Latvijas valsts vienas nelielas iestādes personā saslēgusi ikgadējos līgumus par degvielas iegādes pirmtiesībām krīzes gadījumā. Jau atkal ievērojama daļa degvielas tiks glabāta ārzemēs, un jau atkal pakalpojuma sniedzēju vidū ir ar Kremli saistīta firma.
Šī ir nopietna problēma, jo nauda tiek tērēta milzīga, pārliecības, ka X stundā degviela būs pieejama, faktiski nekādas. Aizsardzības ministrs Artis Pabriks jau vairākkārt publiski kritizējis Būvniecības valsts kontroles biroju (BVKB), kam uzgrūsta iepirkuma organizēšana. Tai pašā laikā valdības līmenī ar Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu un ekonomikas ministru Jāni Vitenbergu šī problēma nav izrunāta un atrisināta.
Degvielas rezerves uzturēšanas kārtība ir radikāli jāmaina, un, pirmkārt, jānoteic, ka pirkta tiek patiešām degviela, nevis “biļetes” jeb pirmtiesības uz teorētiski pieejamas degvielas iegādi. Otrkārt, jānoteic, ka šī degviela 100% apmērā tiek uzglabāta Latvijas teritorijā. Un, treškārt, jātiek skaidrībā ar mērķi, kādām krīzēm un kādā apjomā šī degviela būtu uzkrājama. Ja runa ir par tautsaimniecību, kurai jāiztur kāda enerģētikas krīze un jādarbina sabiedriskais un operatīvais transports vai jāaizstāj gāze, tas ir viens stāsts. Ja degviela jālej tankos un citos militāros verķos, apjomi jau būtu pavisam citi. Taču pašlaik šie visi valdības līmenī risināmie jautājumi tiek noreducēti uz teju pretvalstisku BVKB darbību, ko neviens, ministru Pabriku ieskaitot, nespēj ietekmēt.
Ekonomikas ministrijā pērnruden tapis informatīvais ziņojums valdībai par degvielas drošības rezerves uzglabāšanas kārtības maiņu. Taču, kamēr nebija noslēdzies konkurss par šā gada uzglabāšanu, dokuments netika likts valdības dienaskārtībā. Valsts sekretāra vietnieks Edijs Šaicāns cer, ka janvārī kabinets to beidzot izskatīs. Ministrija ziņojumā apskata trīs dažādus variantus sistēmas maiņai, un pašas atbalstītais variants ir sekojošs: valsts fiziski iepērk degvielu, bet tvertnes uzglabāšanai īrē no komersantiem. Tvertņu Latvijā pietiekot.
Kamēr kārtība nav mainīta, BVKB organizē iepirkumus pa vecam. Un, kā sarunā ar Neatkarīgo atzīst BVKB direktore Svetlana Mjakuškina, nav īsti korekti, ka aizsardzības ministrs brūk virsū viņas iestādei tviterī un feisbukā, ja patiesībā šis ir valdības līmeņa jautājums. BVKB, ja ministrs to prasītu, varētu izskaidrot situāciju, taču vienoties par esošās kārtības maiņu, pirmkārt, nepieciešams pašiem ministriem - Pabrikam un Vitenbergam. Vitenbergs līdz šim ir klusējis. Kāpēc? Jo neviens neesot taujājis pēc viņa viedokļa. Tādā garā šī ņemšanās turpinās jau vairākus gadus, bet praktiskas izmaiņas tā arī nav panāktas.
Saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, komersanti ārzemēs drīkst uzglabāt līdz pat 75% Latvijas valsts rezervētās degvielas.
Tas ierakstīts vēl 2011. gadā pieņemtajos Ministru kabineta noteikumos Nr.286 “Kārtība, kādā komersanti nodrošina un sniedz drošības rezervju pakalpojumu valsts naftas produktu drošības rezervju izveidei noteiktā apjomā.”
