Kovida pandēmija pārblīvējusi vidi ar izlietotām sejas maskām, plastmasas cimdiem un maisiņiem. Pat bulciņu veikalā tagad vairs nevar nopirkt, neietītu plēvē. Kur to visu atkritumu lērumu likt? Ne visus plastmasas atkritumus ir iespējams pārstrādāt otrreizējās izejvielās, un ne vienmēr tas ir saimnieciski izdevīgi. Citviet Eiropā plaši izmantots risinājums ir atkritumu pārstrāde elektrībā un siltumā. Arī Rīgai ir nepieciešama atkritumu dedzinātava, jo Getliņu atkritumu poligona ietilpība ir teju izsmelta.
Atkritumu sadedzināšana ir videi nesalīdzināmi draudzīgāka nekā sakraušana milzīgā kalnā, un pie pašreizējā tempa, kādā kāpj dabas resursu nodoklis, tas būtu arī finansiāli un saimnieciski izdevīgi. Neatkarīgajai par šāda objekta lietderību pirms dažiem gadiem bija iespēja pārliecināties klātienē, apmeklējot Vācijā kompānijas “Remondis” uzbūvēto atkritumu dedzinātavu Saksijas-Anhaltes federālajā zemē, līdzās nelielajai Štasfurtes pilsētiņai. Objekta sirds ir kurtuve, tāda kā milzu halle ar ērģelēm iekšpusē. Un tā spēj sadedzināt 380 tūkstošus tonnu atkritumu gadā. Karstums tiek novadīts uz tvaika turbīnām. Tvaiku izmanto līdzās esošā sodas ražotne. Elektrība nonāk tīklā. Savukārt pelni, kas pēc atkritumu sadedzināšanas veido vien 10% no sākotnējā tilpuma, lielākoties tiek izmantoti ceļubūvē. Un tikai niecīga daļa tiek noglabāta.
Maldīgi priekšstati jāmaina
Arī uzņēmums “Getliņi EKO”, kura apglabāšanā nonāk Rīgas un Pierīgas iedzīvotāju radītie atkritumi, savā attīstības stratēģijā runā par dedzinātavas nepieciešamību: “Atkritumu sadedzināšana ar enerģijas ieguvi varētu būt visnotaļ atbalstāms rīks apglabājamā atkritumu apjoma samazinājumam.” Tad Getliņos varētu īstenot pilnu atkritumu apsaimniekošanas ciklu - otrreizēji pārstrādājamos materiālus atlasītu un pārdotu, no pūstošām lietām ražotu gāzi, bet no sadedzināmām - elektrību un siltumu. Taču stratēģijā arī minēts, ka Latvijā nostāja pret atkritumu šāda veida izmantošanu līdz šim ir bijusi salīdzinoši negatīva.
Pastāv maldīgs uzskats, ka kraut atkritumus milzu kaudzē ir dabai draudzīgāk.
Iespējams, šo maldu un aizspriedumu izcelsme meklējama tajos gadījumos, kad uguns tiek pielaista izgāztuvēs esošiem atkritumiem, izraisot ugunsgrēkus un vēl lielāku vides piesārņojumu. No speciālo iekārtu kurtuvēm nekādi melnu dūmu mutuļi negāžas. Tur visas nelāgās vielas tiek nofiltrētas. Ja neesi zinātājs, no ārpuses tāda dedzinātava izskatās pēc rūpnīcas.
Cena virs 100 miljoniem
Atkritumu dedzināšana gan nav nekāds lētais pasākums. Uzņēmuma “Getliņi EKO” valdes priekšsēdētājs Imants Stirāns nepieciešamo investīciju apjomu lēš virs 100 miljoniem eiro. Tas ir daudz, taču ar katru gadu pieaug arī dabas resursu nodoklis. Šogad tie ir 50 eiro par noglabājamu atkritumu tonnu. Nākamgad - 65 eiro, un tā tas kāps līdz pat 100 eiro.
Tad, protams, būs daudz izdevīgāk maksāt par tonnu pelnu, nevis desmit tonnām atkritumu. Turklāt arī tad dedzinātavas rentabla darbība būs iespējama tikai ar nosacījumu, ka tiks pārtraukta atkritumu importa shēmošana un nebūs arī atļauta atkritumu izgāšana mežā. Kopumā tādā sadedzināšanas kompleksā varēs pārstrādāt 160 līdz 170 tonnas atkritumu gadā. Tas nozīmē, ka varēs pārstrādāt gan daļu no jaunradītajiem sadzīves atkritumiem, un pērn valstī kopumā tādi tika radīti 115 tūkstoš tonnu apmērā. Varēs arī pārrakt vecos krāvumus poligonā, atbrīvojot daudz mazākā apjomā pelniem nepieciešamo vietu. Arī brīžos, kad šķiroto atkritumu otrreizēja pārstrāde kļūs nerentabla zemās naftas cenas dēļ, tos varēs pārstrādāt enerģijā.
Situācija krāsnij labvēlīga
Pašlaik Getliņu piepildījums ir tāds, ka pēc pieciem līdz septiņiem gadiem vietas faktiski vairs nebūs, un pastāv trīs risinājuma alternatīvas. Taisīt jaunu poligonu Pierīgā, kam noteikti nepiekritīs iedzīvotāji, paplašināt Getliņus un trešais - saprātīgākais risinājums ir uzbūvēt atkritumu sadedzināšanas kompleksu, kas ražotu siltumenerģiju Rīgai un elektrību.
Turklāt šāds risinājums ļautu sasniegt Eiropas Savienības prasības samazināt noglabājamo atkritumu apjomu līdz sešiem septiņiem procentiem jau 2030. gadā. Vienīgā problēma, ka atkritumu dedzinātava Eiropas Komisijas izpratnē nav no kopējiem fondiem atbalstāma aktivitāte. Tātad šo projektu jāīsteno kopīgi Rīgas pilsētai, valstij un komercuzņēmumam. Turklāt vēl jāvienojas, kā atkritumu siltums nonāks kopējā pilsētas siltumtīklā. Ja šoruden pie projekta sāktu strādāt, krāsni varētu iekurināt pēc gadiem četriem pieciem. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā par šo ieceri Imants Stirāns jau runājis, un ministrs Juris Pūce viņam apstiprinājis, ka atkritumu dedzināšana būs nozarei nepieciešamo pasākumu prioritāte. Tagad atliekot tikai sagaidīt Rīgas domes galīgu nokomplektēšanos: “Iesim uz turieni un mēģināsim runāt. Situācija ir labvēlīga, lai gūtu sapratni.”
