Administratīvajai apgabaltiesai vēlreiz būs jāskata lieta par iedzīvotāja minimālo vecuma pensiju. Izskatāmajā lietā pieteicējam ir 30 gadu darba stāžs, no kuriem 27 gadi nostrādāti līdz 1996. gada 1. janvārim, kad mainījās pensiju likums.
Par šo darba stāžu valsts aprēķināja pensionāram vecuma pensiju 72,78 eiro mēnesī, kas tika palielināta līdz valstī noteiktajam minimālās vecuma pensijas apmēram, kas pēc 2019. gadā veiktās indeksācijas sasniedza 110,60 eiro mēnesī.
Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments šonedēļ administratīvajā lietā par minimālo vecuma pensiju atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru tika noraidīts pieteicēja pieteikums par vecuma pensijas pārrēķinu.
Uzskatot, ka tiesību normas, kas noteic minimālo vecuma pensiju, neatbilst Satversmes 109. pantam, Senāts šajā lietā bija vērsies Satversmes tiesā ar pieteikumu, kas tika arī apmierināts, un līdz ar Satversmes tiesas sprieduma lietā spēkā stāšanos Senāts atjaunoja tiesvedību lietā un turpināja tās izskatīšanu.
Augstākās tiesas pārstāve Baiba Kataja pastāstīja, ka izskatāmajā lietā pieteicējam ir 30 gadu darba stāžs, no kuriem 27 gadi ir uzkrāti līdz 1996. gada 1. janvārim. Šajā gadā stājās spēkā jauns likums par pensijām. Par uzkrāto darba stāžu valsts aprēķināja pieteicējam vecuma pensiju 72,78 eiro mēnesī, kas tika palielināta līdz valstī noteiktajam minimālās vecuma pensijas apmēram, kas pēc 2019. gadā veiktās indeksācijas sasniedza 110,60 eiro mēnesī.
Izskatot Augstākās tiesas Senāta pieteikumu, Satversmes tiesa atzina, ka
vēsturisku, dažkārt no pašām personām gluži neatkarīgu iemeslu dēļ ne visas personas, kas pašlaik saņem vecuma pensiju, savas darba dzīves laikā varēja veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas, lai nodrošinātu sev vecuma pensiju tādā apjomā, kas spētu atvietot ienākumus vai vismaz nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi.
Personu iespējas veikt apdrošināšanas iemaksas vai veikt šīs iemaksas noteiktā apmērā ir ietekmējuši dažādi faktori, arī tas, ka darba periodi iekrituši okupācijas laikā, kad par tiem netika veiktas individualizētas apdrošināšanas iemaksas, zemais algu līmenis pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kā arī iespējas vai neiespējamība piedalīties pensiju sistēmas otrajā un trešajā līmenī. Tādēļ ne visām personām, kas pašlaik saņem vecuma pensiju, ir bijusi vienāda iespēja veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas.
Satversmes tiesa atzina, ka vismaz attiecībā uz tām personām, kuras daļu no sociālās apdrošināšanas stāža uzkrājušas pirms pašlaik pastāvošās sociālās apdrošināšanas sistēmas ieviešanas, vecuma pensijas minimālajam apmēram ir divējāda daba. No vienas puses, tas ir saistīts ar sociālās apdrošināšanas sistēmu, bet, no otras puses, piemaksa, kuru minimālās vecuma pensijas saņēmējam nodrošina valsts, lai šis apmērs tiktu sasniegts, līdzinās sociālajai palīdzībai. Pie šādiem sociālās palīdzības sistēmas pasākumiem pieskaitāmi valsts sociālie pabalsti, kā arī sociālās palīdzības pabalsti un sociālie pakalpojumi. Lai arī minimālā vecuma pensija ir daļa no Latvijas sociālās apdrošināšanas sistēmas, tā pilda arī sociālās palīdzības sistēmas pasākuma funkcijas, proti, nodrošina ar minimālajiem ienākumiem personas, kas aktīvā darba periodā veikušas nelielas sociālās apdrošināšanas iemaksas.
Jāatgādina vēl daži nozīmīgā Satversmes tiesas sprieduma secinājumi. Sociālo tiesību nodrošināšanai vismaz minimālā līmenī ir būtiska nozīme, secināja tiesa. Ar pienākumu nodrošināt sociālās palīdzības minimumu ir jāsaprot tādas palīdzības sniegšana personai, lai tā varētu dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi un pienācīgi apmierināt savas pamatvajadzības. Lai varētu atzīt, ka personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu tiek garantētas vismaz minimālajā līmenī, personai, kas saņem vecuma pensiju minimālā apmērā, jābūt spējīgai sev nodrošināt visu to, kas nepieciešams elementāras izdzīvošanas garantēšanai, kā arī spējīgai sev nodrošināt pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu. Līdz ar to minimālajam vecuma pensijas apmēram kopsakarā ar citiem valsts īstenotajiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem ir jābūt tādam, lai ikvienai personai būtu nodrošināta cilvēka cieņai atbilstoša dzīve.
Kā norāda Augstākās tiesas Senāts, konkrētā pensionāra gadījumā, tas nozīmē, ka tiesai pēc būtības ir jāizvērtē, vai pieteicējam aprēķinātā vecuma pensija kopā ar citiem viņam pieejamiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem nodrošina viņa pamatvajadzību apmierināšanu. Gadījumā, ja tiek konstatēts, ka pieteicējam izmaksātā minimālā vecuma pensija kopā ar citiem pieejamajiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem nenodrošina pieteicēja pamatvajadzību apmierināšanu, tiesai ir jālemj par viņam izmaksājamās minimālās vecuma pensijas apmēru.
Nepieciešamības gadījumā varētu uzdot Labklājības ministrijai iesniegt metodi pieteicēja minimālās valsts vecuma pensijas apmēra aprēķināšanai, kas to spētu nodrošināt, attiecīgi arī nodrošinot iespēju pieteicējam dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi. Ņemot vērā to, ka Administratīvās apgabaltiesas spriedumā šie jautājumi nav vērtēti, Senāts atzina, ka ir pamats pārsūdzēto spriedumu atcelt un nodot lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
Pieteicēja gadījumā Satversmes tiesa apstrīdētās tiesību normas atzina par spēkā neesošām no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža, līdz ar to Administratīvajai apgabaltiesai, izspriežot no jauna šo lietu pēc būtības, ir jāvērtē pieteicējam pieejamais sociālā nodrošinājuma apmērs jau no tā brīža, kad viņš uzsāka savu pamattiesību aizsardzību, tas ir, no tā brīža, kad pieteicējs vērsās tiesā, aktīvi aizstāvot savas tiesības.
