Padomju Savienība ap 1980. gadu sasniedza savas varenības virsotni, kas okupētajā Latvijā projicējās tādā šejienes vietvalža Augusta Vosa formulā par 1940. gada sociālistisko revolūciju Latvijā, kuras derīguma termiņš izrādījās īsāks par A. Vosa derīguma termiņu vietvalža amatā.
Par sociālistisko revolūciju Latvijā no valdošā režīma tribīnēm tribīnēm runāja vairākus gadu desmitus pirms un turpināja runāt vēl visus atlikušos gadus līdz Latvijas PSR likvidācijai, taču runāja ne tā, kā A. Voss 1980. gada jūlijā. Šis 1919. gadā dzimušais Komunistiskās partijas funkcionārs par Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas 1. sekretāru tika iecelts 1966. gada aprīlī un atcelts 1984. gada aprīlī, kā kompensāciju piešķirot viņam goda amatu PSRS Augstākajā padomē Maskavā. Ap to laiku okupācijas režīmam jau bija skaidrs, ka noturēties Latvijā tas varēs tikai tādā gadījumā, ja apliecinās savu spēku. Tajā skaitā derēja arī atgādinājums par tā spēku pagātnē, kad tika likvidēta Latvijas Republika. Nebija vairs vajadzīgas pasakas par tautu, kas ne no šā, ne no tā paveikusi sociālistisko revolūciju.
Pasaules sadalīšanai seko pasaules pārdalīšana
Pēc 1980. gada arī latviešiem tika piedāvāts gūt labumu no okupācijas režīma spēka, bet ne labumu tāpēc vien, ka pienācis 1980. gads. Proti, pienācis termiņš Komunistiskās partijas 1961. gada programmā ierakstītajam solījumam līdz 1980. gadam uzcelt komunismu, “kurā visi sabiedriskās bagātības avot plūst varenā straumē“. Varbūt A. Voss bija sajaucis ar komunisma iestāšanos Latvijas PSR apbalvošanu Oktobra revolūcijas ordeni, ko viņš varēja traktēt kā apliecinājumu, “ka okupācijas režīms viņa vadībā ja ne spējis, tad visdrīzākajā laikā spēs nodrošināt latviešiem tik augstu materiālo labklājību, ka tad vairs nav kauns ne publiski uzspiestos pasākumos, bet savā vidū un savās domās nosaukt okupāciju par pašu vien paveiktu revolūciju". A. Vosa priekšnieks Leonīds Brežņevs (1906-1882, Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretāra amatā no 1966. gada oktobra līdz savai nāvei 1982. gada novembrī) 1980. gadā jau bija piesavinājies tiesības piešķirt apbalvojumus arī balsts vārdā un attiecīgo dekrētu par ordeni parakstījis 10. jūlijā. Taču ordenis nebija komunisms. Tūlīt pēc tam 19. jūlijā L. Brežņevs pasludināja nevis komunisma uzcelšanu, bet Olimpisko spēļu atklāšanu Maskavā.
1980. gads tiešām deva iemeslus visas Padomju Savienības pārvaldes nomenklatūrai noticēt, ka viņi ir nodrošinājuši sev un saviem bērniem un bērnubērniem mūžīgi mūžos varu un maizi, t.i., sviestmaizi ar lasu ikriem un visu pārējo, ko vien cilvēks varētu gribēt. savu atrašanos amatā L. Brežņevs attaisnoja ar to, ka izveidoja vismaz trīs pieturas punktus šādai ticībai. PSRS un ASV kosmosa kuģu “Sojuz” un “Apollo” saslēgšanās 1975. gada 15. jūlijā ļāva sevi saprast kā skatpunktu uz zemeslodi, kas sadalīta starp abām valstīm. Tūlīt pēc tam šāda vienošanās tika nolaista uz zemes, 1975. gada 30. jūlija / 1. augusta ceremonijā Helsinkos parakstot deklarāciju par Otrā pasaules kara rezultātā novilto robežu negrozāmību. Pēc tam atlika to visu nosvinēt tautas vai tautu svētkos, par kādiem derēja Olimpiskās spēles Maskavā.
