27. septembra rītā uz Kalnu Karabahas faktiskās robežas ar Azerbaidžānas spēkiem sākās smagas kaujas, kurās tika iesaistīta artilērija, aviācija un bruņutehnika. Svētdienas un pirmdienas kaujās vairāki desmiti abu pušu karavīru tika nogalināti, bet ievainoto skaits ir mērāms simtos. Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans 27. septembrī paziņoja, ka Azerbaidžāna ir pieteikusi karu armēņu tautai. Gan neatzītā Kalnu Karabaha, gan Armēnija svētdien izsludināja karastāvokli un vispārējo mobilizāciju.
Kalnu Karabaha ir 4,4 tūkstošus kvadrātkilometru liela armēņu apdzīvota teritorija (iedzīvotāju skaits tiek vērtēts aptuveni 150 000), kura ir formāli deklarējusi neatkarību, bet kuras valstiskumu neatzīst neviena no ANO dalībvalstīm.
Aizkaukāzā izsenis bija raksturīga iedzīvotāju mozaīkas veida struktūra. Vien tauta apdzīvoja vienu ieleju, bet blakus ielejā dzīvoja pavisam citas tautas. Šāds iedzīvotāju izvietojums 20. gadsimtā radīja problēmas noteikt korektas robežas, lai izveidotu nacionālas valstis. Ikvienā kompaktā valstiskā veidojumā parasti bija plaši pārstāvētas dažādas (etniskas un reliģiskas) minoritātes. 1918. gadā, Krievijas impērijai sabrūkot, neatkarību deklarēja Armēnija, Azerbaidžāna un Gruzija. Ideālas robežas, kuras visi uzskatītu par taisnīgām, starp nodibinātajām nacionālajām valstīm izveidot bija sarežģīti. Lai apvienotu savas tautas piederīgos, Armēnija karoja gan ar Gruziju (1918. g.), gan ar Azerbaidžānu (1919.‒1920. g.). 1920. gadā Armēnija tika uzņemta tā laika nozīmīgākajā starptautiskajā organizācijā, kas tolaik pildīja ANO funkcijas, ‒ Tautu Savienībā. Tomēr 1920. gadā, līdz miera līguma noslēgšanu, Karabaha palika Azerbaidžānas sastāvā. Kad 1921. gadā Sarkanā armija sakāva Azerbaidžānu, tā kopā ar Karabahu tika iekļauta PSRS sastāvā. 1921. gadā arī Armēnija tika pievienota PSRS. 1922. gadā, kad jaunā vara noteica republiku robežas, armēņu vairākuma apdzīvotā Kalnu Karabaha kļuva par autonomo apgabalu Azerbaidžānas sastāvā.
Kad neilgi pirms PSRS sabrukuma sākās demokratizācijas process visās Padomju Savienības republikās, viena no brīvības izpausmēm bija aicinājumi mainīt PSRS laika administratīvi teritoriālo iedalījumu. 1988. gada 20. februārī Kalnu Karabahas Tautas deputātu padome nobalsoja par reģiona republikāniskās piederības statusa maiņu, deklarējot pāreju no Azerbaidžānas PSR uz Armēnijas PSR. Šīs lēmums izraisīja pret armēņiem vērstus nemierus Azerbaidžānā. 1988. gada jūnijā padomju karaspēka vienības tika izvietotas Armēnijas un Azerbaidžānas nemierīgākajos rajonos. Spriedzei pieaugot, 1988. gada 21. novembrī Baku, Kirovabadā, Nahičevānā un citās Azerbaidžānas pilsētās notika armēņu slepkavības un pret armēņiem vērsti grautiņi. Novembrī Azerbaidžānā un Armēnijā bēgļu skaits pārsniedza vairākus simtus tūkstošu cilvēku. Armēņi pameta Azerbaidžānu, bet azerbaidžāņi bija spiesti pamest Armēniju. Pēc tam, kad Armēnija deklarēja, ka Kalnu Karabaha tiek uzņemta Armēnijas sastāvā, konflikts pārauga nepieteiktā karadarbībā.
