Lai arī valsts finansē vairākus pakalpojumus bērniem ar atkarībām un uzvedības traucējumiem, tomēr tie ir sadrumstaloti. “Mēs joprojām valstiski šo bērnu, jauniešu atkarību problēmu nerisinām kompleksi. Viens bērns, kuram nepieciešama gan medicīniska aprūpe, gan sociālā rehabilitācija, netiek uzskatīts par vienotu veselumu,” uzskata bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs.
Divu Saeimas komisiju - Sociālo un darba lietu un Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu - deputāti uzklausīja atbildīgās valsts iestādes par bērnu ar atkarībām rehabilitāciju Latvijā. Arī politiķi nonāca pie secinājuma, par ko eksperti runā jau vairākus gadus un kam īsti nav risinājuma ar nelieliem izņēmumiem kā, piemēram, Pusaudžu resursu centrs, kas pirms diviem gadiem izveidots ar Bērnu slimnīcas fonda atbalstu un kuram arī bija jācīnās par valsts finansējumu.
Attopas pēdējā brīdī?
Saeimas deputātu interesi par to, kā Latvijā tiek organizēta bērnu ar atkarības un uzvedības problēmām rehabilitācija, izraisīja tā sauktā Kalna svētību kopienas lieta Bruknā, ko bērnu tiesību aizsardzības speciālisti vēl pēta. Šis skandāls lika uzdot jautājumu, vai un kādu palīdzību var saņemt bērni ar atkarības un citām problēmām. Diemžēl skaidru atbildi uzreiz sniegt neviens nevar.
To apliecināja arī politiķu iniciētā sanāksme, kurā uzzinājām, ka dažādas programmas ir, bet tās nav ne koordinētas, ne arī pienācīgi finansiāli nodrošinātas, kā arī nemaz nav algoritma jeb rīcības plāna, kā ģimene un bērns var saņemt atbalstu sarežģītā situācijā. To norādīja gan Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītājs Jānis Ābele, gan bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs, kurš strādā Pusaudžu resursu centrā.
Jau pirms diviem gadiem Latvijā bija diskusija par to, kā organizēt bērnu rehabilitāciju, un tas bija saistīts ar rehabilitācijas centra “Solis Piebalgā” slēgšanu tajā atklāto pārkāpumu dēļ. Labklājības ministrija pārtrauca valsts finansējumu šai nevalsts organizācijai, taču nesteidzās meklēt jaunu rehabilitācijas pakalpojumu sniedzēju.
Ne vienmēr ekspertos klausās
2018. gadā secinot, ka Latvijā nav pietiekami daudz atbalsta programmu pusaudžiem, kuri lieto dažādas atkarības vielas un kuriem ir datorspēļu atkarības risks, Bērnu slimnīcas fonds kopā ar ekspertiem izveidoja jaunu programmu - Pusaudžu resursu centru. Sākotnēji programma tika finansēta par ziedojumiem, taču pašlaik to finansē Labklājības ministrija un tā ir pieejama Rīgā un Liepājā. Toreiz intervijā psihiatrs Ņ. Bezborodovs sacīja: “Pusaudžiem ar atkarības problēmām Latvijā ir palīdzības vakuums, lai gan dati rāda, ka 10 procenti pusaudžu ikdienā smēķē, trešdaļa ir piedzērušies pēdējā mēneša laikā, septiņi procenti ir smēķējuši marihuānu. Tomēr vēlos uzsvērt, ka izmēģināšana nav problēma, jo reti ir tā, ka pusaudzis nekad neko nepamēģinās, jo pusaudžiem ir raksturīga izmēģināšana. Problēma ir regulāra lietošana, kā rezultātā var veidoties atkarība, kas ir slimība. Šīs problēmas iemesli ir kompleksi - psiholoģiskas un sociālas problēmas. Var pusaudzi «izņemt» no viņa vides, aizvest un «salabot», bet, atgriežoties ierastajā vidē, arī problēmas atgriežas.” Faktiski šo divu gadu laikā būtisku izmaiņu valstiskā līmenī nav, precīzāk ‒ ir ielāpi.
