Satversmes tiesā plaši apspriestie jautājumi par nabadzības līmeni Latvijā un trūcīgas personas statusa noteikšanu, kas nedrīkstētu būt politisks lēmums, risināti pārsteidzošā veidā. Tā vietā, lai būtiski mainītu sociālās palīdzības likumus, jaunā metodika, kā noteikt nabadzības sliekšņus, ir “ieslēpta” nevis likumprojekta tekstā, bet anotācijā. Tiesībsarga biroja speciāliste Ineta Rezevska norāda, ka šāda prakse nav pieņemama. Vienota metode minimālo ienākumu sliekšņu noteikšanā un konkrēti kritēriji sociālās palīdzības minimuma noteikšanā jānosaka likumā, nevis anotācijā, kas ir likumprojektu paskaidrojošs teksts.
Saeimas Sociālo un darba lietu komisija otrdien konceptuāli apstiprināja vairākus likumprojektus, kas saistīti ar 2021. gada valsts budžetu, piemēram, grozījumi Invaliditātes likumā, grozījumi pensiju likumā un citos. Kopumā visas šīs izmaiņas paredz piešķirt likuma spēku jaunajiem minimālo ienākumu sliekšņiem jeb robežām, pie kurām personu vai ģimeni var atzīt par trūcīgu.
Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Jana Muižniece pastāstīja, ka likumos ir noteiktas konkrētas summas, kuras 2021. gadā ņems vērā, nosakot trūcīgā statusu, piešķirot sociālo palīdzību. Taču pati jaunā metode minimālo ienākumu sliekšņu noteikšanā un kritēriji sociālās palīdzības minimumam aprakstīta anotācijā. No Janas Muižnieces teiktā izriet, ka Labklājības ministrija bija plānojusi šo metodiku noteikt pašā Sociālās drošības likumā, taču, izejot valdības gaiteņus, likumā palikuši tikai skaitļi.
Piemēram, Sociālās drošības likumā par minimālo ienākumu sliekšņiem teikts, kas tas ir atbalsta apmērs sociālās aizsardzības jomā, to nosaka “attiecīgajos sociālos pakalpojumus reglamentējošajos normatīvajos aktos” un vēl arī tas, ka “minimālo ienākumu slieksnis nav zemāks par 109 eiro.” Par to, kādā veidā tiek rēķināti šie minimālie ienākumu sliekšņi, likumprojektā - ne vārda.
Pašlaik tikai likumprojekta anotācijā ir ieskicēta un paskaidrota metodika, kā valstī plānots noteikt trūcīguma sliekšņus. Anotācijā lasāms: “Minimālo ienākumu sliekšņu apmērs nedrīkst būt zemāks par 109 eiro, kas atbilstoši relatīvajai metodei ir 20 procenti no aktuālās (2018. gada) ienākumu mediānas. Ar šo normu tiks noteikts zemākais iespējamais slieksnis, pie kura iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem ir sniedzams atbalsts no publiskajiem resursiem.”
Uz deputātu jautājumu, vai, ņemot vērā šādu likumprojektu, var uzskatīt, ka ir izpildīts Satversmes tiesas spriedums jautājumā par minimālo ienākuma līmeni valstī un tā atbilstību Satversmei, Labklājības ministrijas pārstāve sacīja: “Mēs neesam tādi eksperti, lai izvērtētu, vai Satversmes tiesas spriedums tiek izpildīts.” Tiesa, no stāstītā izriet, ka likumprojekts mainīts jau valdībā. Un valdība mainījusi ne tikai šo Labklājības ministrijas izstrādāto priekšlikumu.
Tiesībsargs Juris Jansons uzsvēra, ka veids, kādā veidā valdība lemj par Satversmes tiesas sprieduma izpildi un kādas normas ieraksta likumos, nav pieņemams. Viņš minēja vēl vienu problēmjautājumu, kas nav adekvāti un nav atbilstoši Satversmes tiesas spriedumam atrisināts ar likuma grozījumiem. Proti, norma, cik bieži valdībai būtu jāpārskata minimālo ienākumu sliekšņus. Gan tiesībsargs, gan citi eksperti norādījuši, ka tas jādara katru gadu, taču likumprojektā, kas no valdības nonācis Saeimā, norma ir pavisam citam. Trūcīguma sliekšņi jāpārskata ne retāk kā reizi trijos gados, tātad var neapgrūtināt sevi, pārskatot tos katru gadu. Saeimas deputāts Andrejs Klementjevs vaicāja, kāpēc Labklājības ministrija virzījusi šādu normu, un, uzklausot ministrijas atbildi, deputāts rosināja Saeimas Sociālo un darba lietu komisijai izteikt savu priekšlikumu, lai šos minimālos ienākumu līmeņus pārskatītu tomēr katru gadu.
“Ekonomiskā situācija mainās pietiekami strauji, lai mēs nesēdētu un negaidītu trīs gadus, lai mainītu nabadzības slieksni, jo sanāk, ka nākamreiz šo līmeni teorētiski pārskatītu tikai 2024. gadā?”
deputāts bija neizpratnē. Turklāt kāda gada rādītājus izmantotu?
Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Jana Muižniece atzina, ka Labklājības ministrija bija paredzējusi, ka šos nabadzības sliekšņus tomēr pārskata katru gadu, ņemot vērā aktuālo ekonomisko situāciju valstī, taču likumprojektu pārstrādājusi atbilstoši valdības lēmumam. “Mēs vienlaikus paudām savas bažas par šādu punktu,” sacīja J. Muižniece. Viņa norādīja, ka iemesli esot jāmeklē Finanšu ministrijā, jo tas noticis pēc viņu ierosinājuma.
Tiesībsarga biroja eksperte Ineta Rezevska uzsvēra, ka minimums ir jāpārskata katru gadu. Interesanti, ka ar tiesībsargu tika saskaņots pavisam cits likumprojekta variants, tāds, kur vēl bija saglabāta minimuma pārskatīšana reizi gadā. “Vēl viens būtisks jautājums, ko mēs, iespējams, nenoprotestētu, ja vien likumprojekts uz Saeimu ietu sākotnējā variantā, taču tagad tas ir jāpasaka. Mēs jautājam, kāpēc minimālo ienākumu slieksnis ir noteikts vien 20 procentu apmērā no mediānas un ne 25 vai 30 procenti? Jābūt skaidriem un zinātniski, pētījumos pamatotiem argumentiem, bet mēs šo pamatojumu neredzam!” uzsvēra I. Rezevska.
