Politiskās partijas un Saeima pagājušo gadu noslēdza ar atbaidošu uzticamības rādītāju, un, iespējams, tieši saistībā ar zemo prestižu sabiedrībā Saeimu atļaujas pamācīt ikviens, kam rodas attiecīga vēlme. Likumdevēja vara nonākusi tādā kā pamuļķa lomā, par ko satraukums manāms juristu aprindās. Saeima šobrīd ir pilnībā pakļauta tiesu varas un izpildvaras diktātam. Nekāda varas līdzsvara.
Satversmes tiesas spriedums, ar ko tēviem paredzētais paternitātes atvaļinājums tika piešķirts sievietei, kas pat nav bērna māte, ir skandalozākais piemērs tam, kā cits - tiesu varas atzars iejaucas likumdevēja varas funkcijās. “Savā 12. novembra spriedumā Satversmes tiesa ir iejaukusies likumdevēja kompetencē, patvaļīgi paplašinot “ģimenes” jēdziena tvērumu,” tā uzreiz pēc sprieduma publiskošanas atzina Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja biedrs deputāts Jānis Iesalnieks. Tagad Saeimai jāpārskata tiesiskais regulējums atbilstoši Satversmes tiesas pavēlei, un pastāv risks, ka šī Satversmes tiesas iejaukšanās vainagosies ar paternitātes atvaļinājuma un tātad arī pabalsta likvidāciju kā tādu. Jo juridiski korekti šo kāzusu atrisināt nav iespējams.
Taču ģimenes politika nebūt nav vienīgā joma, kurā Saeimai no malas nāk un uzspiež nekam nederīgus padomus. Un to dara ne vien tiesu vara, bet arī izpildvara. Tā Neatkarīgai norāda avoti juristu aprindās.
Šobrīd jau par ierastu praksi kļuvusi situācija, ka likumprojektu izstrādes gaitā uz pēdējo lasījumu tiek iesniegti grozījumi, kas būtiski maina likuma saturu. Taču steigas dēļ tie nav pietiekami izdiskutēti. Saeimai faktiski tiek uzspiests nekvalitatīvs darbs, ko tā, daudz nedomājot, akceptē. Kā piemēru var minēt pašlaik Saeimas Juridiskajā komisijā skatītos grozījumus Civilprocesa likumā. Tie paredz stiprināt personu tiesiskās aizsardzības iespējas strīdu izšķiršanā civillietās, ieviešot visaptverošu pagaidu aizsardzības regulējumu. Lai mantiskos strīdos tiesa iedotu kādu pagaidu risinājumu, līdz lietas galīgai izlemšanai. Mērķis labs, taču izpildījums klibo. Un tāpēc arī komisijā nebija vienprātības. Daļa grozījumu juridiski šaubīgi. Galīgajā balsojumā par likumprojekta virzīšanu deputātu balsis sadalījās uz pusēm un izšķirošā bija priekšsēdētāja Jura Juraša balss. Un te likumsakarība ir acīmredzama: Augstākā tiesa pasaka Tieslietu ministrijai, ko uzskata par pareizu, ministrija pārsūta komisijai, ministra partijas biedrs nodrošina balsojumu komisijā, bet tālāk Saeimas sēdē, kurš vairs sapratīs, par ko īsti ir runa. Bet juristiem, kas iet uz tiesu, un viņu klientiem šie aplamie jaunievedumi sarežģīs tiesas procesu.
Runa tiešam ir par juridiskām niansēm, ko nespeciālistiem grūti uztvert. Piemēram, komisijas sēdē gara diskusija izvērtās par to, vai tiesai pagaidu noregulējumam iesniedzami “dokumenti” vai “pierādījumi”. Augstākās tiesas un ministrijas ieskatā, viss, kas nonāk līdz tiesai, jāsauc par pierādījumiem. Kā lasāms sēdes protokolā, advokāts un mācībspēks Mārcis Krūmiņš deputātiem centās paskaidrot, ka pašreizējā kārtība nebūtu jāmaina - ka šobrīd tiesnesim tiek dota prerogatīva izvērtēt, kurš dokuments kļūs par pierādījumu, kurš - ne. Arī Saeimas Juridiskā biroja vecākā juridiskā padomniece Daina Ose uzsvēra, ka “dokumenta” lietošana ir vispareizākais lietojums, un aicināja nemainīt 20 - 30 gadus vecu praksi, “radot šajā brīdī jaunu teoriju”. Taču advokāta un Juridiskā biroja kompetence tika noignorēta. Galu galā deputāti pakļāvās Augstākās tiesas diktātam, un šo jauno teoriju civilprocesā radīja, neapzinoties, kādas būs sekas. Bet sekas, visticamāk, būs tādas, ka turpmāk, kad klients vērsīsies pie advokāta ar jautājumu, vai mēs uzvarēsim, advokāts uz to vairs nevarēs atbildēt. Ja pastāv skaidra kārtība, tad procesā iesaistītās puses var prognozēt tiesas iznākumu. Ja kārtības vietā ir juceklis, tad rezultāts būs - kā tiesa lems. Kā pagadīsies.
