Pašpasludinātie dzīvniektiesību inspektori pārkāpj robežas vārda tiešā nozīmē – viņi iekļūst privātos īpašumos un organizē viņiem nepiederošu dzīvnieku konfiskāciju un nogādāšanu patversmēs. Pārtikas un veterinārais dienests šādu rīcību vērtē kā klaju patvaļu. Tā esot dzīvnieku zagšana.
Patversmes savu biznesu nesauc par dzīvnieku tirdzniecību, taču lietas būtību tas nemaina. Samaksā naudu, dabū suni. Nav naudas - nav suņa. Un par iekārojamiem eksemplāriem jāmaksā tirgus cena.
Patversmju biznesa fasāde tiek uzturēta žēlīga - jo līdztekus valsts un pašvaldību finansējumam, kas seko katram sunim un katram kaķim, tiek piesaistīti arī sabiedrības ziedojumi. Lai ziedojumu būtu vairāk - cilvēki jāiežēlina. Tomēr pats galvenais, kas nepieciešams patversmju biznesam, ir brīvi dzīvnieki. Un to mūsdienu civilizētajā sabiedrībā kļūst arvien mazāk.
Pārlieku radoši šai problēmai piegājusi biedrība “Dzīvnieku pansija Ulubele”, kurai savukārt pieder SIA “Sociālais uzņēmums Ulubele”, un tur patiesā labuma guvēja ir uzņēmēja Ilze Džonsone. Viņa izveidojusi vēl trešo struktūru - nodibinājumu “dzivniekupolicija.lv” ar mērķi “atbalstīt sabiedrisko dzīvnieku aizsardzības inspektoru - dzīvnieku policijas -kustības izveidi un attīstību”. Šis nodibinājums piesaista publisko finansējumu no Sabiedrības integrācijas fonda un Eiropas ekonomiskās zonas instrumenta un pulcē ap sevi brīvprātīgas personas, kas uzskata sevi par drosmīgām, tiesīgām un varošām doties svešos īpašumos un kontrolēt tur dzīvnieku labturību. Šie pašpasludinātie policisti organizē dzīvnieku konfiskāciju, nogādāšanu patversmēs un tādējādi - patversmēm nepieciešamo dzīvnieku apgrozību.
Nodibinājums “dzivniekupolicija.lv” rekrutē dzīvniektiesību entuziastus visā Latvijas teritorijā:
“Nāc, iesaisties un kļūsti par Dzīvnieku policijas brīvprātīgo! Esi viens no sabiedrisko inspektoru projekta aizsācējiem! Mūsu brīvprātīgo komanda iesaistās un palīdz situācijās, kad:
Pazudis mājdzīvnieks un nepieciešama palīdzība tā atrašanā, lai tas pēc iespējas ātrāk atgrieztos mājās;
Tiek ziņots par mājdzīvnieka turēšanas pārkāpumiem - saskaņoti, ievērojot ētikas un privātuma normas, veicam situācijas novērtēšanu, apsekojot mājas, par kurām ienākusi sūdzība.”
Un attiecībā uz šo otru situācijas aprakstu pastāv pamatotas bažas, ka tā dēvētie “sabiedriskie inspektori” pārkāpj privātpersonu tiesības, tai skaitā, tiesības uz īpašuma neaizskaramību.
Izpratne par dzīvnieku labturību Latvijas sabiedrībā ir visai atšķirīga. Vieni suni tur pie ķēdes un uzskata to par trokšņa taisāmo ierīci zagļu baidīšanai, citi tiktāl satuvinājušies, ka guļ ar duksi vienā gultā. Tāpēc būtiski, lai normatīvie akti precīzi pateiktu, ko drīkst un ko nedrīkst. Cik gara ķēde, cik bieza maltīte, cik laika jāatvēl pastaigai. Un tikpat būtiski, lai šo labturības normu ievērošanu kontrolētu atbildīgās institūcijas, šai gadījumā policija un Pārtikas un veterinārais dienests, nevis kaut kādi pašpasludināti “inspektori”, kuru izpratne izriet no sakāpinātās dzīvniekmīlestības un personīgajām pārliecībām par to, kas labs vai slikts.
PVD redzeslokā pēdējā laikā nonākuši vairāki gadījumi, kad nepiederošas privātpersonas nozagušas īpašniekiem viņu dzīvniekus vai pierunājušas atdot labprātīgi, apgalvojot, ka viņām uz to ir kaut kādas tiesības. Taču tas neatbilst patiesībai! Veterinārās uzraudzības departamenta direktore Kristīne Lamberga skaidro, ka Latvijas tiesību sistēmā tāds sabiedriskā inspektora institūts vispār nepastāv un tas, ko dara “Dzīvnieku policija”, mobilizējot dzīvniektiesību aizstāvjus staigāšanai pa privātiem īpašumiem, ir pilnīga patvaļa un nelikumība. Tuvākajā laikā dienests arī izplatīs publisku skaidrojumu.
Īpašniekiem šobrīd ļoti jāpieskata savi suņi, nav jātic uz vārda kaut kādiem mistiskiem brīvprātīgajiem inspektoriem un pilnīgi noteikti nav jāatdod savs dzīvnieks.
Bet, ja suns no ķēdes vai voljēra pazudis, jāvēršas policijā. Suni konfiscēt drīkst tikai PVD inspektors vai policists. Un arī tas nenozīmē patvaļu, jo dzīvnieka konfiscēšanai no privātīpašuma nepieciešams tiesas orderis. Situācijai patiešām jābūt ekstrēmai. Bet tas, ar ko šobrīd nodarbojas un uz ko mudina “Dzīvnieku policija”, ir patvaļa un pretlikumīga rīcība.
