Sagaidīsim 8. martu kā Starptautisko sieviešu dienu Latvijā ar komunistu vadoņa Staļina un dzejnieces Lijas Brīdakas vārdiem!
Vissavienības Komunististiskās (boļševiku) partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretāra Josifa Staļina (1878-1953) apsveikums Starptautiskajā sieviešu dienā 1925. gada 8. martā:
- Starptautiskā sieviešu diena ir strādnieku šķiras neuzvaramības rādītāja un atbrīvošanās kustības diženās nākamības vēstnese. (..) Tāpēc proletariāta un tā priekšgalā esošās komunistu vienības pirmais uzdevums ir doties izšķirošajā cīņā par sieviešu, strādnieču un zemnieču, atbrīvošanu no buržuāzijas ietekmes, par viņu politisko izglītošanu un organizēšanu zem proletariāta karogiem. Starptautiskā sieviešu diena ir līdzeklis darba sieviešu rezerves iekarošanai proletariāta pusē.
Bet darba sievietes nav tikai rezerve vien. Ar pareizu strādnieku šķiras politiku viņas var padarīt - un viņas jāpadara - par īstu strādnieku šķiras armiju, kas cīnās pret buržuāziju. No darba sieviešu rezerves izkaldināt strādnieču un zemnieču armiju, kas cīnās plecu pie pleca ar proletariāta armiju, - tas ir strādnieku šķiras otrais un izšķirošais uzdevums. Сталин И.В. Cочинения. - Т. 7. - М., 1952, С. 48-49.
Dzejnieces, rakstnieces, publicistes un mākslas iestāžu vadītājas Lijas Brīdakas (1932) rezumējums par Sieviešu dienu kā valsts svētkiem Latvijas PSR:
- O, svinīgie prezidiju galdi no Baltijas jūras līdz Klusajam okeānam ar viendienas reglamentēto cieņas apliecinājumu darba sievietei - sabiedriskajai būtnei! O, pacilājoši rosmīgās svinēšanas iestādēs un kolektīvos, kad pat visslinkākie un neizdarīgākie kolēģi pārtapa brīnumus radošos supermeņos un bagātīgi tika par to atalgoti ar pateicību, kādu vien sievišķība spēj! O, puķu, puķu, puķu pārdevēju bizness, o, saldās rūpes ar tortes kārbām pārpildītajos trolejbusos, kad līdz vēlai stundai pie mātes steidzās oficiāli nosvinējušies dēli un meitas... Jā, vairākām paaudzēm būs, ko atcerēties gan ar labu, gan ar ļaunu, un es liekuļotu, teikdama, ka neatminos šai sakarā izdzertu putojošu šampanieša glāzi, sirdī nevīstošus ziedus, labestību un mīļu gaišumu ģimenes svētdienībā, arī kaut ko tik gaistoši vāru un netveramu kā baltu ceriņu smarža sniegos. Brīdaka L. No Sieviešu dienas atvadoties. - “Zvaigzne”, 1990. gada martā (Nr. 5), 9. lpp.
Tik tiešām kosmiskās mērvienībās izsakāms attālums starp padomju laikā notikušo Sieviešu dienas svinēšanas oficiālo pamatojumu ar Staļina vārdiem un svinēšanas norisēm mats matā tā, kā tās attēlojusi L. Brīdaka. Tomēr abas svētku sastāvdaļas bija nesaujami saistītas jeb neatdalāmas viena no otras. Tiklīdz vairs nebija iespējams skandēt no Staļina mantoto frāžu pārlikumus svētku iesākumā, tā izbeidzās arī paši svētki par spīti tam, ka padomju varas pēdējos gados vai pat desmitgadēs svētku ievadrunas jau šķita sīkums, kas ne gluži traucēja, bet kavēja sākt to, ko cilvēki tiešām uzskatīja par svētkiem. Proti, pēc iespējami īsām runām iespējami plašu svētku koncertu, iespējami garus svētku galdus un iespējami ilgus dančus līdz pēdējam tramvajam, līdz nākamās dienas rītam vai līdz nedēļas beigām.
