Vēl ne pēc vienas citas revīzijas Valsts kontrole nav tā lamāta kā pēc atbilstības/lietderības revīzijas “Vai Latvijā tiek nodrošināta ilgtspējīga sugu apsaimniekošana un tai atbilstoša medību saimniecības uzraudzība”. Nule veco strīdu starp medniekiem un nemedniekiem uzsildījusi petīcija sabiedrības iniciatīvu portālā “Mana balss”. Tā rosina aizliegt lūšu medības, jo “Latvijā lūši tiek medīti bezjēdzīgi, nepamatoti un vienīgi šauras grupas izklaides vārdā”.
Lūšiem gan ir aizstāvji arī mednieku vidū, taču publiski paust atšķirīgu viedokli uzdrošinās vien retais no pārdesmit tūkstošu mednieku lielās saimes. Bet, cik uz viņiem ir lūšu? Lūk, tas ir viens no jautājumiem, uz ko valsts institūcijas nespēj atbildēt, jo dažādu skaitītāju rīcībā ir radikāli atšķirīgi dati, un medību limitu noteikšanā tie nav korekti izmantojami. Saskaņā ar Valsts kontroles noskaidroto Latvijā varbūt ir kāds pusotrs tūkstotis lūšu (Valsts meža dienests), varbūt ap 500 (eksperta vērtējums), bet varbūt zem 200 (Mežzinātnes institūts “Silava”). Pamatojumam, kādēļ Latvijā nepieciešama citur Eiropā aizsargājamas sugas ieguve, ir vajadzīgi precīzāki aprēķini. Un arī jāformulē tāds mērķis, ko nav iespējams sasniegt citādi kā tikai ar letālām metodēm. Pretējā gadījumā Latvijas izņēmumam nav attaisnojuma.
Lūšu medību mērķa formulēšana Latvijas medību saimei nevedas jau gadiem. Ar citām sugām viss ir vienkāršāk. Katrs Latvijas iedzīvotājs ir redzējis stirnas, briežus, aļņus un mežacūkas brīvā dabā. Bet, ja zvēri redzēti ganāmies uz ceļa vai, nedod, dievs, izraisījuši sadursmi, tad arī nemednieki saprot, kādēļ mūsdienās nepieciešama tāda arhaiska nodarbe kā medības un populācijas regulācija. Tāpat šo izpratni vairo lauksaimnieku gaudas par sabojātiem sējumiem un apgrauztiem sakņu dārziem. Tāpēc mednieki publiskajā telpā biežāk cildina šo savu regulēšanas funkciju, nevis to, ka viņiem labpatīk šaut uz dzīvām radībām. Šīs tradīcijas pievilcību nemedniekiem grūti saprast. Bez lūša Latvijā ir vēl viena Eiropas Savienībā aizsargāta, bet Latvijā medījama suga ‒ vilks. Vilks ne tikai pasakā Sarkangalvītes vecmāmiņu apēda, bet pa laikam nokož arī kādu aitu vai parevidē mājputnu aplokus. Lai gan vilkiem nereti tiek pierakstīti arī klaiņojošo suņu nodarījumi, sugas regulēšanas pamatojumam ar to pietiek. Turpretim ar lūšiem situācija ir sarežģītāka, jo tie lieliski paši regulējas. Tas, kurš lūsi brīvā dabā sastapis, tiešām var uzskatīt sevi par lielu veiksminieku. Lūši arī nekož nost mājlopus, neuzbrūk cilvēkiem, neapdraud satiksmes drošību. Taču lūši ēd stirnas.
Valsts kontroles revīzijas ziņojumā apkopoti lūšu medību motīvi un kā pirmais minēts “uzskats, ka lūsis medniekiem ir konkurents par savvaļas pārnadžiem - stirnām”. Tomēr arī šis varētu būt drīzāk tāds parādes arguments, jo 20 000 mednieku nomedī nesalīdzināmi vairāk nekā varbūt 1500, bet varbūt - 200 lūši. (Iepazīties ar Valsts kontroles veiktās revīzijas materiāliem iespējams šeit.)
Petīcijā šī proporcija izteikta gaļas kilogramos. 9000 tonnas - medniekiem, un 180-1350 tonnas lūšiem.
Daudz loģiskāks lūšu medību pamatojums šķiet medību tradīcija. Lūsis ir ļoti skaists dzīvnieks. Diezin vai šai jautājumā varētu būt domstarpības mednieku un nemednieku starpā. Valsts kontroles uzskaitījumā minēti arī vēl citi argumenti, kas motivē medniekus šaut lūšus, ‒ lūšu medības ļauj iegūt datus par populācijas dinamiku; legālas medības mazina malumedību risku; lūšu iegūšana ceļ mednieka sociālo prestižu medību kolektīvā; pastāv pieprasījums pēc šo zvēru izbāzņiem; lūšus medīt vēlas arī ārvalstu mednieki, kuru mītnes valstīs šīs medības ir aizliegtas.