Noteikumus parakstījis toreizējais ekonomikas ministrs Artis Kampars un Ministru prezidents Valdis Dombrovskis. Tātad atbildīga tā pati partija “Vienotība”, kas ar koriģētu nosaukumu arī šobrīd ir pie varas.
BVKB apgalvo, ka šim gadam noslēdzis līgumus par visu uzglabāšanai Latvijā pieejamo apjomu, ko piedāvājuši komersanti - šim gadam tie esot 63% Latvijā, 37% ārzemēs - Lietuvā un Nīderlandē. Aviācijas degviela atrodas ārzemēs 100% apmērā.
Līguma slēgšanas tiesības par valsts naftas produktu drošības rezervju nodrošināšanu 2021. gadā BVKB piešķīris astoņiem uzņēmumiem: SIA “Pirmas”, SIA “Circle K Latvia”, SIA “RDZ Energy”, AS “Ventbunkers”, “Vitol SA”, “Gunvor SA”, UAB “Okseta” un UAB “Baltic Petrolium”. Un te vēlreiz jāatgādina, ka par 14,6 miljoniem eiro Latvijas valsts nenopērk 352 700 tonnu dīzeļa un benzīna, bet gan tikai pirmtiesības uz šīs degvielas iepirkšanu, kas it kā taustāmā veidā atrodas kaut kādos bunduļos. Faktiski šis ir darījums uz papīra par degvielu, kas uzrakstīta uz papīra. Un tas ir tas, par ko pamatoti satraucas aizsardzības ministrs Pabriks.
Kara gadījumā ikviena valsts mobilizē pieejamās rezerves, un nav nekāda pamata uzskatīt, ka salīgtie komersanti būs tiesīgi vai spējīgi kaut litru degvielas izvest laukā no savu rezervuāru mītnesvalstīm, lai pildītu apņemšanos par Latvijas pirmtiesībām šo degvielu nopirkt. No Latvijas aizsardzības interešu viedokļa esošā krīzes degvielas rezerves uzturēšanas kārtība ir nekam nederīga. Un, kā norādīts aizsardzības ministra paziņojumā, ne tikai tālab, ka viss uz papīra:
“Šo iepirkumu apšaubāmu padara fakts, ka līgums atkārtoti noslēgts arī ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina paziņam Genādijam Timčenko ilgus gadus piederējušo Šveices kompāniju “Gunvor SA”. Naftas produktiem ir būtiska nozīme ne tikai nacionālās ekonomikas funkcionēšanā, bet arī kritisko pakalpojumu nodrošināšanā, kā arī valsts drošības un aizsardzības sistēmas spēju uzturēšanā. Tādēļ uzskatu, ka līgumu slēgšana ar kompānijām, kas, iespējams, ir cieši saistītas ar Kremli, nav pieļaujama.”
Te jāuzsver, ka Eiropas Savienības direktīva 2009/119/EK, kas vispār ir šīs idejas pamatā - uzturēt naftas produktu rezerves - ne ar pušplēstu vārdu nepiemin karu kā iespējamo degvielas trūkuma iemeslu dalībvalstīs. Runa ir tikai par saimnieciska rakstura krīzēm, jo “Kopienas apgādei ar jēlnaftu un naftas produktiem joprojām ir ļoti liela nozīme, jo īpaši transporta nozarē un ķīmijas rūpniecībā. Pieaugošā ražošanas koncentrācija, naftas rezervju samazināšanās, kā arī naftas produktu patēriņa paaugstināšanās pasaulē palielina risku, ka var rasties piegādes grūtības.”
Kā piemērs šādām grūtībām un vietēja mēroga krīzēm minēti dabasgāzes piegāžu iespējami pārtraukumi, kuru dēļ kā degviela enerģijas ražošanai jāizmanto cits degvielas veids, piemēram, jēlnafta vai naftas produkti.
Jāsecina, ka attiecīgā Eiropas Savienības direktīva ir morāli tikpat novecojusi kā mūsu Ministru kabineta noteikumi, kas šobrīd degvielu ļauj glabāt uz papīra un ārzemēs.
