Kā tas varēja gadīties, ka tieši padomju režīms slēpa no iedzīvotājiem Latvijas PSR vietvalža Augusta Vosa apgalvojumus par 1940. gada sociālistisko revolūciju Latvijā, kas šodien ir visiem brīvi pieejami un citējami?
Saistībā ar Latvijas okupācijas 80. gadadienu Neatkarīgā jau ir atzīmējusi, ka “kā ideālais piemērs latviešu un Latvijas okupācijas režīma medus mēnesim kalpo tie saldo vārdu plūdi, ar kādiem latviešus tieši 1980. gadā aplaimoja okupācijas administrācijas augstākā amatpersona” intervijā, kas publicēta literārā mēnešraksta “Karogs” 1980. gada jūlija numurā. Ļoti drīz pēc tā iznākšanas šis žurnāla numurs pazuda no bibliotēkām un citām vietām, kur tam vajadzēja būt publiski pieejamam. Tehniski pareizi to var izskaidrot ar sagadīšanos, ka tieši tajā pašā numurā publicēta Māras Zālītes dzejoļu kopa zem virsraksta “Kad svešu spārnu sašķelts gaiss”. Kā kaut kas tāds iespējams Latvijas PSR - kādi sveši spārni var sašķelt gaisu virs zemes, ko apsargā padomju robežsargi un apdzīvo vienotā padomju tauta Komunistiskās partija vadībā? Jautāt varēja arī ko vienkāršāku. Kāpēc šāds vārdu salikums ievietots Latvijas Komunistiskas partijas Centrālajai komitejai piederošā izdevniecībā ietilpstošā Latvijas PSR Rakstnieku savienības žurnālā un nodrukāti šīs pašas izdevniecības tipogrāfijā 45 tūkstošos eksemplāru?
Faktoloģiskās patiesības un to trūkums
Atbilžu meklēšana sākās uz karstām pēdām, bet atbildes nav atrastas šobaltdien. Ar 1980. gada 29. oktobri datēts Rakstnieku savienības partijas (tolaik vienīgās, t.i., komunistiskās partijas) biroja sēdes protokols. Izvilkumi no tā publicēti Latvijas Nacionālās bibliotēkas izdevuma “Bibliotēku Pasaule” 36. numurā (2006). Publikācijas autore Aina Štrāle izceļ Arvīda Griguļa (1906-1989) vārdus “kļūda ir pielaista un redakcija te ir vainīga. Par to, ko Zālīte domā, šaubu nav. Daudzi mūsu cilvēki te saskata kaut ko pret sevi vērstu. Negatīvs rezultāts ir. Autorei varbūt nav nekāda pretpadomju nostāja, bet formulējumi ir asi un cilvēki to tā arī saprot.” Turpat arī žurnāla galvenā redaktora Andra Vējāna (Donata Kalnača, 1927-2005) atzīšanās ar piebildi, ka vienu rājienu viņš saņēmis jau iepriekš: “CK birojā tika aizrādīts, lai strādājam uzmanīgāk, lai rūpīgāks darbs būtu pie recenzijām. Par Zālīti runā daudz un dažādās aprindās. Te ir piemērs, ka galvenajai mērķtiecībai jābūt skaidrai, lai gan dzejoļus var skaidrot dažādi un, tas ir pareizi, nedrīkst būt neskaidra galvenā līnija. Tas, ka “Karoga” jubilejas numurā ievietoti šie dzejoļi, ir mana vaina, tāpat kopas virsraksta izvēle.”
Deviņus gadus vēlāk, 1989. gada oktobra numurā “Karogs” informēja, ka notikusi galveno redaktoru maiņa - A. Vējāns no amata atkāpies un Rakstnieku savienības valde viņa vietā iecēlusi M. Zālīti, kura “sāks strādāt redakcijā oktobra vidū”. Plašu ieskatu savā radošajā biogrāfijā viņa žurnāla lasītājiem sniedza 1994. gada janvārī.
Par 1980. gada “Karogā” nodrukāto dzejoļu kopu viņa sacīja tā, ka “nezinu joprojām, kā “modrās acis” bija palaidušas garām 1980. g. 7. “Karogā” publicēto ciklu "Kad svešu spārnu sašķelts gaiss", kas sacēla lielu troksni.