Pēc PSRS sabrukuma kļuva skaidrs, ka vairums pasaules valstu atbalsta Azerbaidžānas teritoriālo integritāti un ka kopā ar Kalnu Karabahu Armēnija nevar tikt uzņemta ANO. 1991. gada 2. septembrī Kalnu Karabaha deklarēja neatkarību, un no šī laika tā ir “de facto” neatkarīga, bet starptautiski neatzīta. Pēc Karabahas nodalīšanas Armēnija kļuva par ANO dalībvalsti. Atbalstot Azerbaidžānu, Pakistānas valdība 1991. gadā oficiāli deklarēja, ka neatzīst Armēnijas valstiskumu. Kalnu Karabahas neatkarību oficiāli nav atzinusi neviena ANO dalībvalsts, tostarp arī Armēnija. No 1991. gada līdz 1994. gadam starp armēņu spēkiem un Azerbaidžānu notika karš, kura laikā gāja bojā vairāki desmiti tūkstošu cilvēku. Kara laikā armēņu spēki nosargāja Kalnu Karabahu un ieņēma ievērojamu daļu no Azerbaidžānas teritorijas, kurā vairākums iedzīvotāju bija azerbaidžāņi. Armēņu spēku mērķis ieņemt pēc iespējas lielāku daļu no Azerbaidžānas teritorijas bija saistīts ar to, ka Kalnu Karabaha ir anklāvs. Karabahai no Armēnijas nodalīja 10 kilometrus platu azerbaidžāņu apdzīvotu joslu. Armēņu spēku mērķis bija panākt, lai miera sarunu ceļā armēņu ieņemtās teritorijas varētu samainīt pret koridoru, kas apvienotu Armēniju ar Kalnu Karabahu. 1994. gadā tika noslēgts pamiers, bet bruņotas cīņas starp armēņu spēkiem un Azerbaidžānu laiku pa laikam atjaunojās, līdz svētdien tās parauga plašā karadarbībā.
Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs izteica aicinājumu Armēnijai un Azerbaidžānai “deeskalēt situāciju un atrisināt to politiska dialoga ceļā”. Latvijas Ārlietu ministrija aicina abas puses pārtraukt spēka lietošanu un konfliktu risināt miermīlīgā ceļā ar dialoga palīdzību.
Latvijas Ārlietu ministrijas paziņojumā par drošības situāciju ir teikts: “Reaģējot uz karadarbības sākšanos Kalnu Karabahas reģionā, no 27. septembra plkst. 24.00 Azerbaidžānā izsludināts karastāvoklis, savukārt Baku un citās pilsētās no plkst. 21.00 līdz 6.00 noteikta komandantstunda, kuras laikā ir aizliegts iziet ārā. .. No 27. septembra Armēnijā ir izsludināts karastāvoklis un vispārējā mobilizācija.”
Tāpēc: “Ārlietu ministrija stingri iesaka neapmeklēt Kalnu Karabahas reģionu, kā arī izvairīties no došanās uz pierobežas teritorijām ar Azerbaidžānu.
Ārlietu ministrija stingri iesaka neapmeklēt Azerbaidžānas rietumu apgabalus, īpaši Kalnu Karabahu un to aptverošo okupēto zonu, kā arī Azerbaidžānas‒Armēnijas pierobežas rajonus.”
Ārlietu ministrija visiem Latvijas ceļotājiem atgādina: “Saskaņā ar Azerbaidžānas likumdošanu ieceļošana Kalnu Karabahā no Armēnijas puses ir nelegāla un par to var tikt noteikts aizliegums turpmāk ieceļot Azerbaidžānā. Brīdinām, ka konsulārās palīdzības sniegšana ārkārtas situācijā nonākušajiem šajās teritorijās var būt ierobežota.”
