Līdztekus projektēšanai un būvēšanai jaunās dzelzceļa līnijas “Rail Baltica” attīstītājiem ir jāpaveic vēl kāds izšķiroši svarīgs uzdevums – jāpārliecina iedzīvotāji lietot dzelzceļu apstākļos, kad esošie dzelzceļa pakalpojumi ir lietotājam izcili nedraudzīgi un arī kaut kur braukt nav nedz vajadzības, nedz arī vēlēšanās. Jo kovids.
2026. gadā vai arī kādu galu vēlāk Eiropas Savienības apmaksātais vilciens atbrauks, un, lai no tā būtu jēga un labums, nevis tikai tēriņi, jau šobrīd jāplāno, kā vilcienu padarīt par iedzīvotāju un Latvijas tautsaimniecības paradumu. Par šiem jautājumiem vakar spriests konferencē ““Rail Baltica” - jaunas iespējas reģionālajai satiksmei”. Pasākumā šis vērienīgais projekts bija pārstāvēts visos līmeņos, sākot no satiksmes ministra un Baltijas valstu kopuzņēmuma “RB Rail”, beidzot ar projekta ieviesējiem ļoti konkrētos aspektos. Nu, piemēram, stāstīja, kā izskatīsies reģionālās stacijas. Lielākajām - gana glīts viļņveida apjoms, ko itāļu arhitekti atvasinājuši no Baltijas jūras un vecās lauku arhitektūras, vidējām - tradicionāla taisnstūra forma, mazajām tikai nojume, un tās visas atkarībā no stacijas esošajiem izmēriem un vajadzībām nākotnē var moduļu veidā kombinēt, un audzēt klāt, ja pasažieru skaits augs. Nacionālā identitāte katrā valstī tiks piedzīta ar krāsām.
“Rail Baltica” projektā kopumā ir iekodēts optimisms attiecībā uz Latvijas iedzīvotāju skaitu un ļaužu pārvietošanās vēlmēm nākotnē.
Vēl pirms dažiem gadiem projekta galvenais vēstījums sabiedrībai bija, ka pēc vilciena palaišanas mēs varēsim ar ātrumu 249 kilometri stundā traukties uz Berlīni. Vietējās pārvietošanās aspekts ieviesējiem likās mazsvarīgs, un pašvaldībām, kuras vispār šis projekts interesēja, nācās cīnīties, lai viņu teritorijā tiktu iezīmētas stacijas. Tagad situācija ir mainījusies, stacijas būs un gana daudz. Neskaitot, Rīgas centrālo staciju un lidostas staciju, “Rail Baltica” trasē Latvijā tiek plānotas vēl 16 stacijas.
Lielās: Salacgrīvā, Torņakalnā, Imantā un Bauskā.
Vidējās: Skultē, Sauriešos, Jaunmārupē, Olainē un Iecavā.
Mazās: Tūjā, Vangažos, Salaspilī, Pie Slāvu tilta, Zasulaukā, Ķekavā, Baldonē.
Vēl 17. stacija tiks būvēta pie Stradiņa slimnīcas. Tā gan atradīsies pie vecā platuma sliežu ceļa. Sākotnēji vilcieni braukšot reizi divās stundās, bet pēc dažiem gadiem jau reizi stundā un pīķa brīžos - pat pusstundā. No Salacgrīvas līdz Rīgai paies stunda trīs minūtes. No Bauskas līdz Rīgai 49 minūtes. Protams, tas būs sarežģīts uzdevums - iedzīvotājus, kas tagad brauc ar privāto transportu, pārsēdināt uz vilcieniem. Lai tas notiktu, ar pliku staciju, sliedēm un ātrumu nepietiek.
Dzelzceļam jāiekļaujas vienotā transporta sistēmā, tāpēc jāsalāgo dažādi transporta veidi tā, lai cilvēki varētu ērti pārsēsties no viena uz otru. Piebraukt ar autobusu vai privāto transportu un dažu minūšu laikā jau sēdēt vilcienā. Vai no reģionālā vilciena pārkāpt starptautiskajā, vai atspoles vilcienā uz lidostu.
Vilciens brauks ātri - arī reģionālais. Līdz 200 kilometriem stundā. Tas nozīmē, ka, piemēram, Salacgrīva nākotnē varēs kļūt par tādu pašu kūrortu kā Saulkrasti. Un vietējie varēs braukt strādāt uz Rīgu. Attālums kļūs par mazāku šķērsli, nekā tas ir pašlaik. Tātad mainīsies arī iedzīvotāju paradumi, varēs dzīvot tālāk no darba vietas, nekā iespējams pašlaik. Par to jau pašlaik ar skubu jādomā pašvaldībām - ar kādiem objektiem un kādu infrastruktūru apaudzēt staciju zirnekļus. Šobrīd visā “Rail Baltica” trases garumā 650 kilometros notiek projektēšanas darbi, un arī lāpstas jau iedurtas zemē visās trijās projekta valstīs. Kā uzsvēra semināra runātāji, ir svarīgi ievērot vienas lāpstas principu, lai nesanāk tā, ka stacijas būvniecība pabeigta, vilciens atbraucis, bet visapkārt sākas jauni būvdarbi, kas saistīti ar stacijas integrēšanu vietējā dzīvē. Protams, visgrūtāk to izdarīt būs Rīgā. Te jaunu staciju un sliežu būs daudz, bet līdz šim izdarīts ļoti maz, lai to visu gudri iekļautu galvaspilsētas vidē. Iepriekšējo domi tas neinteresēja, jauno dome interesē, bet ir grūti ar finansēm. Taču pozitīvi, ka pilsēta nav opozīcijā valstij un arīdzan piekrīt, ka dzelzceļam piešķirama nozīmīgāka loma. Varbūt pat transporta sistēmas mugurkaula loma.
Pagaidām pozitīvi uzlabojumi ir pārāk sīki, lai iedzīvotāji būtiski mainītu pārvietošanās paradumus. Tas, ka beidzot var nopirkt mēnešbiļeti vilcienam un konduktori pēc bomžiem neizskatās, tas tiešām ir labi. Taču vajadzīgas arī jaunas ērtas stacijas, un tādi vilcieni, kuros var iekāpt mazāk trenēti atlēti un pat parasti cilvēki. Vilcieniem jākursē ar lielāku regularitāti. Satiksmes ministrs Tālis Linkaits sola, ka tas viss būs. Piemēram, jau pašlaik tiek projektēta jauna dzelzceļa stacija, kas atradīsies Rīgā iepretim tirdzniecības centram “Alfa”, un nākamgad beidzot tiks piegādāti pirmie jaunie elektrovilcieni. “Mazliet jāpaciešas!” aicina ministrs. Taču viņa sēto optimismu aptumšo paralēli notiekošas norises, kam ar apsolīto “Rail Baltica” ir pastarpināta saistība. Dīzeļvilcienu pirkšanai Eiropas Savienība naudu nedod, un tie tik tikko turas kopā. Dzelzceļa elektrifikācijas projekts atcelts. Dzelzceļa kravu pārvadājumi tikpat kā nenotiek. Pandēmija ietekmē valsts finanses, un prognozes par tautsaimniecības atveseļošanos kļūst arvien piesardzīgākas. Visi sēž mājās un spītīgi nevairojas. Toties vairojas parādi. Kaut kad tos nāksies atdot.
Atliek vienīgi cerēt, ka “Rail Baltica” projekta vērienīgums un ietekme uz reģioniem un visu tautsaimniecību valstij palīdzēs atkopties ātrāk.
*****
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Signal kanālā.