A. Vējāns toreiz visu ņēma “uz sevi”, man palika tikai tā “slava”. Bet tā “slava” bija tāda, ka nākamais krājums izdevniecībā “Liesma”, iesniegts 1980. gadā, nu nekādi nevarēja iznākt. Un pa vidu vēl bija Stabulnieka “Tik un tā”, ko bija aizliegts publiski atskaņot un transformēt korim.”
Iepriekš citu pārskatu pār savu dzīvi viņa bija sniegusi akadēmiskajai korporācijai “Dzintra”, kas 1991. gada decembrī uzņēma viņu par savu goda filistri. Sakarā ar to “Universitas” 68. numurā (1992) nodrukāts viņas apliecinājums, ka un kā viņas dēļ cietis arī Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas 1. sekretārs A. Voss (1919-1994, amatā no 1966. līdz 1984. gadam), kura atklāsmes par sociālistisko revolūcija tika noslēptas turpat, kur M. Zālītes dzejoļi: “1980. gadā lielu vētru sacēla manu dzejoļu publikācija “Karogā” ar nosaukumu “Kad svešu spārnu sašķelts gaiss”. Šis “Karoga” numurs tika izņemts no apgrozības, toties latvieši līmēja šos dzejoļus pie afišu stabiem un rūpnīcu sienām. Saņēmu simtiem vēstuļu, cilvēki nesa puķes un pat dāvanas. Es pirmoreiz sajutu to dzīvo apakšzemes strāvojumu tautā, kas mūs novedis līdz šodienai.”
Stāstu par sevi ir pelnījis arī M. Zālītes pieminētais “Stabulnieka “Tik un tā””. Tātad komponista Ulda Stabulnieka (1945-2012) dziesma ar M. Zālītes vārdiem dzejolī, kas publicēts bez nosaukuma. Publikācija tiešām notikusi žurnālā “Karogs”, bet ne tā, kā to intervijā, kas tika publicēta praktiski vienlaicīgi 2002. gada 25. un 26. oktobrī latviešu ārzemju izdevumos “Laiks” un “Brīvā Latvijā” stāstījis U. Stabulnieks, ka “Māras Zālītes dzejoli bez virsraksta, tikai ar trim zvaigznītēm ieraudzīju 1981. gada jūlija “Karogā”. Zināma mērā kuriozs - sakarā ar LPSR jubileju žurnāla titullapā Vosa bilde, seko referāts, tad dažas lappuses tālāk šķirklis un Māras Zālītes dzejoļu kopa “Kad svešu spārnu sašķelts gaiss”. Starp dzejoļiem viens tāds paīss dzejolītis, kas uzreiz mani paņēma savā varā. Piesēdos pie klavierēm...”
Stabulnieka kļūda kārtējo reizi atgādina, cik ļoti pagājuša gadsimta 70./80. gadu Latvijas inteliģencei atmiņā iesēdies vai ieēdies skandāls (tai skaitā baumas par M. Zālītes apcietināšanu) ap dzejoļu kopu “Kad svešu spārnu sašķelts gaiss” žurnālā, kura pirmajās lappusēs tik tiešām A. Vosa bilde un izteikumi kaut ne referāta, bet intervijas veidā. Tomēr U. Stabulnieka komponētās dziesmas teksta šajā kopā nav. Tur jau ir vārdi, kas vēlāk kļuva par atslēgas vārdiem U. Stabulnieka dziesmā (“Tukša un viegla es klīstu / Pa PASAULES PLAŠAJIEM CEĻIEM”; “Tās nav bārkstis pie LAKATA mana”), bet tie atrodas pavisam cita dzejoļa rindiņās. Taisnība U. Stabulniekam par 1981. gadu, bet ne par jūliju. Viņa komponētās dziesmas teksta pirmpublicējums atrodams “Karoga” 1981. gada augusta numurā zem dzejoļu kopas virsraksta “Auseklīts pie debess”. Konkrētajam dzejolim nosaukuma nav. Pēc tā pārtapšanas dziesmā tā arī nav radies vienots viedoklis, vai to apzīmēt pēc pirmās rindas “Nāk rudens apgleznot Latviju”, vai pēc pēdējās, dziesmā vēl jo vairāk nekā burtos uz papīra akcentētās rindas “Tik un tā”.
