Vārdu karos par koncertzāli Elizabetes ielā 2 tur jau esošas ēkas aizstāvji sauc koncertzāles celtniecību par esošās ēkas slepkavību. Koncertzāles projekta bīdītāji cenšas pārsaukt koncertzāles celtniecību par Rīgas kanālmalas zaļās jostas attīstīšanu, kuras dēļ vienu betona klucīti pārtaisīs par savādāku klucīti. Vai tiešām sabiedrībai jābāž savs deguns tādos sīkumos?
“Kultūras ministrija jūnijā pasūtīja ēkas Elizabetes ielā 2 slepkavību un Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, pazeminot ēkas statusu līdz kultūrvēsturiski mazvērtīgai ēkai, veica visas nepieciešamās darbības, lai modernisma arhitektūras piemēru varētu nojaukt.” Tik tiešām vārdu “slepkavība” ir lietojis arhitektu birojs “NRJA” vadītājs Uldis Lukševics, ar aģentūras LETA starpniecību izplatot ēkas Elizabetes ielā 2 aizstāvju viedokli. Aizstāvju grupā apvienojušies 14 arhitekti un trīs pēcteces jau mirušiem arhitektiem, pēc kuru projekta pirms 50 gadiem tika uzcelta ēka Elizabetes ielā 2.
Aizstāvju grupas uzstāšanās sekoja Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP) lēmumam, ka ēka Elizabetes ielā 2 neatbilst valsts aizsargājamu kultūras pieminekļu kritērijiem. Šāda iestāde tika izveidota atbilstoši sabiedrības pieprasījum Atmodas laikā 1988. gadā un līdz 2018. gada vidum darbojās aiz Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas izkārtnes. Šo izkārtņu nomaiņa, nenomainot tik tiešām visu šo laiku iestādi vadījušo (!) Juri Dambi, pirmajā brīdī izskatījās tikai pēc ilustrācijas tam, kādā veidā Kultūras ministrijas ierēdņi tēloja, ka viņi vispār kaut ko dara. Tagad izrādās, ka nosaukumu maiņai tiešām ir bijusi dziļa jēga. Pārvalžu vārds vismaz kopš padomju laikiem norāda uz ministriju struktūrvienībām, kas tikai un vienīgi izpilda ministriju vadītāju rīkojumus. Pārvaldes lēmums neatzīt ēku par kultūras pieminekli ir administratīvais akts, par ko iespējams sūdzēties vispirms J. Dambim un tālāk Administratīvajā tiesā.
Ēkas aizstāvji pamanījuši, ka NKMP lēmuma autori pat formāli nav iepazinušies ar ēkas projektu. Tas atrodas arhīvā, kur pieņemts fiksēt, kad un kas strādājis ar attiecīgo dokumentu. Projektu atvēruši ēkas aizstāvji un pamanījuši, ka viņi ir pirmie daudzu gadu desmitu laikā, kas projektu pētījuši. NKMP darbinieki nav uzskatījuši par vajadzīgu kaut vai izlikties, ka viņu slēdziens par ēku būtu balstīts uz šīs ēkas izpēti. Rezultātā šajā slēdzienā esot iesprucis apgalvojums, ka ēkas apšuvuma plāksnes pie ēkas notur betona java, kas 50 gadus pēc ēkas uzcelšanas vairs nav droša saistviela. Projekts, toties, rādot, ka katrai plāksnei ir jābūt piestiprinātai pie ēkas sienas ar nerūsējošā tērauda enkuru vai, atkarībā no plāksnes vaida, pat ar vairākiem enkuriem, un java tikai aizpilda brīvo telpu starp metāla stiprinājumiem. Nav nekāda pamata aizdomām, ka celtnieki būtu varējuši celt Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas ēku neatbilstoši tās projektam. Toties ir pamats aizdomām, ka NKMP ierēdņi par ēku uzzinājuši tikai tik daudz, cik Neatkarīgā 12. oktobrī pārstāstīja būvekspertus, ka “ēkas ārējā apdare neapmierinošā stāvoklī”.
Šos ekspertus bija nolīgusi ne Kultūras ministrija, bet Finanšu ministrijai pakļautā iestāde “Valsts nekustamie īpašumi”. Arī šo ekspertu atzinums daudz vairāk atbilda ekspertīzes pasūtītāju interesēm, nevis tam, kāda šī ēka izskatās. Kultūras ministrijas un Finanšu ministrijas pasūtīto pseidoekspertīžu rezultātiem jeb slēdzieniem ir viens un tas pats cēlonis - valdošas koalīcijas lēmums, ka vienas ēkas nojaukšana un citas ēkas uzcelšana ir labākais veids, kā apgūt naudu, ko Eiropas Komisija Latvijai sola kā kompensāciju par Covid-19 dēļ noteiktajiem saimnieciskās darbības ierobežojumiem.
Ironiski, ka gadu desmitiem atliktā akustiskās koncertzāles celtniecība notiks par naudu, kas tiek dota tāpēc, ka Latvija tagad iznīcina gan savu izglītības sistēmu, gan mākslinieku tiesības izdzīvot no honorāriem, gan tūrisma infrastruktūru. Ja koncertzāle vispār tiks uzcelta, tad brīdī, kad Rīgā vairs nebūs ne mūziķu, ne mūzikas klausītāju.
Ēkas jaucēju pusē kārtējo pasākumu veikusi Kultūras ministrija. Tas bija piedāvājums Baltijas valstu augstskolu arhitektūras studentiem iesniegt uzmetumus koncertzāles izskatam tagadējās ēkas adresē. Šie uzmetumi tika dažādām auditorijām parādīti un komentēti pagājušajā piektdienā un vakar (pirmdien). Pavisam saņemti 12 uzmetumi, no kuriem daži tagad aplūkojami arī Neatkarīgajā.
Vēršanās pie studentiem jāuzskata par efektīvu sabiedrisko attiecību gājienu, jo tas izmaksā ļoti lēti un neuzliek nekādus pienākumus, tajā pašā laikā pieradinot sabiedrību pie domas par Elizabetes ielas 2 pārvēršanu būvlaukumā.
U. Lukševica iespaids par uzmetumiem tāds, ka tie neatbilst pasūtījumam par tagadējās ēkas nojaukšanu. Vairāk vai mazāk tie tomēr paredz esošās ēkas iebūvēšanu lielākā ēkā vai ēku grupā. Var jau būt, ka pasūtījumu var pavērst arī tā, jo galvenais taču šajā projektā ir iztērēt naudas summu, kas noapaļojama uz 100 miljoniem eiro. Šīs naudas sadalījumam pa izdevumu posteņiem varbūt nebūs lielas nozīmes.
Komplektā ar zīmējumiem Kultūras ministrija ieguva arī zīmējumu paskaidrojošos tekstus, kas labi der projekta attaisnošanai. No vakar notikušajās prezentācijas par derīgāko šim mērķim šķita lietuviešu piedāvājums par Rīgas zaļo jostu - par Rīgas kanālmalas pārvēršanu par “mūzikas dārzu” utt. Sabiedrībai tagad vajadzētu samulst no tik skaistu vārdu kaskādes un vairs neinteresēties par tādiem sīkumiem kā vienas ēkas aizvietošana ar citu ēku.