Protams, kaut kādā brīdī, kad likumā iestrādātās aplamības sāks masveidīgi traucēt procesa dalībniekiem, likums tiks atkal vērts vaļā un atkal pārlabots. Līdzīgi notiek ar Krimināllikumu. Laiku pa laikam kādam savās interesēs ienāk prātā pagrozīt kādu normu, bet Saeima nenostrādā kā filtrs un likumā ieraksta brāķi. LU Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras profesore Valentija Liholaja kā piemēru min atteikšanos savulaik no krimināllikuma panta par varas pārstāvja goda un cieņas aizsardzību. “Tā bija milzīga kļūda! Kāda jēga, ja Satversmē tā ir paredzēta, bet likumā ne.” Tagad likums atkal tiek grozīts, taču pastāv bažas, ka tajā tiks iestrādātas citas kļūdas - kas saistītas ar kaitējuma un tā apjoma noteikšanu amatpersonu pārkāpumu lietās. Kāpēc? Jo tā ģenerālprokurors Stukāns esot izdomājis prokuratūras darba atvieglošanai.
Kā lielāko problēmu attiecībā uz Saeimas darba kvalitāti profesore Liholaja min ministrijās un valdībā nekvalitatīvi sagatavotus likumprojektus. Arī partiju saites starp ministrijām un konkrētiem deputātiem ir pārāk ciešas, politiskie sabiedrotie viens otru tik stingri neuzrauga, ko Bordāns pasaka, to Jurašs izdara. Un tad vēl tā mūžīgā steiga.
Par to savulaik jau runāja prezidents Raimonds Vējonis, aicinot izdarīt attiecīgas izmaiņas Saeimas kārtības rullī: “Trešajā lasījumā nebūtu pieļaujama tādu priekšlikumu izskatīšana, kas ir ārpus iepriekšējos lasījumos apspriestā likumprojekta mērķa un tvēruma. Tas ļautu izvairīties no sasteigtiem pēdējā brīža risinājumiem, kuros ir liela kļūdu iespēja.” Taču Saeimas darbā tā joprojām ir norma - tuvojas pēdējais lasījums, un priekšlikumu tabulā sabirst jauni neizdiskutēti priekšlikumi. Kā piemērā ar Civilprocesa likuma grozījumiem, kur no tiem 12 Saeimas deputātiem, kas iedziļinājušies grozījumos, puse uzskata, ka likumprojekts ir pārāk zaļš virzīšanai uz galīgo lasījumu. Deputāti šaubās, vai viņu darba rezultāts uz šo brīdi ir pietiekami kvalitatīvs. Un tomēr tas tiek darīts. Likumprojekts aizsūtīts uz 3. lasījumu.
Jāatgādina līdzīgs spiediens uz Saeimu notika arī attiecībā uz netīrās naudas jeb AML likumu, ko Finanšu ministrija par varītēm vēlējās izdzīt cauri steidzamības kārtā, lai gan likumprojektā pēc pirmā lasījuma tika iesniegti 120 priekšlikumi un pēc tam vēl. Turklāt lērumu no tiem iesniedza Finanšu ministrija - pati savā brāķī, zinot, ka laika debatēm vairs nebūs. Šai reizē atbildīgā komisija spēja nostrādāt kā filtrs, un steiga tika atcelta. Lielākās aplamības, ko izpildvara gribēja iesmērēt likumdošanas varai, izmantojot tās vājumu, tiek ravētas laukā. Kaut vai absurdā ideja par īpašumtiesību atņemšanu visām personām, kam nav nevainojama reputācija.
Teorijā demokrātiskas valsts varas dalīšanas princips izpaužas varas sadalījumā - likumdošanas, izpildu un tiesu varā, ko realizē neatkarīgas un autonomas institūcijas. Šķirklis Nacionālajā enciklopēdijā vēsta, ka šīm varām jāpastāv vienlaikus un jābūt savstarpēji saistītām; tām jākontrolē vienai otra, un tās funkcionē saistīti, bet patstāvīgi, neesot pakārtotās (pakļautības) attiecībās viena otrai. Taču viena lieta ir teorija, cita - prakse.
Diemžēl Saeima šobrīd ir kā tāds jaunākais no trim brāļiem pasakās. Divi gudri, trešais... parlaments.
