Trijās valstīs tagad atzīto valstu robežās kopā uz 585,6 tūkstošiem kvadrātkilometru zemes dzīvo 50 miljoni cilvēku, kas vismaz aritmētiski būtu ievērojams spēks Eiropā un pamanāms spēks pasaulē.
Salīdzinājumā ar šādas valsts kaimiņiem tā pārspētu tagadējo Vāciju pēc teritorijas lieluma, jo Vācijai tikai 357 tūkstoši kvadrātkilometru, bet pie iedzīvotāju skaita gan nāktos piestrādāt, jo Vācija savā teritorijā savākusi 83,2 miljonus cilvēku. Otrādi ir ar Ukrainu, kur 41 miljons cilvēku aizņem 603 tūkstošus kvadrātkilometru zemes. Par Ukrainu var jautāt, vai arī tai nav vieta Lietuvas-Polijas-Baltkrievijas lielvalstī, jo vēsturiski tās teritorija bija ap 900 tūkstošiem kvadrātkilometru tieši uz tagadējās Ukrainas rēķina. Pat četru valstu apvienošanās nepadarītu tās apjomu līdzvērtīgu tagadējai Krievijai ar 147 miljoniem iedzīvotāju uz 17 miljoniem kvadrātkilometru zemes, bet ne apjoms vien visu nosaka. Austrumeiropas supervalsts būtu līdzvērtīgs spēks Krievijai, kuras gigantiskās teritorijas uzturēšanai nākas risināt sarežģītas problēmas gan valsts iekšienē, gan pa robežu perimetru. Tas gan nenozīmē, ka savulaik vienās robežas dzīvojušo cilvēku pēcteči varētu atkalapvienoties vienā valstī bez problēmām. Tāpēc jau viņi tagad dzīvo dažādās valstīs, ka šāda nodalīšanās izrādījās ja ne labākais, tad pieņemamākais un iespējamākais viņu senču problēmu risinājums. Šeit netiek propagandēta nekāda pastāvošo robežu grozīšana, bet tikai atgādināts, ka neviena tagadējā robeža nav pastāvējusi kopš mūžīgiem laikiem un nepastāvēs mūžīgi.
Iepriekšējo reizi galveno lomu Eiropas superlielvalsts, kad citu tik lielu valstu Eiropā vispār nebija, izveidošanā nospēlēja lietuvieši. Tas iegravēts šīs valsts nosaukumā, kas grozās ap vārdiem “Великое княжество Литовское и Русское” vai “Литовско-русское государство” krievu un “Letwinorum et multorum Ruthenorum” latīņu valodā rakstītajās hronikās.
Ar savu pagātni lietuviešiem visas tiesības lepoties, lai gan krievu valodā viņiem tiek norādīts, ka attiecībā pret toreizējiem lielvalsts vadītājiem litvīniem (литвины, kura latviskojums praktiski netiek lietots, vārdiski identificējot litvīnus ar lietuviešiem) tagadējie lietuvieši esot tas pats, kas tagadējās Maķedonijas iedzīvotāji attiecībā pret Maķedonijas Aleksandru un viņa karaspēku.
No Latvijas puses lietuviešiem dodams padoms neaizrauties un nepārpūlēties, jo tāda rīcība var izrādīties kaitīga ne tikai viena cilvēka ķermenim, bet veselai tautai. Samērā nesen Neatkarīgā iepazīstināja ar Aivara Strangas grāmatu “Latvijas un Krievijas miera līgums 1920. gada 11. augustā”. Tās saturs plašāks nekā tās nosaukums, jo stāsta par to, kā visas trīs jaunizveidotās Baltijas valstis panāca savu atzīšanu no Krievijas un pēc tam mēģināja pārvērst miera līgumus tautsaimnieciskos ieguvumos. Pagājušā gadsimta 20. gados izveidojusies tāda politiskā konjunktūra, kādā Padomju Savienība izlēmusi uz laiku pielabināt Baltijas valstis, pērkot no tām kaut jel kādas preces. It īpaši tāpēc, lai novērstu lietuviešus no domām par sadarbību ar Poliju, Padomju Savienība bijusi gatava pirkt no Lietuvas jebko, ko Lietuva var pārdot, taču “vienīgais, ko no Lietuvas varēja iepirkt, bija ādas un zoles. Ādu apstrādātāji Šauļos saņēma prāvus pasūtījumus, par kuriem daudzi lietuvieši vairāk žēlojās nekā priecājās, jo sīkie uzņēmumi vairumā piederēja ebrejiem” (grāmatas 361. lpp.). Atšķirība starp Latviju un Lietuvu izrādījusies iespaidīga, lai gan A. Stranga atzīst, ka arī Latvija “bija agrāra valsts, kura normālos saimnieciskajos, ne speciāli politiski radītajos apstākļos, it īpaši 20. gadu pirmajā pusē, spēja maz ko piedāvāt industriālajam eksportam”. Bet tomēr ar meklēšanu kaut kas ticis atrasts: “Uz PSRS gāja tikai 2,64% no eksporta - Beķera rūpnīcā ražotās mēslu dakšas un Liepājas rūpnīcu linolejs” (turpat, 354. lpp.). Tā, lūk, politiski un militāri panākumi galu galā var novest pie saimnieciska panīkuma, kādā Lietuva atradās līdz laikam, kad lietuviešiem pavērās iespējas likt lietā savas spējas, apsaimniekojot Padomju Savienības piegādātus resursus. Rezultātā tieši Lietuvā tika uzcelta ne tikai Baltijas vajadzību apmierināšanai domātā naftas pārstrādes rūpnīca Mažeiķos, bet pat atomelektrostacija Ignalīnā. Savus labumus lietuviešiem dod pārslēgšanās no Padomju savienības uz Eiropas Savienību, lai gan naftas pārstrādi nācās atdot poļiem un šajā sakarā tagad ar viņiem kašķēties, bet atomelektrostacija ir nojaukta un uzcelta no jauna turpat netālu, taču - Baltkrievijā. Varbūt arī tas ir iegansts abām valstīm atkal samesties kopā?
