Sadarbībā ar ātro kredītu biznesu “labo darbu” darītāja – patversme “Ulubele” nonākusi līdzīgās nepatikšanās kā pērnvasar Bruknas Kalna svētību kopiena. No pazemīgas kalpošanas sabiedrības labā pēkšņs kritiens patvaļas, iedomības un vispārpieņemto normu pārkāpumu dūkstī.
Bruknā tika nostrādināti un pazemoti nepaklausīgi pusaudži, narkomāni un noziedznieki. “Ulubeles” bizness ir dzīvnieki. Taču abos gadījumos organizāciju tēlu veidoja izcilas sabiedriskās attiecības. Uz Bruknas pilsdārziem dziedāt brauca Renārs Kaupers un klavieres spēlēja Vestards Šimkus. Priesteris Andrejs Mediņš tika godināts kā Latvijas lepnums. Līdz brīdim, kad kāds pasūdzējās par emocionālo vardarbību pret audzēkņiem, par viņu badināšanu un nostrādināšanu, par būvniecības normatīvu pārkāpumiem. Mediņš palika pie sava - tāda ir viņa metode darbā ar nepaklausīgajiem. Un sava īpatnējā metode darbā ar sabiedrību ir arī “Ulubeles” patiesā labuma guvējai Ilzei Džonsonei.
“Ulubele” ir kļuvusi par vietu, kur slavenības un bagātnieki var saņemt sava veida morālu piedošanu par personisko labklājību un to, ka cilvēki mēdz būt nepiedodami nežēlīgi pret citām sugām. Te var ziedot naudu un staidzināt suņus, adoptēt četrkājaiņus. Te ierodas izrādīties aktieri, dzelteno lapu personāži, dažādi uzņēmumi, ātro kredītu firmas. Un līdz ar viņiem arī pavisam parasti sirsnīgi cilvēki, kas mīl dzīvniekus, palīdz “Ulubelei” ar tādu centību, it kā šī būtu vienīgā vieta, kur dzīvnieki tiek paglābti no skarbās pasaules nežēlības. Taču, tāpat kā Bruknas gadījumā, arī “Ulubelei” šī ir tikai darba metode. Un patiesība, kas pabāzta aiz žēlsirdības fasādes, ir krietni neglītāka. Dzīvnieki vienkārši ir veids kā pelnīt. Maksā valsts, maksā pašvaldības, maksā aizkustinātie ziedotāji, un reizēm samaksā arī suņa saimnieks, ja suns viņam nozagts un uz “Ulubeli” aizstiepts. Ko par šādu apsaimniekošanu saka suns? Kas to lai zina. Bet Rīgas domes Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas jautājumu komitejas sēdē vakar notika ļoti vētrainas diskusijas, cik nu to atļauj attālinātais formāts.
Rīgas domei un citām pašvaldībām ir vistiešākā atbildība par klaiņojošu, bezsaimnieka vai bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušu dzīvnieku (suņu) izķeršanu, izmitināšanu un aprūpi. Ja pakalpojums tiek pirkts no “Ulubeles”, tad pašvaldībai jāzina, cik suņu ielikti būros un kā tiek apsaimniekoti. Bet, kā secināts Rīgas domes Birokrātijas apkarošanas centra veiktajā pārbaudē un atzinumā, pašvaldībai nav iespējas pārliecināties par patieso dzīvnieku skaitu. Nav dzīvnieku pieņemšanas - nodošanas aktu, nenotiek dzīvnieku reģistrācija sistēmā ridzivnieki.lv. Ja arī dzīvnieki tiek čipēti, piešķirtie numuri netiek reģistrēti. Tādējādi dzīvnieki nav izsekojami. Kopēju arī pret dzīvnieku skaitu ir par maz. Ņemot vērā, ka pašvaldības nauda seko dzīvniekam, situācija ir nepieļaujama. Un pats lielākais akmens te metams Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta saimniecībā, jo tas ar “Ulubeli” noslēgto līgumu pasludinājis par komercnoslēpumu. Pašvaldības izdevumi tiek apzināti slēpti. Šis fakts domes komitejas sēdē izpelnījās īpaši lielu neapmierinātību no deputātu puses, jo tuvojas nākamais patversmes pakalpojumu iepirkums.
