Beidzot kļuvis zināms, kādēļ Latvijas komercbankas pret saviem klientiem izturas sliktāk nekā bakalejas veikala pārdevējas drūmākajos padomju gados. Izrādās, ka tām ir aizliegts piemērot labas pārvaldības principu ‒ konsultē vispirms. Ja klients kļūdījies – bankas pienākums ir viņu bez paskaidrojumiem sodīt, padzīt un nosūdzēt.
Neatkarīgā jau vēstīja, ka bankām un citiem subjektiem, uz kuriem attiecas netīrās naudas un terorisma apkarošanas likumi, izstrādāts vesels aizdomīguma pazīmju katalogs, pēc kura jāklasificē klienti, un šovasar tam klāt nākusi vēl speciāla rokasgrāmata. Rezultātā dzīve ir apgrūtināta ne tikai hipotētiskiem masu iznīcināšanas ieroču tirgoņiem un naudas atmazgāšanas speciālistiem, bet pilnīgi visiem banku klientiem: uzņēmējiem, investoriem un pat pavisam vienkāršiem darba ņēmējiem, kam kādas darīšanas bankā. Publiskajai banku kritizēšanai nesen piebiedrojās arī valsts galvenā finanšu izlūce Ilze Znotiņa, pamācot, ka bankām nevajadzētu izvairīties strādāt ar augsta riska klientiem. Ka tām ir jāmācās saprast riskus un pārvaldīt tos. Taču izrādās, ka bankas nemaz nedrīkst nodarboties ar tādu pašdarbību, un Znotiņa acīmredzot to nav zinājusi.
Klientam palīdzēt nedrīkst
Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītāja Santa Purgaile aizvakar nāca klajā ar paziņojumu, ka Latvijā ir jāmaina virkne normatīvo aktu, lai bankas varētu piemērot klientiem individuālos riskos bāzētu pieeju. Jāmaina arī Kredītiestāžu likums un Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likums.
“Patlaban liela problēma ir tā, ka likums aizliedz bankām ievērot “konsultē vispirms” principu, jo klientam nedrīkst izpaust nekādu informāciju par bankā notiekošo klienta izpētes procesu. Situācijās, kad bankai būtu iespēja konsultēt klientu, lai tas atsakās no nepareizām shēmām, banka nedrīkst klientam paskaidrot, ko tas dara nepareizi. Līdz ar to klients nesaņem informāciju, kāpēc kaut kas tiek darīts un rodas neskaidrības sadarbībā ar banku,” tā Purgailes teikto atreferē aģentūra LETA.
Ja klients attiecībās ar banku kļūdās, sekas var būt trejādas. Viņam var atteikt konta atvēršanu, vai arī var slēgt kontu. Un, bez bankas konta mūsdienu pasaulē dzīve kļūst tikpat kā neiespējama. Vienalga - runa ir par uzņēmumu ar miljonu apgrozījumu vai pensionāru ar viņa dienišķo pensiju. Ja aizdomīguma pazīmju katalogā iekrīt kāds darījums vai pati nauda, klientam ar Finanšu izlūkošanas dienesta ziņu var arī iesaldēt konta saturu uz laiku līdz 45 dienām. Cilvēks var palikt bez iztikas līdzekļiem. Uzņēmums - bez apgrozāmajiem līdzekļiem. Ja naudas netīrumu meklēšanai tiek pieslēgta arī policija, naudu var arestēt uz laiku līdz diviem gadiem. Tie ir nesamērīgi gari termiņi. Bet kļūdīties šobrīd ir ļoti vienkārši. Un tās pat īsti nav kļūdas - vienkārši banka mehāniski pārbauda atbilstību aizdomīguma katalogam. Un mehāniski ieliek ķeksi pie klienta vārda - aizdomīgs.
