrīvojumu no sociālo iemaksu pensijas daļas.”
No FID paziņojuma jāsaprot, ka tas, kas notika Latvijā no 1990. līdz 2016. gadam - tas, uz kā tika uzcelta mūsu valsts labklājība, bija kaut kas legāls, taču vienlaikus ļoti slikts.
Patiešām, līdz kapitālajam remontam viena valdība pēc otras Latviju vēlējās padarīt par kaut ko līdzīgi ofšoru paradīzei, piedāvājot, mūsu valstī droši uzglabāt trešo valstu pilsoņu naudu. Kā Šveicē. Neko nejautāt, neko nepārmest.
Kā tādā šūšanas darbnīcas reklāmā - par jūsu naudu izpildīsim jebkuru prasību, un vēl bonusā iedosim Eiropas Savienības termiņuzturēšanās atļauju.
Daļēji tas arī izdevās, nauda bankās plūda kā pa reni, bet termiņuzturēšanās atļaujas plūda pretējā virzienā, Jūrmalas pilsētu padarot par ko līdzīgu Maskavas Rubļovkai. Bet tad notika kaut kas plašākai publikai joprojām nezināms.
Sabiedrotie nolēma aizliegt nerezidentu biznesu, un paraugmācībai iznīcināt vienīgo lielo Latvijas banku “ABLVbank”. Nevis vienkārši aizslēgt, bet tā, lai tiek nolīdzināta līdz ar zemi. Šai nolūkā tika sacerēts stāsts par atmazgātiem miljardiem un Ziemeļkorejas terorisma finansēšanu. Vairāku gadu laikā pierādījumi šiem apgalvojumiem uz Latviju tā arī neatceļoja, un arī banka jau no paša sākuma tos kategoriski noliedza. Tiešām grūti iedomāties iemeslus, kādēļ Latvijas baņķieri vēlētos piedalīties Ziemeļkorejas kodolprogrammas finansēšanā. Un 2019. gada Nacionālā terorisma un proliferācijas finansēšanas risku ziņojumā FID atzina, ka aizdomas par terorisma finansēšanu nav apstiprinājušās. Taču Latvijas varasiestādēm pietika tikai ar sabiedroto stāstu un pasūtījumu.
Amerikāņi gan uzskatīja, ka Latvijā viņu pasūtījums tiks uztverts un izpildīts tikpat burtiski, kā to izprata paši amerikāņi. Taču notika citādi. Banka sāka pašlikvidācijas procesu, lai tās slēgšana notiktu noguldītājiem un īpašniekiem iespējami mazāk sāpīgā veidā. Tas nu nekādi neatbilda pasūtījuma morālei - iznīcināt banku kā mācību citiem. Un caur ASV diplomātiskajiem kanāliem Latvijai sāka zvanīt trauksmes zvanus: vispirms diplomātiskus, bet beigās jau pavisam nediplomātiskus. Bankas pašlikvidācija esot nekavējoties jāpārtrauc, bet abi īpašnieki jāieliek cietumā. Burtiski. Neatkarīgajai šis fakts tika apstiprināts valdības kuluāros. Un tagad tas, ar ko pašlaik nodarbojas atbildīgie dienesti, ļoti izskatās pēc izmisīgiem centieniem izpildīt pasūtījumu jebkādiem līdzekļiem. “ABLV bank” rīcībā 2018. gadā bija 2,5 miljardi eiro, taču līdz šī gada sākumam īpašniekiem izmaksāts vien pusmiljards. Nauda netiek atdota, jo it kā turpinās kreditoru pārbaudes. Kas to lai zina, vai vispār tiks atdota. Ļoti iespējams, ka to nacionalizēs. Šādu praksi Latvijas dienesti pēc kapitālā remonta piekopj. Nauda ar nepierādītu izcelsmi tiek traktēta kā noziedzīgi iegūta. Un īpašnieks var, traks palikdams, meklēt pirms 20 gadiem notikušu darījumu dokumentus. Principā šī shēma dažu gadu atskatā ir kas līdzīgs legalizētai krāpšanai valsts līmenī. Vispirms valsts pieteicās par jebkādas ārzemnieku naudas apsaimniekotāju, bet, kad pienācis laiks naudu atdot, uzsūtīja tās īpašniekiem Ilzi Znotiņu un pārējos dienestus.
Visticamāk, pasūtījums finālā tomēr tiks izpildīts. Valsts policija gan likvidējamo banku izkratījusi, gan tagad svaigi uzlikusi arestu baņķiera Ernesta Berņa mantai. Valsts televīzija informē, ka arests Bernim pastarpināti piederošai mantai piemērots, “lai nodrošinātu iespējamu tās konfiskāciju nākotnē kā papildsodu”. Papildsodu kam? Acīmredzot pamatsodam - cietumam. Uzņēmumu datu bāze “Lursoft” liecina, ka Ernestam Bernim šobrīd ir 6 patiesā labuma guvēja statusi, savukārt viņa pāriniekam Oļegam Fiļam - 34. Gan jau atnāks arī pēc viņa labumiem. Un arī abu baņķieru daudzus gadus nostrādājušais labdarības fonds, no kura nosaukuma izvākta ABLV abreviatūra, visticamāk, savu darbību neatjaunos un iesaldētos līdzekļus neatgūs. Fonda vadība tiesībsargājošajām iestādēm sasūtījusi vairākus desmitus pieprasījumu, iebilžu, komentāru, protestu. Taču tie sabiruši kādās ļoti dziļās atvilktnēs, paliekot bez atbildes.
Policijā izmeklēšana pret “ABLV bank” sākta par iespējamu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju lielos apmēros organizētā grupā. Laikmetā pirms Finanšu kapitālā remonta to sauca vienkārši par banku darbību.
Un atbilstoši FID jaunajam netīrās naudas apkarošanas ziņojumam, kā arī Ilzes Znotiņas nelielajam ekskursam Latvijas finanšu nozares vēsturē, atbildība par notikušo būtu jāuzņemas visām iepriekšējām brīvās Latvijas koalīcijām un valdībām.
