Ārkārtējo situāciju Latvijā var pagarināt bezgalīgi

© Foto kolāža/F64

Šodien valdība plānojusi lemt par ārkārtas situācijas pagarināšanu vēl uz diviem mēnešiem, tas ir, līdz 6. aprīlim. Ja šī iecere iegūs likuma spēku, tad ārkārtējā situācija Latvijā ilgs jau piecus mēnešus pēc kārtas, no kuriem četri būs pavadīti ārkārtējās situācijas pagarinājumā. Iedzīvotāju bažām, ka līdz ar to tiks pārkāpta likuma “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” norma, pēc Saeimas speciālistu skaidrotā nav pamata, jo ārkārtējo situāciju varot pagarināt neskaitāmas reizes un katru reizi uz laiku, kas nepārsniedz trīs mēnešus. Taču, ja likumu interpretē šādā veidā, tas rada bažas, ka ārkārtējo situāciju Latvijā var pagarināt bezgalīgi.

Likuma “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli “ 5. pants nosaka, ka Ministru kabinetam ir tiesības izsludināt ārkārtējo situāciju uz noteiktu laiku, bet ne ilgāku par trim mēnešiem. Ja valsts apdraudējums ir novērsts vai pārvarēts, tad lēmumu par ārkārtējās situācijas izsludināšanu Ministru kabinets atceļ pirms noteiktā laika un lēmumu par ārkārtējās situācijas atcelšanu Ministru kabinets paziņo Saeimas prezidijam. Atkarībā no valsts apdraudējuma veida, intensitātes un rakstura, kā arī mainoties apdraudētās teritorijas lielumam, Ministru kabinetam ir tiesības, ja nepieciešams, pagarināt izsludināto ārkārtējo situāciju uz laiku, kas nav ilgāks par trim mēnešiem.

Izsekojot likuma tapšanas gaitai, Neatkarīgajai, tāpat kā vairākiem lasītājiem, bija radusies pārliecība, ka pašreizējā likuma autori ar trim mēnešiem ir domājuši kopējo laiku, uz kuru drīkst pagarināt ārkārtējo situāciju.

Iepriekšējā likuma versijā bija iekļauta norma, kas ārkārtējo situāciju ļāva pagarināt tikai vienu reizi un uz laiku līdz trim mēnešiem, bet ar 2020. gada 3. aprīļa grozījumiem no likuma šī norma ir izņemta. Likuma grozījumus, kas paredzēja izņemt no likuma vārdus “vienu reizi” Saeimā iesniedza Saeimas deputāti Jūlija Stepaņenko, Dana Reizniece-Ozola, Didzis Šmits, Linda Liepiņa, Uldis Augulis, Jānis Vucāns, Gundars Daudze, Māris Kučinskis, Aldis Gobzems.

Jūlija Stepaņeko šādu likuma grozījumu pieņemšanu skaidroja ar līdzīgu praksi citās valstīs un nepieciešamību “noteikt iespēju pagarināt šo ārkārtas stāvokli vairākas reizes, pārskatāmā nākotnē plānojot visus darbus pēc tiem notikumiem, kas ir šobrīd redzami”. (Šo likuma grozījumu pieņemšana notika pērn, brīdī, kad Latvijā jau bija izsludināts ārkārtējais stāvoklis un valdība apsvēra iespēju to pagarināt. Pagājušajā gadā ārkārtējā situācija Latvijā bija spēkā no 13. marta līdz 9. jūnijam.)

“Tāpēc, ņemot vērā to, ka arī sabiedrībā bija manāms ļoti liels satraukums par šī ārkārtas stāvokļa pagarināšanu uzreiz uz trim mēnešiem, mēs rosinām šajā likumprojektā noteikt to, ka nav pienākums tikai vienu reizi noteikt šo pagarinājumu, bet gan ir iespēja vairākas reizes lemt par ārkārtas stāvokļa pagarinājumu, lai pēc iespējas mazinātu negatīvo efektu uz tautsaimniecību,” pirms likumprojektu nodot atbildīgajai komisijai Saeimas deputātiem skaidroja Jūlija Stepaņenko. Šos grozījumus galīgajā lasījumā atbalstīja 83 Saeimas deputāti, neviens neatturējās, un neviens nenobalsoja pret.

Savukārt Saeimas preses dienests Neatkarīgajai skaidroja, ka likums “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” noteic, ka Ministru kabinetam ir tiesības pagarināt izsludināto ārkārtējo situāciju uz laiku, kas nav ilgāks par trim mēnešiem. “Tas nozīmē, ka, lemjot par ārkārtējās situācijas pagarinājumu, pagarinājuma termiņš nevar pārsniegt trīs mēnešus. Proti, lemjot februārī, ārkārtējo situāciju var pagarināt ne ilgāk kā līdz maijam. Saeima 2020. gada 3. aprīlī pieņēma grozījumus likumā “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli”, Ministru kabinetam dodot tiesības pagarināt izsludināto ārkārtējo situāciju vairāk nekā vienu reizi.

Līdz ar to likums neierobežo to, cik reižu ārkārtējo situāciju var pagarināt, un ārkārtējā situācija valstī var būt ilgāk par trim mēnešiem,” uzsvēra Saeimas preses dienests.

Izpēte

Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) apmierināja Saeimas deputātu interesi par pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā ar tādu datu krājumu un komentāriem, atbilstoši kuriem šī pāreja jāuzskata par faktiski jau notikušu.

Svarīgākais