Juristam Vadimam Kovaļovam pieder konsultāciju firma “Pacta Sunt Servanda” ar specializāciju tieši šādu sarežģījumu gadījumos banku un to klientu savstarpējās attiecībās. “Aplūkojot, kādi milzu sodi tiek uzlikti bankām, kļūst skaidrs, kādēļ tiek slēgti klientu konti vai netiek atvērti. Bankām šobrīd tā rīkoties ir vienkāršāk, lai neradītu sev problēmas nākotnē.” Turklāt, kā tagad publiski atzinusi banku uzraudze Santa Purgaile, bankas nemaz nedrīkst rīkoties citādāk.
Viens no Kovaļova klientiem ir pazīstams pārtikas ražošanas uzņēmums, kas nodokļos ik gadu samaksā vairākus simtus tūkstošu eiro. Uzņēmuma dalībnieku vidū ir Krievijas pilsoņi, taču tādi, kuri nav sankciju sarakstos.
Viņu līdzšinējā brīnišķīgā sadarbība ar banku “Citadele” vienā dienā pārtapa nebrīnišķā, jo banka pieprasīja naudas izcelsmes dokumentus par 2001. un 2002. gadā veiktiem darījumiem.
Tātad pirms 19 gadiem. Tik veci papīri grāmatvedībā neatradās, un uzņēmuma konts tika slēgts. Bez paskaidrojumiem. Jurista praksē ir arī pāris gadījumi ar klientu kontu iesaldēšanu. Tad viņš sarakstās ar bankām, taču komunikācija esot grūta, un galu galā bankām vienmēr ir universāls arguments - ikvienā līgumā ar jebkuru banku ir punkts, kas tai atļauj vienpusējā kārtā līgumu lauzt. Bez paskaidrojumiem.
Protams, vārds “Krievija” bankām šobrīd automātiski nozīmē trauksmi, oranžo karodziņu un sarkano brīdinājumu reizē. Taču arī tīrasiņu Latvijas uzņēmumi pavisam viegli mēdz nonākt banku melnajos sarakstos par šķietamiem niekiem. Un te pie vainas jau pieminētie likumi. Piemēram, ja uzņēmumam ir meitasuzņēmumi, kam mātesuzņēmums ar zināmu regularitāti aizdod naudu - nu, piemēram, tirdzniecības uzņēmums, kam pieder renovējama ēka - tas automātiski kļūst par likuma subjektu. Tas izriet no Kredītiestāžu likuma 1. panta 7. punkta un Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma 1. panta 5. punkta. Uzņēmumam obligāti jāizveido Iekšējās kontroles sistēma, kas ir tāda pabieza grāmata uz lapām 100. Uzņēmumam arī jāuztur klientu datu bāze, jāveic klientu profilēšana un izpēte, jāliek klientiem pildīt anketas un jātaisa patieso labuma guvēju saraksti. Šķērssubsīdiju dēļ tirdzniecības uzņēmums uzraugošo institūciju acīs ir kļuvis par bankas iestādi. Jo māte aizdevusi meitai.
Protams, 100 lapušu biezas grāmatas sacerēšana un sistemātiska klientu izpēte nav nedz vienkāršs, nedz arī lēts pasākums. Īpaši jau mazākiem uzņēmumiem. Ir tādi, kas cenšas izvairīties no šī pienākuma. Ir tādi, kas nemaz nezina, ka viņiem grāmata par Iekšējās kontroles sistēmu jāsacer. Uzzina, kad banka paziņo par konta slēgšanu, un Elektroniskās deklarēšanas sistēmā pieklauvē Valsts ieņēmumu dienests. Labi, ka vismaz šī iestāde nāk pretī uzņēmējiem un atšķirībā no bankām konsultē vispirms. Taču, kā, rezumējot stāstīto, secina Vadims Kovaļovs, bizness 2015. gadā un bizness 2020. gadā ir pilnīgi nesalīdzināmas lietas. Dzīve uzņēmējiem Latvijā padarīta ārkārtīgi sarežģīta.
