Sociālie darbinieki Latvijā līdz šim nekad nav streikojuši, ne arī piedalījušies protesta mītiņos vai piketos. Viens izņēmums ir sociālās aprūpes centru darbinieki, kuri pirms pāris gadiem pieteica bada streiku zemo algu dēļ. 2020. gada rudens ieies vēsturē ne tikai kā Covid-19 gads, bet arī kā gads, kad sociālā darba speciālisti, nespējot izturēt vienaldzību pret sociālo darbu un nespējot pieņemt neloģiskos lēmumus sociālajā politikā, sapulcējas piketā pie Saeimas un Labklājības ministrijas.
Situācija saasinājās pēc tam, kad plašāka sabiedrība uzzināja par Finanšu ministrijas un Labklājības ministrijas plāniem saistībā ar nodokļu reformu un nepieciešamību pašnodarbinātām personām pierādīt savu trūcīguma statusu, lai nebūtu jāveic nodokļu maksājumi no nesaņemtiem ienākumiem. Šo absurdo ideju vēl paspilgtināja abu nozaru ministru - Ramonas Petravičas un Jāņa Reira - izteikumi, ka sociālie darbinieki varētu būt tie speciālisti, pie kuriem pašnodarbinātie varētu vērsties un risināt ne tikai sociālās problēmas (kas vēl būtu saprotami), bet arī nodokļu jautājumus.
Lai arī pašlaik ir zināms, ka koalīciju veidojošās partijas ir pieņēmušas lēmumu neiesaistīt pašvaldību sociālos dienestus minimālo sociālās apdrošināšanas iemaksu administrēšanā, sociālie darbinieki norāda, ka
pats fakts, ka situācija ir nonākusi tik tālu, liecina par Finanšu un Labklājības ministrijas vadības nekompetenci.
Tieši tāpēc ceturtdien kopumā simt sociālie darbinieki pulcējās protesta sapulcē pie Saeimas un vienlaikus pie Labklājības ministrijas. Šāda sociālo darbinieku sapulce notika pirmo reizi Latvijā. Līdz šim sociālie darbinieki nav organizējuši protesta akcijas un kopīgi piedalījušies piketos vai publiskās sapulcēs. “Bet pēdējā mēneša notikumi, kuri demonstrē sociālās politikas vājumu, neprognozējamību un pat diskriminācijas pazīmes, mums liek runāt un pievērst uzmanību notiekošajam,” norāda Sociālo darbinieku biedrības valdes priekšsēdētāja Una Lapskalna un vietnieks Mārtiņš Moors.
“Sociālais darbinieks - supermens”, “Sociālais darbinieks - universālais kareivis”, “Nelieciet nostāties pret klientiem”, “Petraviča, neiestājies pret mums, iestājies par mums” - sociālo darbinieku plakāti akcijā ataino protestu būtību. Vairāki plakāti atklāja protestu pret reformām sociālajā nozarē, kuru īstenošana nevedas, kā arī atgādinājumu, kādus sociālos pakalpojumus iedzīvotājiem paredz likumi, kuri diemžēl netiek īstenoti. Ar šīm sekām ikdienā cīnās tieši sociālie darbinieki.
Covid-19 apstākļos sociālo darbinieku loma ir īpaši nozīmīga, ņemot vērā sekas, ko raisa ne tikai pati epidēmija, bet arī tās radītās sociālās sekas - bezdarbs, vardarbības pieaugums. Daudz lielākam skaitam cilvēku ir nepieciešama sociālā palīdzība un sociālais atbalsts. Tomēr tieši šobrīd sociālie darbinieki saskaras ar neizpratni no politiķiem un sociālās nozares vadītājiem. Sociālie darbinieki ir neapmierināti ne tikai ar Finanšu ministrijas plāniem attiecībā uz minimālo sociālo iemaksu administrēšanu, bet ar sociālās nozares politisko virsvadību, kur sociālo darbinieku algas ir tikai viens no problēmjautājumiem. Daudz lielākas problēmas sociālie darbinieki saredz sociālās jomas novājināšanā. “Īpaši biedējoša, apzinoties sociālās jomas novājināto stāvokli kopumā un mazāk aizsargāto sabiedrības grupu faktiska lobija neesamību, ir Labklājības ministrijas vadības nespēja argumentēt un aizstāvēt jomas un iedzīvotāju intereses un specifiku,” norāda Sociālo darbinieku biedrībā.
Sociālais darbs ir profesija, kura darbojas gan sabiedrības, gan individuālu klientu interesēs. Sociālie darbinieki uzsver, ka sociālajā darbā liela nozīme ir uzticībā balstītām attiecībām un līdzvērtīgai sadarbībai starp sociālo darbinieku un klientu, tāpēc arī iecerētais sociālo dienestu pienākums ‒ veikt kontroli par sociālo iemaksu veikšanas pamatotību - ir pretrunā ar sociālā darba profesionālajām vērtībām un principiem.
Vairākas Labklājības ministrijas iniciatīvas, piemēram, deinstitucionalizācija, bērnu tiesību aizsardzības sistēmas izmaiņas, speciālo audžuģimeņu izveide, valsts asistenta pakalpojums un citas, ir cietušas fiasko, norāda Sociālo darbinieku biedrībā. Tās būtu steidzami jātransformē un ievērojami jāpilnveido. Sociālo darbinieku protesta pasākumā sanākušie arī uzsvēra, ka sociālo pakalpojumu nozare jau ilgstoši strādā uz zemākās kapacitātes robežas un ir izteikti novājināta.
Līdzīgi kā medicīnā trūkst mediķu, arī sociālajā jomā trūkst sociālā darba speciālistu, turklāt gandrīz visos sociālo pakalpojumu veidos. Sociālie pakalpojumi visiem Latvijas iedzīvotājiem ne tuvu netiek nodrošināti vienādā apmērā.
Tā rezultātā cieš visa sabiedrība, īpaši mazaizsargātās grupas. Asā reakcija no sociālo darbinieku puses šobrīd ir sekas ilgstošai šīs jomas profesionāļu ignorēšanai sociālās politikas, tajā skaitā sociālo pakalpojumu attīstības procesos.
“Pašreiz notiekošais ir vērtējams kā sociālo pakalpojumu nozares un sociālā darba profesijas prestiža graušana,” Neatkarīgajai saka Latvijas sociālo dienestu apvienības valdes locekle Ina Balgalve. Pašlaik ir izteikts sociālo darbinieku trūkums gandrīz visās pašvaldībās, sociālo darbinieku slodze pašvaldībās ir nesamērīga, bet katru gadu dažādu jomu ministrijas uzliek aizvien jaunus un jaunus pienākumus. “Sociālā darbinieka profesijas būtība nav kontrolētājs un birokrāts, bet profesionālis, kas palīdz risināt problēmas un palīdz izmantot sabiedrības sniegtās iespējas, taču diemžēl tas, ko prasa no sociālajiem darbiniekiem, ir tieši šis birokrātiskais darbs, turklāt samazinot resursus un uzliekot papildu funkcijas,” notiekošo vērtē sociālā darbiniece Ieva Ozola.
Sociālie darbinieki pulcējās arī zibakcijā pie Labklājības ministrijas, un šādas zibakcijas sociālo darbinieku atbalstam ceturtdien notika arī Latvijas reģionos - Rēzeknē, Liepājā, Talsos, Saldū, Jēkabpilī.