Svētki tur tiešām izvērtās lieli un skaļi. Svētku burzmā varēja palaist garām to, ko komunistu Latvijas oficiozs “Cīņa” publicēja tajā paša 1980. gada 20. jūlija numurā, kura 1. lpp. redzams L. Brežņevs Olimpisko spēļu atklāšanas brīdī. Toties avīzes ceturtajā jeb pēdējā lappusē nācās skaidrot, kāda ir “antiolimpiskā farsa neveiksme”. Zem šāda virsraksta atzīts, ka kaut “tikai sportistu saujiņa no vairākām zemēm” tomēr nav atbraukusi uz Maskavu, bet piedalījusies “ASV valsts departamenta cītīgi izreklamētās “plašās starptautiskās vieglatlētikas sacensībās” Filadelfijā” “par izsmieklu ASV un visas pasaules sabiedriskajai domai.”
Paldies kaut vai nejaušībai par to, ka tieši blakus viena otrai noliktas korespondence no ASV un korespondence no Afganistānas, jo Maskavas olimpisko spēļu boikotu ASV un to sabiedrotie organizēja sakarā ar PSRS iebrukumu Afganistānā. Tādā veidā šīs valstis izpauda savu morālo atbalstu tiem, kas cietuši no iebrukuma. Tāpēc ar korespondenci no Afganistānas galvaspilsētas Kabulas “Cīņa” informēja, ka neviens Afganistānā no iebrukuma vismaz spēļu atklāšanas brīdī vairs necieš, jo visi vienpadsmit vārdos uzskaitītie “bruņotas bandas locekļi” ne tikai “padevušies tautas pārstāvjiem” atbilstoši raksta virsrakstam, bet “pārgāja revolūcijas pusē”, kā rakstīts tālākajā tekstā.
Ne katrs cūkkopis ir vēsturnieks
Latvijas PSR pasludināšanas 40. gadadiena tika svinēta tad, kad jau vairāk nekā pusgadu Afganistānā turpinājās kaujas tiešā saistībā ar PSRS iebrukumu, neskaitot to, ka PSRS iesaistījās cīņā, kas Afganistānā jau bija sākusies. Tomēr A. Voss nesaprata vai negribēja saprast, ka turpmāk atkal arī uz Latviju var attiekties varas dalīšana ar ieročiem, nevis ar saldu vārdu un naudas plūdiem, kurus A. Voss raksturoja tā, ka “mūsu kolhoznieku vidējā izpeļņa mēnesī septiņdesmitajos gados pieaugusi par 58 procentiem, bet sovhozu strādnieku un kalpotāju mēnešalga pusotrkāršojusies”, pie tam “ievērojami apsteidzot darba ražīguma pieauguma tempus”. Attiecībā uz šīs naudas segumu vismaz par pārtika precēm viņš solīja, ka “cūku skaita palielināšanā pērn gūts liels progress, un šogad šim darbam jāturpinās ar neatslābstošu sparu, jo tieši cūkkopība dod iespēju drīzāk pārvarēt grūtības iedzīvotāju nepārtrauktā apgādē ar gaļu”.
Par savu tribīni A. Voss bija izvēlējies nevis partijas avīzi “Cīņa”, bet literatūras mēnešrakstu “Karogs”, kura iesaistīšana cūkkopības problēmu iztirzāšanā tolaik bija tikpat parasta lieta kā sociālistiskās revolūcijas pieminēšana. Šeit citēta viņa intervija žurnāla 1980. gada jūlija numurā, jo par centrālo notikumu Latvijas okupēšanā paši okupanti bija izvēlējušies 21. jūlijā notikušo Latvijas pasludināšanu “par Latvijas Padomju Sociālistisku Republiku” un lūgumu uzņemt to uzņemt Padomju Savienības sastāvā. Tā tas bija domāts un labi izdomāts kopš paša sākuma, kad par Saeimas deputātiem ievēlētie un par Tautas saeimas deputātiem pasludinātie cilvēki uz savu pirmo sēdi tika sapulcināti ne Saeimas namā, bet Nacionālajā teātrī. Tā bija nepārprotama zīme, ka 1940. gada 21. jūlijs aizvietos tajās pašās telpās notikušo 1918. gada 18. novembrī tieši tāpat, kā Latvijas Republiku aizvietos Latvijas PSR.
Tagad jau visi gudri pamācīt, ka pēc tā, ko A. Voss intervijas sākumā sarunāja sociālistisko revolūciju Latvijā, visiem vajadzēja būt skaidram, ka šis cilvēks arī par cūkkopību nepateiks neko tādu, kam varētu noticēt. Vēlākie notikumi Latvijā un visā Padomju Savienībā to apliecināja, bet tas diemžēl negarantē pat visperfektākā vēsturisko notikumu zinātāja spējas paredzēt nākotni. Drošāk var ieteikt neticēt nekādiem solījumiem par nākotni, ja tie tiek uzstatīti tādam faktoloģiski nepareizu un neloģisku izteicienu blāķim, kādu bija savēlis A. Voss.