Padomju iekārtas sabrukums Latvijā nenozīmē - vismaz līdz Covid-19 nenozīmēja - izpriecu beigas. Tieši pretēji, cilvēki izcīnīja tiesības uz caurmērā dīkāku dzīvi ar apjomīgākiem un daudzveidīgākiem brīvā laika pavadīšanas veidiem. Taču šādu iespēju palielinājums nebija tikai jaunu iespēju pievienošana vecajām iespējām. Izklaižu iespēju grozs tika revidēts apmēram tāpat, kā cilvēki pārlūko savas mantas pirms pārcelšanās uz jaunu dzīves vietu. Daudzām mantiņām tad lielākas izredzes nonākt atkritumu izgāztuvē nekā darbnīcā, kur tās salabos, uzlabos un piedevām devām pārkrāsos izmantošanai atbilstoši modei un šo mantiņu saimnieku jaunajam dzīves stilam. Sieviešu diena valsts svētku statusā tomēr ir izrādījusies noderīga lielākajā daļā no bijušās Padomju Savienības teritorijas - 11 no 15 PSRS republikām. Taču tas vairs nenozīmē, ka joprojām pilnīgi identiski šos svētkus svin Armēnijā, Azerbaidžānā, Baltkrievijā, Gruzijā, Kazahstānā, Kirgizstānā, Krievijā, Moldovā, Tadžikistānā, Ukrainā un Uzbekistānā, kā arī vēl 12 valstīs, kas nav tos mantojušas no PSRS. Sieviešu dienu kā iespēju izrādīt savu atsacīšanos no padomju mantojuma izmantojušas trīs Baltijas valstis un Turkmēnija.
Padomju Savienības sabrukuma laikā tā bija nodeldēta frāze, ka notiekot pārcelšanās no viena komunālā dzīvokļa uz atsevišķiem dzīvokļiem. Formāli tas skaitās dzīves apstākļu uzlabojums, lai gan neizslēdz varbūtību, ka kādam kopējā dzīvokļa iemītniekam viņa jaunais atsevišķais dzīvoklis izrādīsies kartona kaste patiltē vai tās pašas mājas patrepē. Tik neveiksmīgos gadījumos cilvēkiem droši vien jānožēlo atteikšanās no vietas iepriekšējā mājoklī. Grūtāk uzminēt, ko domā cilvēki, kas tiešām uzlabojuši savus sadzīves apstākļus.
Nekad un nekur cilvēkiem nav tik labi, lai viņi nevēlētos vēl ko labāku, tai skaitā īstenībā nemaz neiespējamu. Pamatā viss grozās ap neiespējamību atgriezties pagātnē, kad zāle bija zaļāka un debesis - zilākas. Runa, protams, ir par neiespējamību atgriezties ne bērnībā, ne jaunībā, ne arī turpmākajos, bet jau pagājušajos dzīves posmos, kad spēku un cerību tomēr vēl bija vairāk nekā vēlāk.
Nav iespējams pēc būtības atjaunot Sieviešu dienas svinēšanu, ja valsts tai piešķirtu kaut kādu statusu, par ko ieminēšanās nav rimusies kopš 1990. gada.
Reāli tas tikai vairotu jucekli, kurā jau tagad lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju labāk vispār neliekas ne zinis, nekā mēģina tikt skaidrībā, vai Mātes diena otrajā maija svētdienā ir tas pats, jeb kaut kas cits, nekā Ģimenes diena 15. maijā; un ir jau vēl arī Tēva diena septembra otrajā svētdienā un Visu mīlētāju diena 14. februārī, ko nevajadzētu sajaukt ar Visu svēto dienu, kas - diena - jāsvin naktī no 31. oktobra uz 1. novembri.
Ne specifiski Sieviešu dienas, bet jebkādu svētku ieviešanai nepietiek ar valsts iestāžu lēmumu, ja tas nepauž gribu un mērķus pēc Staļina dotā parauga. Konkrēti Sieviešu dienas ieviešanai Latvijā viņa vārdi tika translēti un lokalizēti ar Latvijas PSR Arodbiedrības Centrālās Padomes
Prezidija 1941. gada 27. februāra lēmumu “Par 8. marta starptautiskās komunistiskās sieviešu dienas rīkošanu”, “lai tā norisinātos partijas XVIII konferences lēmumu izpildīšanas, ražošanas programmu izpildīšanas, darba ražīguma pacelšanas, darba disciplīnas nostiprināšanas, sociālistiskās sacensības un, stahanoviešu kustības tālāk izvēršanas un mūsu zemes aizsardzības un saimnieciskās varenības no stiprināšanas garā, reizē paceļot revolucionāro modrību un iekļaujot Padomju Latvijas sievietes aktīvā ražošanas un sabiedriskajā darbā”.
Svētki nerodas tāpat vien, bet no vardarbības vismaz tādā mērogā, kādu padomju okupanti piekopa Latvijā 1940./1941. gadā. Tās sekas izpaudās ļoti dažādi, tai skaitā radot “arī kaut ko tik gaistoši vāru un netveramu kā baltu ceriņu smarža sniegos”.