Pārbaude par “Ulubeles” saimniekošanu tika sākta pēc biedrības “Juglas Dzīvnieku aizsardzības grupa” vēršanās pilsētas domē. Šī biedrība uztur patversmi “Labās mājas” un ir “Ulubeles” konkurente. Būtībā stāsts ir par negodīgu vai pat drīzāk agresīvu konkurenci. “Ulubele” sakārtojusi bezsaimnieka suņu tirgu tā, ka visi dzīvnieki pa taisno tiek stiepti “Ulubeli”, kaut gan arī “Labās mājas” noslēgušas līgumu ar Rīgas pilsētu, un arī “Labās mājas” darbojas pēc “no-kill shelter” principa. Respektīvi arī šeit suņi un kaķi tiek turēti, kamēr tiem atrod jaunus saimniekus vai neatrod. (Izņēmums, protams, ir nāvīgi slimi vai galēji agresīvi dzīvnieki, kas apdraud citus). Un nav tā, ka vienīgā laimes sala pamestiem dukšiem ir “Ulubele”, bet visas pārējās patversmes ir kaut kādas mežonīgas lopkautuves. Taču šāda uzskata izplatīšana ietilpst “Ulubeles” konkurences cīņā, jo tādējādi iespējams tikt pie lielāka dzīvnieku skaita. Jo vairāk dzīvnieku, jo vairāk naudas no pašvaldības, ziedotājiem, valsts.
Šīs metodes darbināšanai pie “Ulubeles” pat izveidota speciāla apakšstruktūra ar nosaukumu “Dzīvnieku policija”, kuras paspārnē šobrīd nelegāli darbojas pašpasludināti dzīvnieku aizsardzības sabiedriskie inspektori. Viņi vāc ne tikai bezsaimnieku, bet arī saimnieku dzīvniekus. Faktiski nozog un nogādā patversmē. Turklāt ne jau tikai no Rīgas. Par vienu šādu nesenu gadījumu Neatkarīgā rakstīja publikācijā: “Viltus “dzīvnieku inspektori” pārkāpj visas robežas”. Nozagts tika suns Arčijs, nogādāts “Ulubelē”, un tagad saimnieks turpina cīnīties par sava īpašuma atgūšanu. Jo kādam pašpasludinātam inspektoram šķita, ka sunim būs labāk patversmē. Protams, cilvēku izpratne par dzīvnieku labturību var atšķirties, taču īpašuma konfiskācija sabiedriskā kārtā nav pieļaujama. Tai jānotiek likumā paredzētajā kārtībā. Pretējā gadījumā arī pēc pārkāpumu konstatācijas “Ulubelē” brīvprātīgajiem būtu jāskrien uz turieni atbrīvot neatbilstoši apsaimniekotos un no reģistrācijas slēptos dzīvniekus. Tas, protams, nebūtu dzīvnieku interesēs.
Patversmēm ir jādarbojas - tas ir sabiedrībai objektīvi nepieciešams sociālās uzņēmējdarbības veids. Taču šis bizness ir jākontrolē, jo tas tiek uzturēts par nodokļu maksātāju naudu. Ar vienas patversmes īpašnieces apgalvojumiem, ka tieši tā darīt ir vispareizāk un ka viņi zina vislabāk, vien nepietiek.
Ko Rīgas dome tālāk darīs ar “Ulubelē” un Mājokļu un vides departamenta rīcībā konstatētajiem pārkāpumiem? Atbildīgā komiteja Rīgas domes Birokrātijas apkarošanas centra priekšlikumus atzina par labiem esam. Tos nolemts sūtīt gan Latvijas Pašvaldību savienībai, gan Zemkopības ministrijai. Un arī jaunā konkursa nolikumā tos ņems vērā kā obligāti izpildāmus.
Jau konkursa nolikumā jānosaka obligāta dzīvnieku reģistrācija Lauksaimniecības datu centrā, kas uztur arī lolojumdzīvnieku reģistru. Jānodrošina katram dzīvniekam izsekojamība, lai par vienu un to pašu duksi maksa netiktu prasīta atkārtoti. Departamenta darbiniekiem jānodrošina uzraudzības iespējas finanšu izlietojumam.
Klaiņojošo un bezsaimnieka dzīvnieku aprūpes sistēma kopumā ir būtiski jāuzlabo, lai Rīga varētu sniegt palīdzību un atbalstu arvien lielākam dzīvnieku skaitam un arvien labākā kvalitātē. Šobrīd, kā ar līdzību ilustrēja Birokrātijas apkarošanas centra vecākais eksperts Aigars Evardsons,
Rīga kā pasūtītāja mēnesi no mēneša ir maksājusi par jaunas mājas būvniecību, bet pēc gada, aizbraucot uz būvlaukumu, secinājusi, ka nekādas mājas tur nav.