Bet, vai ar to visu pietiek medību pamatojumam? Nosakot medību limitus aizsargājamai sugai, tāds būtu jāsacer. Taču praksē tāda nav. Tikai Valsts meža dienesta ģenerāldirektora rīkojums, ar ko nosaka nomedījamo lūšu skaitu, termiņus, teritorijas, medību norises kārtību, dažādas saistošas un nesaistošas atrunas. Piemēram, “aicinu nemedīt lūšus medībās ar dzinējiem bezsniega apstākļos un lūšu mātītes, ar kurām ir kopā iepriekšējā pavasarī dzimuši mazuļi”. Ja ļoti, ļoti gribas, var arī šaut nost. Te jāatgādina 2016. gada nogales skandāls. Kāda mežzine mednieku forumā palepojās ar bildi, kurā pozē ar nošautu lūša kaķeni. Nemednieku sašutuma vētru un pamatīgu skandālu toreiz izraisīja klāt pierakstītais teikums, ka mastā bijusi ielenkta lūšu mamma un mazuļi, kuri palikuši nenomedīti.
Mainīt medību tradīcijas ir nesalīdzināmi grūtāk nekā regulēt to apmērus. Jau 2007. gadā Eirāzijas lūša (Lynx lynx) sugas aizsardzības plānā bija rakstīts: “Nekavējoties jāsamazina medību slodze, ja monitoringa rādītāji liecina par populācijas stāvokļa pasliktināšanos.” Tas izdarīts šogad. Iepriekš ik gadu drīkstēja medīt ap 150 lūšus, šā gada sezonā atļauts ‒ 100. Kāpēc tieši tik ir nepieciešams nošaut, rīkojumā nav rakstīts.
Vecajā aizsardzības plānā arī bija teikts, ka jāuzlabo plašas sabiedrības, īpaši mednieku un mežsaimnieku zināšanas par sugas apdraudētību Eiropas mērogā, saglabāšanas nepieciešamību un iespējām. Tāpat norādīts, ka jāuztur pastāvīgi kontakti ar lūšu speciālistiem kaimiņvalstīs un jāizmanto jaunākā un kvalitatīvākā informācija par Baltijas populācijas stāvokli kopumā. Ar šiem darba uzdevumiem acīmredzot nav pārlieku veicies, jo no Lietuvas un Igaunijas saņemtas sūdzības par to, ka Latvijas puse nepalīdz sekmēt šo valstu lūšu populāciju atjaunošanos. Ienāk igauņu lūsis paciemoties Latvijā, bet latviešu mednieki to ņem un nošauj.
No 23 Eiropas Savienības dalībvalstīm, kurās mīt lūši, šobrīd tos drīkst medīt trijās valstīs - Somijā, Zviedrijā un Latvijā. Ziemeļvalstīs - tāpēc, ka lūši apdraud ziemeļbriežu audzēšanu.
Latvijā - tāpēc, ka tāpēc.
Valsts kontrole revīzijas ziņojumā neiesaka pārtraukt lūšu medības. Taču jāuzlabo sugas monitorings un lēmumi par lūšiem jāpieņem Dabas aizsardzības pārvaldei. (Pašlaik to dara Valsts meža dienesta mednieki. Tātad - tieši ieinteresētas personas.) Kopumā sniegti 13 ieteikumi atbildīgajām struktūrām ‒ Zemkopības un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai. Tos ieviešot:
“- tiks veikti grozījumi īpaši aizsargājamo sugu ieguvi regulējošajos normatīvajos aktos, lai tie atbilstu Eiropas Padomes Dzīvotņu direktīvā noteiktajām prasībām atkāpju piemērošanai no šīm sugām stingri noteiktā aizsardzības statusa;
- tiks izvērtēta šī brīža pieeja un metodes īpaši aizsargājamo sugu populācijas novērtēšanā, tostarp, piemēram, apsverot iespēju populācijas novērtējumu veikt sadarbībā ar zinātnisko institūtu “Silava” vai pilnībā deleģējot zinātniskajam institūtam;
- VMD tiks nodrošināta skaidra un vienota pieeja populācijas stāvokļa novērtējumā un pieļaujamā medību limitu noteikšanā, tajā skaitā vienota pieeja pret normatīvajos aktos meža īpašniekiem un medību tiesību lietotājiem noteikto pienākumu izpildes kontroli, pieņemot lēmumus par pieļaujamo nomedīšanas apjomu;
- tiks uzlabota medību uzraudzības kapacitāte un rasta iespēja izveidot medību reģistrēšanu, tādējādi uzlabojot Valsts meža dienesta medību kontroles un finanšu resursu izmantošanas efektivitāti.
Tuvākais ieviešanas termiņš - 1. janvāris ir priekšlikumam lēmumos par vilku un lūšu pieļaujamajiem nomedīšanas apjomiem iekļaut sugu aizsardzības plānos un Dzīvotņu direktīvā noteikto kritēriju izvērtējumu, “tajā skaitā noskaidrojot un izvērtējot lielo sugu plēsēju stāvokli Baltijas valstīs.”
Ja ar to šķiet par maz, lai rastu attaisnojumu lūša medībām, atliek doties uz iniciatīvu vietni un piebiedroties lūšu medību aizliedzēju pulkam. Vakar pēcpusdienā petīcija bija savākusi 2382 parakstus.