To nu gan ne no viena nevar prasīt, lai viņš spētu paredzēt, kādas sekas izraisīs viņa rīcība simtiem gadu pēc viņa nāves. Pie tam cilvēki taču parasti dara to, ko darījuši viņu senči un un ko dara visi apkārtējie. Piemēram, lietuvieši kādreiz devās laupīt, jo visi tā darīja. Kijevas Krievzemes (tā iegājies rakstīt latviešu valodā, kaut precīzāk būtu norādīt uz Slāvzemi) hronisti viņu parādīšanos šīs kņazistu savienības rietumu nomalē atzinuši par pierakstīšanas vērtu kopš 12. gadsimta beigām. Tieši ap to pašu laiku dzimis lietuviešus konsolidēt spējīgais Mindaugs (1195-1263 ), pie kura 1253. gadā nonāca Lietuvas karaļa kronis, ko viņš bija izmānījis no Romas pāvesta ar katoļticības pieņemšanu. No katoļticības viņš pēc desmit gadiem atkrita, bet kronis Lietuvā palika, pat ja citas valstis tolaik to neatzina un savu dinastiju Mindaugs neizveidoja.
Stabilitāti un pārmantojamību lietuviešu valstij lielkņazistes statusā nokārtoja Ģedimins (1275-1341, dižkunigaitis no 1316). Savu valsti viņš izpleta patiešām lielu un atstāja varu šajā valstī saviem bērniem, kuru bērni un bērnubērni varu noturēja vairāk nekā divus simtus gadu. Viņš sāka un viņa bērni turpināja savu valsti izplest un nostiprināt ar visādiem - tai skaitā ar mīlas ieročiem.
Kā uzziņu literatūrā teikts, nākamais valdnieks Aļģirds ir dzimis ap 1296. gadu kā Ģedimina trešais dēls no viņa otrās laulības ar Smoļenskas kņaza meitu Olgu Vsevolodovnu. Savukārt Aļģirts 1318. gadā viņš apprecēja Vitebskas kņaza Jaroslava Vasiļjeviča meitu Mariju un pēc sievastēva nāves kļuva par Vitebskas kņazu (1323). 1350. gadā Aļģirds apprecējās otro reizi ar Tveras kņaza Aleksandra Mihailoviča meitu Juliānu (Uļjanu). Par nākamo valdnieku kļuva Aļģirda un Juliānas dēls Jagailis (1348-1434), kurš pamanījās saderināties ar Maskavas kņaza Dmitrija (Donas Dmitrija, 1359-1389) meitu, bet apprecēties ar Polijas karalieni Jadvigu (1373-1399), kurai, savukārt, nācās atsaukt saderināšanos ar Hābsburgu dinastijas princi. Jēga līgavu nomaiņai bija tāda, ka Maskavas kņaza vietu Jagailim nesolīja, bet Polijā viņš kļuva par karali Vladislavu II un, pēc Jadvigas nāves apprecoties vēl trīs reizes, noturēja troni un aizsāka Jagelloņu dinastiju, kas šajā tronī nosēdēja līdz pat 1572. gadam.