Viņa intervija pilnā apjomā un autentiskā izskatā ir jebkuram viegli pieejama (ja kāds to vēl nezina, tad attālinātā pieeja bibliotēkas fondiem atvieglota uz Covid-19 epidēmijas laiku) pilnā apmērā, bet pats galvenais attiecībā uz Latvijas okupāciju viņa intervijā noformēts šādi: “Cik ļoti šīs revolucionārās pārmaiņas latviešu darba tautā bija gaidītas un nobriedušas, to liecina notikumi 1940. gada jūnija dienās - pēc tam, kad bija atkāpusies Ulmaņa valdība. Kaut pilnā bruņojumā pastāvēja buržuāziskās valsts balsti - policija, aizsargi un armija (neaizmirsīsim, ka 17. jūnija vakarā Ulmanis visus viņus aicināja palikt savās vietās), neapbruņotās strādnieku masas izgāja ielās. Jau 20. jūnijā, dienu pirms Tautas valdības nodibināšanas, Liepājas 10 000 strādnieki pārņēma varu pilsētā, bet 21. jūnijā tikpat spontāni Rīgas ielās ar antifašistiskiem lozungiem un prasot tautai tiesības, soļoja ap 70 000 darbaļaužu. Lauku proletariāta un trūcīgās zemniecības demonstrācijas notika katrā Latvijas pagastā, turienes aizsargu degungalā. Buržuāzija nebija spējīga pretoties tautas gribai, sociālistiskās pārvērtības sākās un turpinājās bez asins izliešanas. Par tautas lielum lielā vairākuma politisko noskaņojumu liecina daži skaitļi no Tautas saeimas vēlēšanu rezultātiem”, par ko arī Neatkarīgā ir jau rakstījusi, “kā 1700 vēlētāji atdeva 2559 balsis par fiktīvu Saeimu”.
Ja kāds netic, tad lai viņš pārliecinās, ka no A. Vosa teiktā nav izlaists neviens vārds par Padomju Savienību, jo šādu vārdu tur nav. Proti, nav nekādu paskaidrojumu par to, kāpēc tad pēkšņi “bija atkāpusies Ulmaņa valdība”. A. Voss taču pats pasaka, ka visvisādas demonstrācijas sākās “pēc tam” un tādējādi nevarēja būt šīs atkāpšanās cēlonis, bet par PSRS prasību valdībai atkāpties viņš nesaka neko. Toties viņš pats atkārto Kārļa Ulmaņa pirmkārt jau valsts iestādēm un amatpersonām adresētos vārdus “palikt savās vietās”, t.i., nedarīt neko bez valdības ziņas, kas nozīmē - nedarīt neko, kamēr valdības nav. Valdība gan drīz vien uzradās, bet tā bija valdība, kādu “Padomju Savienības vēstniecībā Rīgā sastādīja un Maskavā apstiprināja 18. jūnijā”. Līdz ar to vairs nebija nekādas “buržuāziskās valsts”, ko varētu balstīt “policija, aizsargi un armija”.
Taisnība, ka Liepāja pilnīgā okupantu kontrolē tika pārņemta jau pirms valdību maiņas oficiālās noformēšanas. Tomēr izcelts šis gadījums tika tad un tādā mērā, kādā cilvēki aizmirsa vai bija spiesti aizmirst, kas tad īstenībā īsti notika. Notikumu gaita Liepājā kaut apsteidzošā virzienā, bet tomēr novirzījās no plāna, kas 1940. gada jūnijā neļāva komunistiem šādus notikumus popularizēt. Ja kāds 1940. gadā būtu lasījis “Cīņu”, kas kopš 1940. gada 22. jūnija iznāca kā legāls lielformāta izdevums, tad viņš no 23. jūnija avīzes uzzinātu, kur gājuši “Demonstranti Jelgavā”, no 24. jūnija avīzes - kā “Ventspils tautas namu pārņēmuši strādnieki” un kā noticis “strādnieku mītiņš Lielvārdē”, bet Liepāja no Latvijas kartes bija pazudusi.