Visi dzejoļi - izcili dzejoļi
Visi dzejoļu kopā “Kad svešu spārnu sašķelts gaiss” ietvertie dzejoļi ir tādā emocionālā intensitātē un mākslinieciskā līmenī, ka jebkuru no tiem var izcelt kā pašu galveno, skaistāko, izteiksmīgāko, trāpīgāko utt. Katram no tiem arī ir savs fanu pulks. Piemēram, pagājuša gadsimta 80. gados daudzi ne tikai zināja par Vilni Zariņu (1930-2014), bet savām acīm redzēja un ausīm dzirdēja, kā viņš māca filozofijas vēsturi, deklamējot M. Zālītes dzejoli, kas sākās ar vārdiem “Pienāk sals, dvēselei ezerā peldoties”:
“Dvēsele jūt - vēsi kļūst.
Bet tie, kas par dvēselēm rūpējas
(...)
nebeidz slavināt pavasari,
un aplausi negrib rimties
pēc runām garām
par to, ka ir cēlusies temperatūra
gan ezerā šajā, gan visā jūrā,
un cik siltai pēc gadiem tai būt...
Ezers salst ciet,
dvēsele jūt.”
Tomēr vislielāko rezonansi 80. gados izraisīja cikla pēdējais dzejolis “Balāde par parādīto godu”. Avīze “Laiks” 1981. gada 18. februārī zem virsraksta “Cenzūra Rīgā aizgulējās” informēja, ka “Karoga”1980. gada 7. numurā “iespiesti vairāki Māras Zālītes dzejoļi, starp tiem arī “Balāde par parādīto godu”, ko tālāk sniedzam “Karoga” oriģināliespiedumā”. Tas bija neapšaubāmi precīzs un gaumīgs knābiens padomju represīvajam aparātam par bezcerīgo mēģinājumu šo oriģināliespiedumu noslēpt no pasaules. Tā paša 1981. gada 10. augustā “Latvija” pārdrukāja tieši šo dzejoli ar paskaidrojumu, ka tas esot “Viens no “nepatīkamiem” dzejoļiem “Karogā” 1980.” Jānis Klīdzējs (1914-2000) “Austrālijas Latvieša” 1981. gada 13. marta numurā citēja cikla pirmo dzejoli “Labdien”, no kura ņemta rinda kalpoja par nosaukumu visai dzejoļu kopai, un pēdējo “Balādi par parādīto godu”. Vēl jo iespaidīgāk viņš pie šī dzejoļa atgriezās 1996. gada 6. aprīlī “Laikā” publicētajā atsauksmē uz A. Vējāna kārtējā dzejoļu krājuma iznākšanu 1995. gadā Rīgā. Saistībā ar to A. Klīdzējs apliecināja, ka “vēl šodien atmiņā uzzied tā diena, kad mēs, pasaulē aizsviestie, aiz 10.000 kilometriem, Klusā okeāna krastā, saņēmām “Karoga” numuru, kurā bija Māras Zālītes dzejoļu lappuses ar nosaukumu “Kad svešu spārnu sašķelts gaiss”:
“Ir bezgodis ieradies mūsu godos.
Viņš lielāko karoti ņem un bļodu,
Viņš ēd un ēd, līdz apēsts ir viss,
Bet paliek arvienu vēl izbadis...”
Mēs burtiski lecām gaisā un kliedzām: "Bravo, jaunā dzejniece! Tu esi jaunās Latvijas balss!"
Arī šis brīdis pieder Andra Vējāna “Krustceļu vējiem””.
Zālītes vārdi “apēsts ir viss” palikuši kā nepārspējams dzejoļa tapšanas laika raksturojums, kura apliecināšanai, citējot 1982. gada 27. maija avīzi “Cīņa”, “24. maijā notika Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas kārtējais Plēnums. Plēnums noklausījās un apsprieda PSKP CK ģenerālsekretāra, PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja biedra L. Brežņeva referātu “Par PSRS Pārtikas programmu laika posmam līdz 1990. gadam...”” Tātad - uz vairākumu no visas Padomju Savienības iedzīvotājiem attiecās tik lielas grūtības sagādāt sev pārtiku, ka valsts valdošās aprindas nevarēja to neņemt vērā un nerīkot kampaņu tieši šajā aspektā labākas nākotnes apsolīšanai pēc gadiem desmit. Ar to nav teikts, ka Latvijā vai jebkur Padomju Savienībā cilvēki cieta badu vai vismaz tādu pārtika trūkumu kā Otrā pasaules kara un pēckara laikā, bet dažos gadījumos jau pirms kara. Te teikts tikai par realitātes neatbilstību cilvēku gaidām un prasībām, kuru neapmierināšana izraisa lielāku neapmierinātību tieši tad, ja cilvēku dzīvības nav liktas uz spēles.