Teorētiskā palīdzība
Labklājības ministrijas eksperts sociālo pakalpojumu jautājumos Aldis Dūdiņš Saeimas sēdē arī uzsvēra, ka sabiedrības pieprasījums pēc šādiem pakalpojumiem bija un ir un faktiski rehabilitācijas centrs vai centri ir jāveido. “Institucionālā rehabilitācija Latvijā bija pārtrūkusi, pat bija doma, ka varbūt šādu pakalpojumu nevajag, tomēr starpdisciplinārā darba grupa vienojās, ka tādam jābūt, tāpēc slimnīcā “Ģintermuiža” ir nodaļa bērniem ar atkarībām, kur gadā var uzturēties ap 60 bērnu un ir iespējama arī rehabilitācija pēc slimnīcas,” stāsta A. Dūdiņš. Mēnesī ārstējas 10 bērni. A. Dūdiņš arī minēja Bērnu slimnīcas fonda veidoto Pusaudžu resursu centru, kas sniedz ambulatoro palīdzību, proti, bērnam nav jāatrodas iestādē. Šādu atbalstu var saņemt 250 bērni gadā. Labklājības ministrijas speciālists gan vienlaikus atzina, ka problēma ir šāda pakalpojuma trūkums visā valstī. “Mēs strādājam pie tā, lai to mainītu.”
Uz deputātu vairākkārtēju jautājumu, vai Latvijā ir algoritms jeb kārtība vai sistēma, kādā veidā pamana bērnus ar atkarību vai uzvedības problēmām, lai viņi laikus var saņemt palīdzību, A. Dūdiņš atsaucas uz Ministru kabineta noteikumiem, kuros ir noteikts, kas jādara. Tomēr gan A. Dūdiņš, gan politiķi secināja, ka šāds algoritms ir tikai teorētiski.
Nevis bērns, bet budžeta programmas
“Lai arī pakalpojumi ir, tomēr tos ir ļoti grūti savienot tā, lai bērns saņemtu visu nepieciešamo atbalstu,” norāda Ņikita Bezborodovs. Viņš kā piemēru minēja Pusaudžu resursu centru, kur divas programmas tiek finansētas no diviem avotiem - Veselības ministrija finansē vienu, bet Labklājības ministrija otru, lai gan “mēs visi saprotam, ka bērns ir viens un viņa vajadzības jāskata kopumā”. “Mums joprojām nav rāmja, kā apvienot dažādu nozaru finansējumu, lai palīdzētu bērnam, mēs joprojām neskatāmies kompleksi,” uzsvēra psihiatrs.
Vai ir cerība, ka šos jautājumus kādreiz kāds sakārtos? Abu Saeimas komisiju deputāti, kuri kopumā kritizēja atbildīgo iestāžu sniegtās atbildes, pauda viedokli, ka iesaistītajām ministrijām jāizvērtē visu līdzšinējo programmu efektivitāte un nepieciešams izstrādāt skaidras vadlīnijas, pēc kurām rīkoties institūcijām, kuras ir iesaistītas darbā ar jauniešiem. “Klausoties Labklājības ministrijas pārstāvju teiktajā, šķiet, ka Latvijā viss ir kārtībā ar palīdzības sniegšanu jauniešiem, kuriem ir atkarības un citas problēmas. Tomēr profesionāļu teiktais liecina, ka mums nav konkrētas ceļa kartes, kā rīkoties, ja ģimenē kādam ir šāda problēma,” secināja Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs Artuss Kaimiņš, bet Sociālo un darba lietu komisijas vadītājs Andris Skride piebilda, ka pašvaldību sociālajiem darbiniekiem nepieciešams vienots rīcības algoritms, kā rīkoties ar bērniem, kuriem atklājusies atkarība vai uzvedības traucējumi. Deputāti aicina veikt šo izvērtējumu līdz šā gada decembrim.