Laikam ritot, Liepāja tika atlikta uz kartes atpakaļ, vismaz vienā gadījumā to izdarot pārlieku rūpīgi, ļaujot saprast. kas tad tur īsti notika. Svinot okupācijas kārtējo pusapaļo gadadienu 1975. gada vasarā, žurnāls “Zvaigzne” attiecīgā gada 11. numurā nodrukāja notikumu dalībnieka Alfrēda Stankevica stāstījumu, ka “Pulvera ielas rajonā gājienu mēģināja apturēt policistu un aizsargu motociklistu kolonna, vēlāk arī buržuāziskās armijas vienība. Taču tad strādnieki lūdza aizstāvību pie padomju jūrniekiem, un vecā armija nobaidījās. Annas tirgū gājienā jau bija ieslēgušies vairāki tūkstoši strādnieku.” Tātad nekas nenotika tā, kā piecus gadus vēlāk stāstīja no Liepājas ļoti tālu bijušais (Krievijā dzimušais un līdz Latvijas okupācijai dzīvojušais) A. Voss. Pirmkārt, “vairāki tūkstoši strādnieku” tomēr nav tas pats, kas “10 000”. Otrkārt, Latvijas Republikas policija un armija tomēr mēģināja reaģēt uz to, kas notiek tās “degungalā”. Treškārt - un tas pats galvenais - varu pārņēma nevis strādnieki, kas varēja tikai kaut ko lūgt, bet PSRS karaspēks, kas atradās Liepājā atbilstoši Latvijas Republikas un Padomju Savienības līgumam par ārzemju kara bāzēm Latvijas teritorijā. Par to visu jau 21. jūnijā jūsmīgi, bet skaidri pavēstīja uz komunistu pārņemtās avīzes “Kurzemes Vārds” resursu bāzes izdotā avīze “Komunists”.
Nāves draudi ir labs arguments
Ļoti drīz izrādījās, ka 1940. gada notikumu propaganda A. Vosa ierādītajā stilā rada nevis efektu, bet defektu. Nācās atvadīties no viņa un viņa vārdiem, atgriežoties pie reālistiskāka 1940. gada notikumu traktējuma apmēram tāpat, kā tas tika darīts pagājušā gadsimta 40. un 50. gados. Būtu pārlieku piņķerīgi izsekot šīm pārmaiņām soli pa solim, bet vērts palūkoties, pie kā padomju propaganda bija nonākusi 1985. gadā ar kārtējo pusapaļo Latvijas PSR jubileju un gada sākumā ievēlētu Augstāko Padomi, kuras priekšsēdētāja Aleksandra Drīzuļa (1920-2006; lūdzu nesajaukt ar AP Prezidija priekšsēdētāju - tie bija dažādi amati ar atsevišķām amatpersonām) referātu jeb instrukciju deputātiem žurnāls “Zvaigzne” nodrukāja 1985. gada 14. numurā.
Protams, ka sociālistisko revolūciju starp visu citu viņš pieminēja, bet akcenti tomēr bija jau pavisam citi. Uzstāšanās sākās, sapinot “divas savstarpēji saistītas ievērojamas vēsturiskas gadskārtas: 40. gadadienu kopš padomju tautas Uzvaras Lielajā Tēvijas kara un 45. gadadienu kopš padomju varas atjaunošanas Baltijā”; šī pati formula tika lietota, pamatojot Dziesmu un deju svētkus 1985. gadā, bet ne 1980. gadā, kaut divu pusapaļu gadskārtu sasaiste pastāvēja gan vienā, gan otrā gadījumā. Būtībā jāpiekrīt A. Drīzuļa teiktajam, ka “Baltijas buržuāziskās republikas izrādījās vājš ķēdes posms imperiālisma sistēmā”, lai gan viņam būtu vajadzējis runāt konkrētāk par tā saukto Versaļas sistēmu ar buferbvalstīm starp Krieviju un Vāciju.
Kā galveno argumentu Latvijas nonākšanai padomju savienības sastāvā A. Drīzulis izmantoja atsauci uz Ļeņina 1910. gadā izteiktu paredzējumu, ka “kādā mazā valsti pēc tam, kad lielā kaimiņu valsts jau izdarījusi sociālo revolūciju, iespējams, ka buržuāzija mierīgi atdod savu varu, ja viņa pārliecināsies, ka pretošanās ir veltīga, un atzīs par labāku saglabāt savu galvu”. Reāli gan nenotika varas un īpašumu atdošana apmaiņā pret galvu neatdošanu. Okupanti paņēma vietējo varasvīru galvas tieši tāpat kā viņu varu un īpašumus, bet tas bija pēc tam. Pirms okupācijas šīs galvas domāja apmēram to, ko Ļeņins bija paredzējis un Staļins izmantoja.
