Kamēr Latvija apzinīgi pilda ar Krieviju noslēgto līgumu par karavīru kapu aprūpi ‒ nule arī Valmierā, vēstniekam Jevgeņijam Lukjanovam klātesot, atklāts atjaunotais padomju memoriāls ‒, Sibīrijā mirušo latviešu piemiņai izgatavotā stēla guļ noliktavā. Bet sarunas par vēl citām piemiņas zīmēm nekust no vietas. Te pareizticīgo baznīcai kaut kas nepatīk, te vietējam gubernatoram nepatīk. Te latvieši nepatīk, pat miruši.
Krievijas izvērstajā pieminekļu hibrīdoperācijā viss tomēr nenotiek, kā Kremlī pasūtīts, jo piesavināties latviešu brāļu kapu jēdzienu vēstniecībai nav izdevies. Daļēji arī pateicoties Neatkarīgās publikācijai “Krievija izvērš vēstures hibrīdoperāciju pret Latviju: sākusies leģionāru vajāšana”.
Krievijas vēstniecība šopavasar reģistrēja latviešu domēnvārdu “bralukapi.lv” un izvietoja šajā vietnē kritušo padomju armijas karavīru sarakstus. Kirilicā. Faktiski tā bija apzināta maldināšana, manipulācija ar valodām, lai radītu iespaidu, ka apmeklētājs tiks aizvests pie Mātes Latvijas tēla Rīgas Brāļu kapu memoriālā. Taču sarakstā netika iekļauti kritušie latvieši, kas cīnījās par brīvu Latviju. Tikai svešzemnieki, kas cīnījās par Latvijas okupāciju. Vietne tika reģistrēta ar šādu domēnu, lai piesavinātos Latvijas brāļu kapu konceptu Krievijas propagandas kampaņām. Tomēr vēstniecībai tas nav izdevies, un šobrīd, ievadot domēnvārdu “bralukapi.lv”, dators vispirms uzrāda drošības brīdinājumu, bet pēc ilgāka strīda ar vietnes apmeklētāju pāradresē uz Krievijas Ārlietu ministrijas mājaslapu. Latvijas “atbrīvotāju” te vairs nav. Diplomātiskais dienests un Brāļu kapu komiteja neafišē, kā tieši domēnvārdu turētāji tika motivēti slēgt vietni, bet svarīgi, ka tas ir izdarīts. Viena neliela uzvara. Taču pieminekļu hibrīdkarš turpinās, un Krievija tajā bauda skaitliska pārsvara priekšrocību. Jo vairāk kritušo, jo vairāk padomju varaszīmju vēstniecība var sabakstīt Latvijas zemē.
Uz Krievijas zemes Otrā pasaules kara laikā un vēlāk izsūtījumā lēģeros gāja bojā aptuveni 12 000 Latvijas cilvēku. Savukārt Padomju Savienība Latvijā zaudēja ap 150 000 karavīru un sarkanās armijas atbalstītāju. 12 reizes vairāk. Un katrs šāds apbedījums kalpo, lai uzturētu dzīvu uzvarošās atbrīvotāju nācijas koncepciju, kas atbilst Krievijas ģeopolitiskajām interesēm un tās versijai par Otro pasaules karu.
Krieviski pat ir tāds termins “победобесие”, kas precīzi apzīmē Kremļa sekotāju slimīgo apsēstību ar padomju uzvaras kultu un nav pat lāgā tulkojams, jo atvasināms tiklab no vārda “debesis”, tiklab no “ārprāta”.
Latvijā kopumā ir ap 340 kapu un memoriālu ar karavīru apbedījumiem, kas ir Krievijas Federācijas interešu lokā. Tik daudz, ka faktiski katru mēnesi kaut ko var atklāt, sakopt, godināt un Georga lentēs sarkanas neļķes tīstīt. Bet pēc tam tīmeklī producēt ziņas par kārtējo Latvijas “atbrīvotāju” godināšanas pasākumu.
