Pēc Lietuvas jaunā ārlietu ministra Gabrieļus Landsberģa vizītes, Latvijas amatpersonas daudzina, ka “Latvija un Lietuva ir labi kaimiņi un sabiedrotie”. Taču arī labiem kaimiņiem pašu intereses ir tās svarīgākās, un tāpēc sauszemes robeža starp abām valstīm pastāv, bet jūras robeža – ne. Latvija nevēlas zaudēt sev piekritīgo naftu, un par to runās arī, kad pirmajā vizītē Latvijā ieradīsies Lietuvas premjerministre Ingrīda Šimonīte.
Iedomātā jūras robežlīnija kartē ir iezīmēta un arī pievienota klāt dokumentam “Par Latvijas Republikas un Lietuvas Republikas līgumu par teritoriālās jūras, ekskluzīvās ekonomiskās zonas un kontinentālā šelfa robežas noteikšanu Baltijas jūrā”.
Līgums 1999. gada 9. jūlijā Palangā ir no abām pusēm parakstīts, taču spēkā tā arī nav stājies. Lietuvas Seims līgumu ir ratificējis, turpretim Latvijas Saeima - ne. Pret iedomāto līniju kartē Latvijas pusei nav nekādu iebildumu. Strīpiņa taisni un simetriski novilkta. Jūra sadalīta taisnīgi, taču problēma atrodas dziļāk jūras dzīlēs. Faktiski zem jūras. Līgumā šo problēmu atspoguļo 4. pants: “Ja jūras dzīlēs izvietoto derīgo izrakteņu iegula atrodas abpus teritoriālās jūras un kontinentālā šelfa robežas un ja šo derīgo izrakteņu iegulu daļēji vai pilnībā var izmantot no otras Puses teritoriālās jūras vai kontinentālā šelfa, Puses, pēc jebkuras no tām lūguma un pirms iegulas izmantošanas, uzsāk sarunas un vienojas par šādas iegulas izmantošanas noteikumiem.”
Lai jūras robežas līgums tiktu ratificēts, vispirms jātop ekonomiskās sadarbības nolīgumam. Respektīvi jāvienojas ne tikai cik kvadrātmetru jūras katrai valstij pienākas, bet arī - cik barelu naftas. Latvijas naftas atradnes ir koncentrētas Latvijas kontinentālā šelfa dienvidrietumu daļā. Potenciāli iegūstamie naftas resursi mūsu jūras daļā tiek lēsti 40 - 60 miljonu kubikmetru apmērā. Tā vēsta valdības apstiprinātais “Jūras plānojums Latvijas Republikas iekšējiem jūras ūdeņiem, teritoriālajai jūrai un ekskluzīvās ekonomiskās zonas ūdeņiem (Jūras plānojums 2030)”. Taču iegulas turpinās arī Lietuvas ūdeņos. Gadījumā, ja lietuvieši ieurbsies pirmie, Latvijas nafta plūdīs uz Lietuvas pusi. Tāda ir naftas iežu ģeoloģiskā īpatnība. Gluži kā vienā kokteiļglāzē divi iesprausti salmiņi. Sūc, no kura gribi, šķidruma līmenis glāzē kritīsies. Un, ja slīpums ir uz Lietuvas pusi, viņi arī vairāk izsūks.
Latvijai ar Lietuvu jāvienojas, cik procentu peļņas katrai valstij no naftas ieguves pienākas, un diskusija par to turpinās kopš 1993. gada. To pat var dēvēt par konfliktu, jo vienā tādā diskusiju epizodē Lietuva pat savu vēstnieku no Latvijas atsauca uz nenoteiktu laiku. Turklāt iebildes pret kartē iezīmēto robežlīniju bija arī zvejniekiem, jo viņiem tā varēja nozīmēt nozvejas teritoriju zaudēšanu. Pa to starpu arī potenciālais Latvijas naftas urbējs “Amoco” pacēla cepuri. Tika atrasti citi potenciālie urbēji. Taču naftas ieguve bez vienošanās joprojām nav iespējama, un tāpēc katra Latvijas un Lietuvas politiķu tikšanās neiztiek bez jūras robežas pieminēšanas. Kaut vai joka pēc. Arī pagājušās nedēļas nogalē, kad Latvijā ieradās jaunās Lietuvas valdības ārlietu ministra Gabrieļus Landsberģa delegācija. Ar Latvijas kolēģiem pārrunāja “aktuālos divpusējos, reģionālās sadarbības un starptautisko attiecību jautājumus”. Arī preses konferenci noturēja.
Neatkarīgās jautājums ministriem par naftas līgumu nebija nekāda vecu lietu cilāšana, jo izrādās, tai pašā rītā diplomāti sprieduši, nez vai tur tā nafta vispār ir. Un, kā pavēstīja ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, šis jautājums varētu tikt apspriests arī Lietuvas premjerministres Ingrīdas Šimonītes vizītes laikā. Arī viņa Lietuvas kolēģis Gabrieļus Landsberģis apstiprināja, ka pēc premjeres vizītes, iespējams, kļūs skaidrs, vai iespējams ziņot par kādiem konkrētiem soļiem saistībā ar jūras robežlīgumu. Ministri gan pasmējās, ka uz piedalīšanos naftas kartelī OPEC Latvija un Lietuva negrasās pieteikties. (OPEC ir pasaules lielo naftas ieguvēju valstu veidots kartelis, kas diktē pasaulei naftas produktu cenu.) Tomēr ministru pieticība, runājot par naftas ieguvi, iespējams, ir nevietā. Latvijai ir nafta gan sauszemē, gan jūrā. Sauszemē to pumpē jau gadiem ilgi. Kurzemē - Gudeniekos, pie suitiem. Lūk, 2003. gada naftas krājumu aprēķins valsts izdevumā “Latvijas Vēstnesis”: “No aplēsēm izriet, ka sauszemē prognozēti 63 miljoni barelu naftas, kas ir aptuveni 1,57 miljardi ASV dolāru jeb miljards latu, ja nafta maksā 25 dolāri par barelu.” Gudeniekos nafta tiek pumpēta jau daudzus gadus. Cik izpumpē, publiski nav zināms, bet savu miljonu eiro gadā pumpētāji ietirgo. Mūsdienās pat sliktos laikos nafta maksā ap 40 dolāriem. Jūrā ir aptuveni 375 miljoni barelu naftas. Tātad savu 10 miljardu vērtībā. Bet var jau būt, ka tās ir vairāk.
Tagad starp Latviju un Lietuvu vismaz vārdos valda liela draudzība. Tāpēc pastāv iespēja, ka ekonomiskās sadarbības līgums, jeb naftas līgums, bez kura līgumu par jūras robežu Latvija atsakās ratificēt, izkustēsies no strupceļa.
*****
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Signal kanālā.