17. janvārī Katlakalna ciemā kādā privātā teritorijā ieradās atbrīvotāju delegācija pašvaldības policijas pavadībā, un, īpašniekam klāt neesot, no voljēra tika aizvests Bernes jauktenis Arčijs. Uz kurieni? Uz “Ulubeli”. Bez tiesas lēmuma! Bez zvana saimniekam.
“Sirds sažņaudzas, domājot par to, kādā depresijā atrodas mūsu Arčijs, iemitināts patversmē starp simtiem citu suņu bez iespējām tikties ar sev mīļajiem cilvēkiem. Mēs cīnīsimies par taisnību, lai ko tas prasītu!” Tā Neatkarīgajai raksta Arčija saimnieks Vello Tomei. Viņa stāsts ir īpaši skaudrs tādēļ, ka pirms trim gadiem ģimenei nodega māja, bet pašvaldības ierādītajā sociālajā dzīvoklī suni ņemt līdzi tika aizliegts. Un sunim ar tik biezu kažoku dzīve iekštelpās nemaz nebūtu piemērota. Arī līdz ugunsgrēkam viņš bija radis dzīvot ārā.
“Variantu par nodošanu patversmē apsvērām, taču sajūtas par to runājot, līdzinājās tam, it kā mēs plānotu savus vecākus nodot pansionātā. Kaimiņi un radi uzmundrināja un palīdzēja pieņemt lēmumu, ka Arčijs var palikt dzīvot īpašumā un visi kopā par viņu rūpēsimies.”
Līdz brīdim, kad ap īpašumu sāka snaikstīties pašpasludinātie dzīvniektiesību aizstāvji, viss arī bijis kārtībā. 2018. gadā kāda sieviete patvarīgi nokabinājusi Arčiju no ķēdes un aizvedusi uz patversmi. Saimnieki viņu atguvuši, bet secinājuši, ka ķēde nepasargā suni no nepiederošām personām. Tā Arčijs ticis pie voljēra. Tajā ir siltināta būda un sevišķi aukstā laikā, kāds bija arī janvāra trešajā nedēļā, tiek ieslēgts elektriskais sildītājs. Arčijs regulāri vests pastaigās, regulāri barots, vests pat uz Daugavu peldēties, un kopumā tāda dzīve nav sliktāka kā tūkstošiem citu Latvijas suņu un pavisam noteikti labāka nekā tiem, kuri ir ieslodzīti patversmēs. Jo tiem tur nav mīlošu saimnieku.
“Šķita, ka beidzot esam izveidojuši visu to labāko mūsu Arčijam. Tāpēc mūs pārņēma šoks, kad 2021. gada 17. janvārī uzzinājām no kaimiņa, ka Arčiju ir savākusi kaut kāda delegācija, kas sastāvējusi no vietējās pašvaldības policijas un kaut kādiem brīvprātīgajiem sabiedriskajiem inspektoriem.”
Atbrīvotāju delegācija uzskata, ka Arčijs ticis nepietiekami staidzināts, nepietiekami barots un dzirdīts, turēts antisanitāros apstākļos un zobi viņam stipri nodiluši. (Te gan jāpiebilst ka runa ir par 10 gadus vecu suni. Neviens uz vecumu daiļāks nekļūst.) Arčija saimnieks apsūdzības kategoriski noraida. Ģimene par suni no sirds rūpējoties. Vienīgais, kas ir tiesa, par ikgadējo poti šogad piemirsis, jo veterinārārsts pārcēlis praksi uz citurieni, bet tā labojama lieta.
Decembrī vairākas reizes pa īpašumu bija klīdusi nepiederoša persona. Pēc pāris dienām pie suņa voljēra bija piestiprināta veidlapa ar nodibinājuma “dzivniekupolicija.lv” kontaktiem. Vello piezvanīja un pateica, lai liekot viņus mierā. “Nākamajā dienā zvanīja no patversmes un piedāvāja vetārsta pakalpojumus un suņu viesnīcu patversmē par summu 2 eiro dienā uz visu suņa atlikušo mūžu. Kas cits tas ir, ja ne mēģinājums izspiest naudu? Vai patversmēm trūkst suņu?” Un atbilde uz šo retorisko suņa īpašnieka jautājumu ir - jā. Trūkst. Jo vairāk suņu, jo vairāk naudas. Un arī Arčija saimniekam tiks piestādīts rēķins par katru dienu, ko suns pavada patversmē.
Kas tālāk notiks ar Arčiju? Neatkarīgā sazinājās ar iesaistītajām institūcijām. Pašvaldības policija pavēstīja, ka tagad par to lēmums jāpieņem “Ulubelei” un Pārtikas un veterinārajam dienestam. “Ulubeles” vadītāja Ilze Džonsone apstiprināja, ka gaidot PVD lēmumu - par suņa atdošanu saimniekam vai konfiskāciju. Visticamākais, PVD nostāsies suņa īpašnieka pusē, jo suņa izņemšanas procedūra faktiski bija nelikumīga.
Ne tiesas lēmuma, ne īpašnieka pieaicināšana. Policija tā darīt nedrīkst, un vēl jo mazāk kaut kādi nelegāli “sabiedriskie inspektori”.
