Neatkarīgās publikācijas par Krievijā nograuto pieminekli latviešu strēlniekiem izpelnījušās Kremļa rupora “Sputnik” uzmanību, jo Sanktpēterburgas rīcība izskatās ne par matu labāk kā patvaļīgā okupācijas simbola demontāža Jēkabpilī. Šāda analoģija “atbrīvotājiem” no krievu pasaules (Russkij mir) ir pagalam neizdevīga, jo atklāj viņu memoriālu politikas divkosību.
Krievijas pieminekļu propagandā ir vieta tikai to karavīru piemiņai, kas kalpo pašreizējās Kremļa varas ārpolitiskajām interesēm. Tikai “atbrīvotājiem”. Turpretī latviešu strēlnieki (un nevis sarkanie) šai konceptā īsti neierakstās. Tāpēc piemiņas stēlas nograušana Pēterburgā ir “tikai patvaļīgas būvniecības demontāža”, bet lielgabala demontāža Jēkabpilī - “kliedzošs vandalisma akts”.
Zīmīgi, ka Kremļa komentētāja Dmitrija Jermolajeva raksts “Pīāra haltūra Pēterburgā. Kā un kāpēc Latviešu strēlnieku ielā nojauca patvaļīgu būvi” publicēts tikai krievu versijā. Jo tieši pašu tautiešiem jāpavēsta, ka abus gadījumus nedrīkst salīdzināt. Nedrīkst radīt iespaidu, ka Kremlis pats ar savu rīcību parādījis priekšzīmi, kā rīkoties ar varai neērtiem vēstures artefaktiem. Un te vēlreiz jāatgādina, ka piemineklis “Latviešu strēlniekiem” tika nograuts mēnesi (!) iepriekš, pirms Daugavā tika iemests dezaktivētais 76 mm lielgabals. Piemiņas stēla pret okupācijas ieroci. Ir atšķirība.
“Sputnik” publikācijā gan piemineklis latviešiem konstanti tiek dēvēts par patvaļīgu būvi. Jā, tas tiesa, vietējās varasiestādes stēlai atteica oficiālu pieminekļa statusu. Taču plašākā izpratnē Jēkabpils lielgabals uz postamenta bija daudz patvaļīgāka būve. Kremlim, šai gadījumā Dmitrija Jermolajeva personā, labpatīk padomju armiju dēvēt par atbrīvotāju, taču Latvijas iedzīvotājiem šī patvaļīgā “atbrīvošana” nesa 50 gadu okupāciju un neizmērojamas ciešanas.
Padomju vara ieradās patvaļīgi, patvaļīgi cilvēkus nāvē sūtīja un patvaļīgi arī lielgabalu Jēkabpilī uzstādīja.
Tāpēc padomju armijas lielgabalam Latvijas zemē nebūtu jāatrodas, tāpat kā citiem “atbrīvotāju” artefaktiem.
“Sputnik” savā publikācijā kā attaisnojumu faktam, ka Latviešu strēlnieku pieminekli Krievijā drīkst nojaukt, bet lielgabalu Latvijā aiztikt nedrīkst, piesauc 1994. gadā parakstīto starpvalstu līgumu:
“Krievijas Federācijas valdības un Latvijas Republikas valdības vienošanās par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību.” Diesvienzina, kāpēc tieši šajā līgumā tika iekļauts pants par memoriālo būvju un masu apbedījumu vietu uzturēšanu. 13. pants:
“Saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas Puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā, kā arī neliek šķēršļus mirušo militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu apglabāšanai un apbedīšanas rituālu veikšanai. Tādā pašā veidā Krievijas Puse nodrošina memoriālo būvju un latviešu, līvu un Latvijas pilsoņu, kuri gājuši bojā karu un represiju rezultātā Krievijas Federācijas teritorijā, apbedījuma vietu sakopšanu.”
Ja šāda vienošanās aizsargā Kremlim svarīgu lielgabalu, bet neaizsargā Latvijai svarīgu piemiņas zīmi, tad kaut kas šajā dokumentā nav pareizi.
Un te jāatgādina, ka tieši šis līgums aizsargā arī pieminekli “Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”, kas glorificē sarkano okupācijas armiju. Un vēl vairāk nekā 300 citus padomju okupācijas režīma artefaktus, kas nav kapsētas un apbedījumi. Trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas tie joprojām atrodas Latvijas vidē.
Protams, pieminekļu tēma ir ļoti jūtīga, un Kremlis to izmanto kā ietekmes instrumentu. Nav brīnums, ka Ārlietu ministrija ļoti uzmanīgi reaģē uz ziņu par Krievijā nograuto pieminekli: “Kā šobrīd iespējams secināt pēc publiski izskanējušās informācijas, minētā piemiņas vieta Krievijā nav Latvijas un Krievijas starpvalstu līgumu subjekts, tomēr neatkarīgi no tā Ārlietu ministrijai nav pieņemams notikušais. Uzskatām, ka šāda rīcība pret latviešu strēlniekiem veltītu piemiņas vietu klaji demonstrē aizvien pieaugošo Krievijas necieņu pret kara upuriem un Latviju.” Šis nav teksts no notas, bet piesardzīgas atbildes Neatkarīgajai.
Taču nav saprotama citu nacionālo mediju piesardzība šī notikuma atspoguļošanā. To pamanījis arī “Sputnik”, uzsverot, ka līdz pat Jēkabpils lielgabala novākšanai Sanktpēterburgā notikušo “patvaļīgas būvniecības demontāžu” ievērojis vien novadpētnieks Aleksandrs Ržavins, bet tagad arī “ietekmīgais Latvijas izdevums Neatkarīgā Rīta Avīze”. Patiešām, veselu mēnesi šī vēsts cirkulēja tikai krieviski runājošajā internetā, Latvijas mediju nepamanīta. Nu beidzot ir pamanīta, taču, kādēļ arī tagad lielākā daļa mediju par to klusē, nav skaidrs. Nacionālajā ziņu aģentūrā LETA ne vārda. Par lielgabalu ir, par stēlu - ne. Valsts televīzijā gan bija mikroskopisks sižetiņš, kā pēdējais pirms laika ziņām - bez jebkādām atsaucēm, bez Ārlietu ministrijas komentāra. Tā it kā pieminekļa “Latviešu strēlniekiem” nojaukšana būtu gluži ikdienišķs un nesvarīgs notikums.
Taču tas ir svarīgi. Kaut vai tādēļ, ka Pārdaugavā joprojām stāv piemineklis “Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”.