Kā dzeju pārtaisīt par reklāmu
Uz cilvēku garīgajām vajadzībām attiecas tieši tas pats, kas uz materiālajām vajadzībām, sākot ar ēdienu. Jo vairāk vajadzību tiek apmierināts, jo vairāk to rodas. Atšķirībā no vajadzībām, kas vismaz kaut kā saistītas ar cilvēka fizisko ķermeni, garīgās vajadzības traucas uz bezgalību. Atkārtojot M. Zālītes vārdus, “Un roka tev sniedzas pēc pilnākās bļodas, / Bet godu, visvairāk tu pieprasi godu”.
Šī pati sakarība darbojas arī pretējā virzienā. Jo mazāk tiek apmierinātas jebkādas vajadzības, jo mazākas iespējas tām pieaugt. Galējā gadījumā cilvēki paņem visas savas vajadzības sev līdzi kapā. Pagājuša gadsimta 80. gadu Latvijā cilvēki jau bija drošā attālumā no kapa, ja tas netiek izrakts katram atsevišķi atkarībā no viņa likteņa, ko nediktē politiski valdošais režīms. M. Zālīte kļuva par staigājošu apliecinājumu drošībai, kas attiecās ne tikai uz dzīvību šā vārda burtiskajā nozīmē. Avīzes “Literatūra un Māksla” 1991. gada 2. augusta numurā publicētā apcerējumā par latviešu inteliģences sadarbību ar padomju okupācijas režīmu Ilga Apine (1928-2019), kas pati bija ilgi un čakli sadarbojusies, piekarinot zinātniskus terminus fantāzijai par padomju tautas rašanos, norādīja uz to, ka “Ukrainas dzejnieka Sosjuras liktenis - politiskā nāve par vienkārši patriotisku dzejoli “Mīli Ukrainu!” vairs nedraudēja Uldim Stabulniekam 80. gadu sakumā par dziesmu “Nāk rudens apgleznot Latviju”. Vai sistēmas pašās dzīlēs briest kaut kādas pārmaiņas? Drīzāk parādās padomju partokrātijas vēsturiskā nolemtība. Laikmets tuvojās savam galam.”
Droši vien I. Apine zināja pietiekami daudz par Volodimiru Sosjuru (1898-1965) un nepatikšanām, kādās viņš nonāca vecumdienās par dzejoli, kas tika atzīts par labu tūlīt pēc sarakstīšanas 1944. gadā, bet par sliktu - 50. gadu beigās, t.i., vienā laikā ar nacionālkomunistu iztrenkāšanu arī Latvijā. Tiešas fiziskas represijas jau tad vairs netika lietotas. Līdz 80. gadiem tās bija transformējušās par mājieniem, ka vispār kaut kad un kaut kādas represijas būtu iespējamas. Nemaz nerunājot par U. Stabulnieku, daudz vairāk vainīgajai M. Zālītei netika atņemts ne darbs un maize žurnālā “Liesma”, ne publicēšanās tiesības “Karogā” vai citur. 1980. gada otrajā pusē un turpmākajos gados nesamazinājās to publikāciju skaits, protams, ne trimdas, bet Latvijas PSR presē, kur viņa pieminēta ar labu. Sliktu par viņu nerakstīja vispār.
Kad 1989. gada jūlijā pēdējo reizi kā svētki tika atzīmēta Latvijas 1940. gada okupācija, M. Zālītes dzejolis izrādījās pats pēdējais salmiņš, pie kura okupācijas režīms mēģināja pieķerties. Tajā reizē kaut ko paskaidrot M. Zālītei iespēju nebija, bet varbūt viņa būtu teikusi tos pašus vārdus, kādus 1995. gada 13. oktobrī izplatīja avīze “Diena”: “Reklāma tapusi bez manas ziņas un piekrišanas. Man kauns šo faktu komentēt plašāk. Tā ir vienīgi mana skumjā atbilde uz daudzu cilvēku uzdoto jautājumu: “Kā tu to pieļāvi?”.” Konkrētajā reizē runa bija par krāsu bundžu tirgotāja reklāmu, izmantojot U. Stabulnieka dziesmu ar M. Zālītes vārdiem “Nāk rudens apgleznot Latviju”.
