Covid-19 padara Labklājības ministriju un valdību kopumā aizvien mazāk spējīgu paredzēt, cik daudz naudas vajadzēs pasākumiem “īpaša atbalsta mehānisma lietošanas un Covid-19 izplatības ierobežošanas pasākumiem”.
Valsts un Covid-19 kopdzīvei pusgada garumā vajadzētu padarīt ierēdņus aizvien spējīgākus Covid- 19 tēriņu plānošanā, bet notiek pilnīgi pretēji.
Tagad tie jau ir seni laiki šā gada 6. maijā, kad Neatkarīgā parādīja, ka “Labklājības ministrija ir prasījusi un dabūjusi no valdības dīkstāves palīdzības pabalstu izmaksāšanai 3,3 miljonus eiro par spīti tam, ka valdībai iesniegtie pabalstu summas aprēķini ir pretrunā ar tās pašas ministrija publicēto pabalst izmaksas kārtību, pēc kuras pabalstu kopsumma būs divas vai trīs reizes mazāka”.
Seni laiki tie ir no tāda viedokļa, ka katra diena kopš Covid-19 parādīšanās un tā apkarošanas sākuma taču ir taču ir nesusi pieredzi, tai skaitā praktiski parādījusi, cik šis vīrus un tā apkarošana izmaksā Latvijas apstākļos. Tomēr atšķirības starp plānotajām un reālajām izmaksām kļūst aizvien lielākas.
Turpinās pavasarī pamanītā tendence, ka Labklājības ministrija prasa un saņem vairāk naudas, nekā spēj un spēs izlietot atbilstošie šīs pašas ministrijas sacerētajiem noteikumiem, pēc kādiem uzturēt pie dzīvības no Covid-19 cietušos gan medicīniskā, gan sociālā nozīmē. Tik tiešam liela bija atšķirība starp pavasarī plānoto dīkstāves palīdzības pabalstu summu 3,3 miljonu apmērā un tiem 1 584 882 eiro, ar kuru izmaksu dīkstāves palīdzības pabalstu izmaksa noslēdzās 1. augustā. Šādas summas sasniegšanu nodrošināja ārkārtas situācijas un līdz ar to arī pabalsta maksāšanas paildzināšana, padarot faktiskās izmaksas nevis trīs reizes, bet tikai divas reizes mazākas par plānotajām.
Gods kam gods, ka tādējādi ietaupīto naudu valdība novirzīja izmaksāšanai jaunizdomātos pabalstos. “Valdība otrdien, 30. jūnijā, lēma nepieciešamā finansējuma 6 597 401 eiro apmērā piešķiršanu Labklājības ministrijai, lai Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra varētu nodrošināt pabalsta jaunajiem speciālistiem piešķiršanu un izmaksu,” lasāms ministrijas mājaslapā. Tādējādi ministrijas apetīte naudas saņemšanā dubultojusies, bet spēja aprēķināt naudas izlietošanas apjomu sarukusi praktiski līdz nullei. Pagājušajā nedēļā ministrija Neatkarīgajai apliecināja, ka šim izdevumu postenim saņēmusi 3 733 000 eiro un līdz 1. augustam ielietojusi 7 084 eiro. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (VSAA) precizēja, ka atradusi 30 pabalsta cienīgus speciālistus, kuriem kopā izmaksāto summu noapaļojusi uz 7 083 eiro. Šī summa pārāk maza, lai korektu rezultātu dotu izteiksme 3 733 000 / 7 084 = 526 kā Labklājības ministrijas ierēdņu nekompetences koeficients. Tomēr kļūda ir neapšaubāmi liela un atstāj trīs ļoti bēdīgas izvēles. Pirmo, ka ierēdņu nekompetence robežojas ar valsts iestāžu rīcībnespēju. Otro, ka viņi apzināti mānās, iegūstot ministrijas rīcībā naudu, kas Labklājības ministrijā mēdz transformēties par šo pašu ierēdņu atalgojumu. Trešo, ka tiek paredzēts pilnīgs sabrukums Latvijas ekonomikai.