Un Krievijas vēstniecība to arī dara, jo 2007. gadā parakstītā vienošanās paredz, ka katra valsts uztur otras valsts kritušo piemiņas vietas savā teritorijā, bet pēc ieskatiem var veikt arī lielākus ieguldījumus savu kritušo apbedījumu vietās ‒ otrā valstī. Tātad Krievija Latvijā un Latvija Krievijā. Protams, ar vietējo varasiestāžu saskaņojumu.
Krievija pēdējos pāris gados pieminekļu sakārtošanā iegulda īpaši intensīvi, un Latvija to nav liegusi. Jaunākais atjaunotais memoriāls atrodas Valmierā - gandrīz pašā pilsētas centrā. Septembrī pabeigti pirmās kārtas darbi. Kad būs nākamā, vēstnieks atkal varēs ierasties puķes likt. Lauvas tiesu līdzekļu piešķīrusi vēstniecība. Taču Valmieras pašvaldībai šai gadījumā kaut ko pārmest būtu vietā. Pirmkārt, 1985. gadā izveidotais memoriāls bija ļoti sliktā un pat bīstamā stāvoklī. Otrkārt, civilizētā sabiedrībā tiek uzskatīts, ka visi karavīri pelna pēcnāves mieru neatkarīgi no tā, kurā pusē un kādēļ viņi karojuši. Treškārt, Valmierā līdzās 500 sarkanarmiešiem atdusas arī vairāk nekā 300 civiliedzīvotāji. Latvieši. Ebreji. Sievietes. Bērni. Un tā ir pašvaldības atbildība, lai viņu piemiņa tiktu saglabāta. Vietējā muzeja ļaudis šobrīd strādā ar arhīvu materiāliem, lai identificētu katru še apbedīto cilvēku un viņu vārdus vēlāk iemūžinātu memoriāla sienā.
Turklāt, kā uzsver preses dienestā, pilsētas kopprojektam ar Krievijas Federāciju zaļo gaismu devusi arī Ārlietu ministrija un drošības dienesti. Nav kur piesieties.
Valmieras pilsētas pašvaldības domes priekšsēdētājs Jānis Baiks:
Memoriāla atjaunošana Valmierā ir mūsu attieksme pret vēsturi un cilvēkiem, jo memoriāls Valmierā nav piemineklis, bet reāla apbedījuma vieta ‒ ne tikai karavīriem, bet arī vairāk nekā 300 Valmieras un apkārtnes civiliedzīvotājiem. Viņus šobrīd Valmieras muzejs identificē arhīvu materiālos, lai katra vārds un uzvārds tiktu atspoguļots piemiņai pie tēlnieku kompozīcijas “Nenovāktā raža” - ābeles kopā ar granīta āboliem ‒ kā simboliska vieta civiliedzīvotājiem, kuri gāja bojā karadarbībā vai bija spiesti pamest savas mājas.
Valmierai memoriāla atjaunošana ir bijusi nepieciešama - pilsētai, vietējiem iedzīvotājiem svarīga, taču, vērtējot kontekstā ar Krievijas pēdējā laika aktivitātēm, šis ir kārtējais ķieģelis Kremļa propagandas celtnē. Iespējams, Valmieras mērs Jānis Baiks to apzinās un tieši tāpēc Krievijas Federācijas vēstnieka Jevgeņija Lukjanova ierašanās dienā bija izbraucis neatliekamās darīšanās uz Cēsīm. Vismaz kopīgā bildēšanās gāja secen un nenācās publiski skaidroties, kāpēc ar Krieviju “vispār ‒ nē, bet šoreiz, jā”.
Stāsts par karavīru kapiem nav stāsts tikai par karavīru kapiem, ja šai stāstā aktīvi piedalās Krievija. Iepriekš Neatkarīgajai to atzina arī Valsts drošības dienests:
“Jebkāda veida Krievijas valsts iestāžu, īpaši Krievijas diplomātiskā korpusa Latvijā, aktivitātes saistībā ar Otrā pasaules kara vēstures izzināšanu un karā kritušo karavīru piemiņu diktē politiski, nevis akadēmiski, zinātniski vai cēlsirdīgi mērķi.”