Vēsturniekiem nav vienotas versijas par to, cik lielā mērā Jagailis domāja par to, kā iegūt karaļa kroni, bet cik lielā mērā par to, kā nepazaudēt kņaza varu tur, kur viņam tā jau bija, t.i., tagadējā Baltkrievijas un Ukrainas teritorijā, kur vairāk nekā 90% pavalstnieku bija slāvi un kristieši. Mežonis un pagāns Jagailis viņiem bija vajadzīgs kā plašā apkārtnē spēcīgākā izsitēju bara vadonis, bet bija bažas par šādas sadzīvošanas perspektīvām. Jagailim nācās izvēlēties starp pāriešanu mātes Juliānas=Uļjanas ticībā, vai tomēr katoļticībā ar aprēķinu, ka apmaiņā pret viņu ticības pieņemšanu viņu pie varas noturēs poļi.
Raugoties no poļu pozīcijām, viņi atpirka lietuviešu izsitējus no pareizticīgajiem, lai glābtos no katoļiem Livonijas ordeņa bruņinieku personā. Ordenis ne tikai draudēja, bet jau bija sācis Poliju sagraut, kamēr kaimiņi čehi un ungāri demonstratīvi gatavojās savākt to, kas no sagrautās Polijas vāciešiem nobirs. Turpmākā vēstures gaita daudzu gadsimtu garumā parādīja, ka poļi tobrīd ir atrisinājuši tagadnes problēmas uz nākotnes rēķina, pārbīdot savas valsts likvidēšanu uz šo nākotni, kas iestājās līdz ar trešo un galīgo Polijas sadalīšanu 1795. gadā. Par galīgu šī dalīšana saucama tikai telpā, kur nekas no Polijas pāri nepalika. Turpretī laikā beigas neiestājās. Pienāca savs laiks Polijas valsts atjaunošanai un atkal gan sadalīšanai, gan atjaunošanai katru reizi savādākās robežās.
Par Jagaili var teikt tā, ka viņš pret Polijas karaļa kroni atdeva poļiem to, kas viņam nepiederēja, ja viņu uzskata par lietuvieti, bet poļi no viņa ieguva slāvu zemes. Interesanti, ka pirmajā piegājienā poļi Lietuvu nedabūja, jo no Lietuvas Jagaili bija izspiedis viņa radinieks Vītauts (Vītauts Dižais, 1350 - 1430, Lietuvas dižkunigaitis no 1392) vairāku karu, abpusēju nodevību un slepkavību ķēdes rezultātā. Vītauts paguva sarunāt ar Romas pāvestu, lai tas atsūta viņam jaunu kroni nozaudētā Mindauga kroņa vietā, bet nepaguva šo kroni saņemt. Paklīda runas, ka Jagailis nokārtojis viņa noindēšanu, lai nepieļautu, ka tuvumā viņa kronim uzrodas otrs tikpat leģitīms kronis.
Tas, ka Vītauts bija atdevis savu meitu par sievu pareizticīgajam Maskavas lielkņazam Vasilijam I (1371-1425, valdnieks no 1389), no vienas puses, ļāva Vītautam uzsist sev cenu Rietumeiropā, bet, no otras puses, nenovērsa karu starp Lietuvas un Maskavas lielkņazistēm. Tomēr ar to nepietika Lietuvas nostiprināšanai. Pēc Vītauta un vēlāk arī pēc Jagaiļa nāves turpinājās Polijas un Lietuvas attiecību precizēšana, kas beidzās ar tādu 1791. gadā pieņemtu Polijas un Lietuvas kopvalsts konstitūciju, kurā nekādas Lietuvas vairs nebija, Bija Žečpospolita, kuras nosaukums darināts no diviem poļu valodas vārdiem “rzecz” (lieta) un “pospolita” (kopējs). Katra valsts pēc definīcijas ir savu pilsoņu kopējā lieta bez piesaistes konkrētajai poļu un lietuviešu kopībai. Pēc tādas konstitūcijas pieņemšanas bija atlikuši daži gadi līdz valsts izputēšanai, apstiprinot sakāmvārdu par tiem, kuri iekrīt pašu raktās bedrēs.
Jagaiļa izvēle starp divām līgavām ir iekustinājusi notikumu lavīnu, kas joprojām nav apstājusies. Viņa izvēle noteica ļoti plašā Austrumeiropas teritorijā dzīvojošo cilvēku etnisko dalījumu starp tagadējiem lietuviešiem, poļiem, baltkrieviem, krieviem un ukraiņiem. Viņu kopīgā vēsture ietver sevī daudz savstarpēju apvainojumu un vardarbības. Šo attiecību vēsture vienlaicīgi mudina gan uz norobežošanos, gan uz, kā jau vienmēr cilvēki domā, uz pēdējo un izšķirošo cīņu, lai visus savstarpējos rēķinus nokārtotu pēc tiesas un taisnības. Protams, par šo tiesu un taisnību katras pusei ir sava pārliecība.
