Vienlaikus ar Jēkabpils mēra Aivara Krapa atkāpšanos no amata aktualizējies jautājums, ko savā pašreizējā vietā dara vēl kāds cits nevietā esošs Jēkabpils artefakts – sarkanās armijas lielgabals. Tā vietā, lai gādātu šo okupācijas simbolu projām, dome grasās ieguldīt naudu parciņā, kurā atrodas memoriāls.
Pilsētas 2021. gada budžetā 20 000 eiro atvēlēti teritorijas labiekārtošanas tehniskā projekta “Otrā pasaules kara memoriāla labiekārtojuma pārbūve Rīgas ielā 205, Jēkabpilī.” īstenošanai.
Nacionālā apvienība izplatījusi paziņojumu, kurā šādu naudas tērēšanu nosoda:
“Memoriālā esošais piemineklis lielgabals ir agresijas simbols, un tas iezīmē cīņu par lielvaras ietekmi šajā pilsētā un Latvijā kopumā. Tas ir vēl viens propagandas ierocis, kas ļauj demonstrēt svešas varas spēku. Ik gadu 9. maijā piemineklis pulcē padomju režīma slavinātājus, kas ņirgājas par mūsu vēsturi - tas, kas Rīgā notiek Uzvaras parkā, notiek arī šajā memoriālā Jēkabpilī. Ir nepieļaujami, ka nodokļu maksātāju nauda tiek izšķērdēta šādas vietas labiekārtošanai, turklāt laikā, kad pašvaldība līdzekļus varētu novirzīt iedzīvotāju atbalstam krīzes apstākļos.”
Nacionālā apvienība aicina domi atcelt šo budžeta pozīciju un līdzekļus novirzīt citiem mērķiem, nepieļaujot memoriāla labiekārtošanas darbus. Tomēr situācija, jāatzīst, nav tik vienkārša, kā virspusēji varētu šķist. Nav tā, ka Jēkabpils dome nebūtu centusies tikt vaļā no šī okupācijas simbola. Ir pat ļoti centusies - sevišķi iepriekšējā pilsētas vadītāja Raivja Ragaiņa laikā. Kad licies, ka visas vienošanās jau panāktas, Maskava norāva stopkrānu. Krievija tobrīd mērķtiecīgi izvērsa pieminekļu karu pret Latviju. Katrs betona gabals vai lūznis, kas atspoguļo padomju okupāciju un katrs kauls zem zemes, kas piederējis sarkanarmietim, padarīts par sakrālu simbolu. Jebkādas kustības ap šiem simboliem saskaras ar tūlītēju vēstniecības pretreakciju. Tik skrupuloza ir šī uzraudzība. Un zem Jēkabpils lielgabala atrodas trīs padomju virsnieku mirstīgās atliekas. Pārrunas par to pārvietošanu pie citiem padomju karavīriem Varoņu ielas kapos (komplektā ar visu lielgabalu) ilgst jau vairākus gadus.
Deputāts un eksmērs Raivis Ragainis stāsta, ka viņa laikā tika saņemti saskaņojumi par mirstīgo atlieku pārvietošanu no virsnieku piederīgajiem, vietējām sabiedriskajām organizācijām, Ārlietu ministrijas, notika pārrunas ar Krievijas vēstniecību un jautājums jau tika skaņots Maskavā. Taču vēstnieku maiņa iezīmēja manāmu entuziasma mazināšanos lielgabala stāstā. Tad arī Ragaini no amata nometa, un viņa vietā nāca Aivars Kraps. Tagad KNAB sākta kriminālprocesa dēļ pašam Krapam nācās atkāpties. Pilsētas vadība palikusi viņa vietnieces Kristīnes Ozolas rokās. Pavisam nesen šī deputāte pārsteidza savus vēlētājus, no Nacionālās apvienības pārceļoties uz partiju “Progresīvie”. Politiskā orientācija no nacionālisma nomainīta uz prokrievisko. Lūk, citāts no partijas programmas: “Latvija var būt rietumnieciska tiesiska valsts un vienlaikus attīstīt sadarbību ar Krieviju un krievu tautu, kas atzīst demokrātiskas vērtības.”
Līdz ar to šobrīd ir diezgan skaidrs, ka lielgabala un triju okupācijas armijas virsnieku aizvākšana no pilsētas centra nav šīs domes vadības prioritāte. Bet ieguldīt naudu tā sakopšanā gan var. Betona plāksnes patiešām šķības, greizas.
Pēc nacionāļu izplatītā paziņojuma Kristīne Ozola tomēr nākusi klajā ar skaidrojumu par situāciju. Pilsētas līdzekļi netiks tērēti lielgabala spodrināšanai:
“Jēkabpils pilsētas pašvaldības budžetā ieplānotie līdzekļi paredzēti nevis memoriāla, bet parka atjaunošanai un labiekārtošanai pēc jau izstrādātā tehniskā projekta. Pārpratums radies tāpēc, ka teritorijas labiekārtošanas tehniskā projekta nosaukums ir “Otrā pasaules kara memoriāla labiekārtojuma pārbūve Rīgas ielā 205, Jēkabpilī.”
Jāatzīst, ka 2021. gada budžeta paskaidrojuma rakstā izvēlēts neveiksmīgs formulējums, kas neatbilst faktiski veicamajiem darbiem, tāpēc nākamajos budžeta grozījumos tiks precizēts finansējuma izlietojuma mērķis.”
Lielgabala spodrināšana tiks pārdēvēta mazāk uzkrītoši.
Te gan jāatgādina, ka Jēkabpils ne tuvu nav vienīgā pašvaldība, kas mokās vai gluži otrādi - priecājas par okupācijas režīma mantojumu. Piemēram, Mārupes novads ļoti rūpējas par sarkanzvaigžņoto kara iznīcinātāju pašā Skultes ciema vidū. Tas ikdienā piesaista tūristus, bet 9. maijā padomju sentimentu un sarkanas neļķes. Ar visu to, pārmest pašvaldībām pārmērīgu iecietību pret Kremļa lolotajiem “atbrīvotājiem” īsti nav pamata, jo attieksme pret padomju režīma artefaktiem nav nodefinēta valsts līmenī.
Latvijā ir gandrīz 350 sarkanarmiešu apbedījumu vietas, ieskaitot to vienu zem Jēkabpils lielgabala, un vēl vairāk nekā 300 padomju pieminekļi bez kauliem zem tiem. Visu šo lērumu sargā divi ar Krievijas Federāciju noslēgti līgumi. Nacionālās apvienības pārraudzītā Kultūras ministrija varētu rosināt pārskatīt vismaz attieksmi pret pieminekļiem - padomekļiem. Daudzi no tiem ir bez jebkādas mākslinieciskas vērtības, taču tiem piemīt Latvijai naidīgs ideoloģisks vēstījums. Pērn nacionāļi solīja, ka pievērsīsies šim Kremļa īstenotās politikas aspektam - pieminekļu karam. Neatkarīgā par to jau rakstīja.
Taču tad kovids pārņēma visas politiķu domas, un plāns par kompleksu pieeju padomju bīstākļu jautājumam pačibēja.
Būtu lietderīgi, ja Jēkabpils lielgabals kalpotu nevis par iemeslu vienas pašvaldības bāršanai, bet pārdomātas valsts politikas veidošanai attiecībā uz visiem “mūžam dzīvajiem” padomju varas artefaktiem. Vismaz puse no tiem Latvijas valstij ir pilnīgi lieki.