Pie trešās iespēja jāpaskaidro, ka jauno speciālistu pabalstu izmaksas turpināsies “ne ilgāk kā līdz 2020. gada 31. decembrim”, kā teikts gan ministrijas, gan VSAA mājaslapā. Lai līdz šā gada beigām pagūtu izmaksāt kaut ne sešus, bet tikai trīs miljonus eiro personām, kuras beigušas augstskolas laikā no 2019. gada 12. marta līdz 2020.gada 11.martam un ieguvušas bezdarbnieka statusu laikā no 2020. gada 12. marta 2020. gada 9. septembrim, līdz 9. septembrim būtu jāatlaiž no darba visi šie speciālisti, kas nav iespējams ne juridiski, ne tehniski. Tāda masveida atlaišana būtu līdzvērtīga tam, ka praktiski visi Latvijas uzņēmumi un iestāj eksistēt līdz septembra sākumam. Šodien, 11. augustā droši zināms, ka tā tas nenotiks. 30. jūnijā bažu varbūt bija vairāk, taču valdības oficiālā pozīcija jau tobrīd paredzēja Latvijas iekšzemes kopprodukta izmaiņu pavērsienu no samazināšanās šā gada pirmajos divos ceturkšņos uz pieaugumu gada otrajā pusē. Tas nekādi nebija savienojams ar apņemšanos uzturēt tūkstošiem jau šā gada otrajā pusgadā darbu zaudējušu jauniešu.
Tomēr, no otras puses, kļūdas tiek pieļautas arī faktisko izdevumu nenovērtēšanas virzienā un bezdarbnieku tiešām ir vairāk, nekā Labklājība ministrija un valdība paredzējusi.
Finanšu pārskatā par “īpaša atbalsta mehānisma lietošanu” kā vislielākais izdevumu postenis uzrādīta “bezdarbnieka pabalsta izmaksu nepārtrauktības nodrošināšana 2020.gada jūlijā-augustā, pamatojoties uz bezdarbnieka pabalsta saņēmēju skaita pieaugumu sakarā ar Covid-19 radītajiem riskiem un izsludināto ārkārtējo situāciju”. Šie izdevumiem piešķirti un Labklājības ministrija jau saņēmusi 20 145 240 eiro, no kuriem 17 039 948 eiro izmaksāti līdz 1. augustam. Tātad - gandrīz visa summa izmaksāta līdz 1. augustam! No tā nevar secināt, ka izmaksas augustā būs identiskas izmaksām jūlijā un bezdarbnieku pabalstu izmaksai pietrūks tieši 14 miljonu eiro, taču nekādu būtisku izmaiņu Latvijas ekonomikā nav. Masveidīga bezdarbnieku pieņemšana darbā ir tikpat mazvarbūtīga kā strādājošo masveida atlaišana. Turklāt nekas taču nemainīsies septembrī, kad tāpat būs jāparedz papildu izdevumi “pamatojoties uz bezdarbnieka pabalsta saņēmēju skaita pieaugumu sakarā ar Covid-19 radītajiem riskiem” utt.
Brīdinājums par iztrūkumu bezdarbnieku pabalstu tāmē nenozīmē, ka jau augustā bezdarbnieki savus pabalstus nesaņems. Labklājība ministrija norāda uz divām iespējām, kā finanšu ministrs saskaņā gan ar “Likumu par budžetu un finanšu vadību”, gan saskaņā ar “Likumu par valsts apdraudējuma un tā seku novēršanas un pārvarēšanas pasākumiem sakarā ar Covid-19 izplatību” drīkst palielināt valsts izdevumus, ja viņš par to informējis Saeimu un tā nav iebildusi, uz ko tā varbūt pat tehniski nav spējīga attālinātā darba režīma dēļ. Šādā veidā, lūk, tiks katru dienu labotas kļūdas budžeta plānošanā, kas pieļautas iepriekšējā dienā. Tik nekvalitatīva budžeta apsaimniekošana pastiprina bažas par budžeta izsaimniekošanu Covid-19 aizsegā.