Un apstiprinājums šai tēzei ir diametrāli pretējā, neatsaucīgā Krievijas attieksme, kad jāsaskaņo piemiņas zīmju uzstādīšana Krievijas zemē nogalinātajiem un nomocītajiem latviešiem.
Ar apbedījumiem saistīto praktisko jautājumu risināšana no Latvijas puses ir uzticēta valsts dibinātajai Brāļu kapu komitejai. Biedrības vadītājs vēsturnieks Arnis Āboltiņš neslēpj, ka sadarbībā ar Krieviju iet kā pa celmiem. Lai gan Latvijas rūpju lokā ir vien desmits piemiņas zīmju, kas ir nesalīdzināmi mazāk nekā Krievijai Latvijā, jaunu objektu uzstādīšanai saskaņojumi tiek prasīti no arvien augstākiem varas plauktiem. Tā vien izskatās, ka Krievijas puse apzināti stiepj gumiju. Te pareizticīgajai baznīcai kaut kas nepatīk, te vietējam gubernatoram. Nepatīk stēla, nepatīk forma, nepatīk izmērs. Vēl tāds saskaņojums vajadzīga un vēl šitāds.
Vienu stēlu šovasar Krievijā izdevies uzstādīt. Orskas pilsētas Tagiļskas kapsētā tagad ir piemiņas vieta visiem šobrīd zināmajiem Orenburgas apgabala teritorijā mirušajiem latviešu karagūstekņiem. Piemiņas zīmē iekalti 97 vārdi un uzvārdi. Savukārt vēl trīs citu piemiņas vietu sakārtošana Krievijā kavējas. Nu jau gadiem.
Uzstādīšanai Tomskas apgabala Kopaševo pilsētā piemiņas stēla izgatavota jau 2018. gadā, veltīta 205 represiju upuriem. Taču vietvaras iebilžu dēļ zīme tā arī nav uzstādīta. Vispirms jauni tehniskie nosacījumi tika izvirzīti, tad klimatiskie apstākļi atzīti par nepiemērotiem. Termiņš arvien tiek atlikts.
Līdzīgs stāsts arī par Komunarkas masu kapiem Maskavā, kur 1940. un 1941. gadā līdzas tūkstošiem citu valstu pilsoņu apbedīti arī aptuveni 50 Latvijas pilsoņi - noslepkavoti diplomāti, valstsvīri, militārpersonas un kultūras darbinieki. Piemiņas zīmes viņiem nav joprojām. Ārlietu ministrija šobrīd apsver piemērotāko veidu, lai atgādinātu Krievijas gubernatoriem, ka starptautiskie līgumi viņiem ir saistoši. Abām pusēm, nevis tikai Latvijai.
Cienījamas piemiņas zīmes nav arī Vjatlagā, kas bija viena no lielākajām gulaga soda nometnēm Verhņekamskas rajonā Kirovas apgabalā. Vēstures aprakstos minēts, ka no 1938. līdz 1956. gadam tur bija ieslodzīti ap 180 tūkstoši cilvēku, no kuriem 7000 bija latvieši. 1941. gada deportācijās uz Vjatlagu izsūtīti vairāk nekā 3000 Latvijas iedzīvotāji. 114 tika nošauti, vēl aptuveni 1600 mira no bada, sērgām un spīdzināšanas. Bez tiesas sprieduma. Arī viņi ir pelnījuši tādu pašu godināšanu kā Valmieras masu kapos apbedītie sarkanarmieši. Bet varbūt arī vēl lielāku.
Ja Krievija nodarbojas ar stratēģisko komunikāciju Latvijas kapos, tad arī Latvijai līdzīgi jārīkojas Krievijā. Jo stāsts par karavīru kapiem nav stāsts tikai par karavīru kapiem. Starp Latviju un Krieviju notiek karš par vēsturi, un tajā piedalās gan dzīvie, gan mirušie.
