Pastāv vairāk nekā 300 iemesli, kādēļ valdībai Kultūras ministrijas personā vajadzētu izdomāt kopīgu politiku, kā 30 gadus pēc neatkarības atjaunošanas rīkoties ar padomju varu slavinošajiem pieminekļiem. Un ir tikai viens iemesls, kādēļ valdība šo problēmu cenšas nogrūst uz pašvaldībām. Tās ir bailes no Krievijas Federācijas reakcijas.
Neatkarīgā jau vēstīja, ka Pārdaugavā esošais piemineklis “Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”, uz ko tradicionāli fokusējas politiķi un plašāka sabiedrība, nebūt nav vienīgais šāda veida mantojums, ar ko būtu jātiek skaidrībā. Pa visu Latviju ir vairāk nekā 300 pieminekļu, kuru misija ir slavināt komunistisko varu un sarkano armiju. Un ļoti būtiska ir nianse, ka šie pieminekļi nav saistīti ar apbedījumiem un neatrodas karavīru kapos. Tātad tie ir vērtējami tikai no politiskā, vēsturiskā, vides un kultūras aspekta, bet uz tiem neattiecas starpvalstu aizsardzība.
Zemūdene un bumbvedējs
30 atjaunotās neatkarības gadu laikā neviena no valdībām nav sadūšojusies apzināt un izvērtēt šo pieminekļu pastāvēšanas lietderību. Pilns saraksts ir tapis un publiskots tikai šajā pavasarī pēc Neatkarīgās lūguma. To sagatavoja biedrības “Brāļu kapu komiteja” vadītājs vēsturnieks Arnis Āboltiņš. Kopumā tajā ir 313 pozīcijas. Dažas no tām vairs nav aktuālas, jo nomaļākus un īpaši neiederīgus objektus zemes īpašnieki novākuši. Tā, piemēram, betona zemūdene padomju jūrnieku slavai Bolderājā tika novākta, jo atradās tieši līdzās Latvijas kara flotes mītnei. Bet lielais vairums no 300+ objektu saraksta stāv kā stāvējuši. Pa laikam tiek piešpaktelēti, pārkrāsoti, oranžmelnām lentēm un neļķēm izgreznoti vai kā citādi padomju garā atsvaidzināti, atkarībā no vietējās kopienas attieksmes pret attiecīgo objektu. Un, piemēram, Mārupes novada Skultes ciemā lielā godā tiek turēts padomju militārais bumbvedējs. Jo Skultes ciemā padomju gados dzīvoja un strādāja padomju armijas virsnieki. Tagad viņi ir veci un ved bērnus pie postamentā uzliktā bumbvedēja un māca nest arī neļķes un Georgija lentes par godu komunistiskajai varai un padomju armijai. Lūk, cik atšķirīga var būt rīcība ar okupācijas varas pieminekļiem, ja valsts nav definējusi vienotu attieksmi un politiku. Kā noprotams no Kultūras ministrijas sniegtā skaidrojuma, tādu arī nav plānots veidot.
Visu noteic zemes piederība
Neatkarīgā iesniedza ministrijai sarakstu ar padomju pieminekļiem un varas zīmēm kopā ar vairākiem jautājumiem - kāda ir šo pieminekļu nozīme un vērtība? Vai bezvērtīgie nebūtu nost jaucami? Vai kādam citam vēl, izņemot Krievijas Federācijas vēstniecību, par šiem pieminekļiem būtu jāinteresējas? Skaidrojumu sniedza gan Kultūras ministrija, gan Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, un atbildes būtība - ko ar pieminekļiem darīt, tā ir pašvaldību vai zemes īpašnieku darīšana. Tātad katra pieminekļa īpašniekam individuāli jāizvērtē ārpolitiskie diplomātijas riski objekta aizvākšanas gadījumā. Lūk, ministrijas atbilde:
“Latvijas valsts ar godu un cieņu izturas pret visu valstu valstspiederīgajiem, kuri gājuši bojā Otrajā pasaules karā; pašvaldības savu iespēju robežās par šo cilvēku atcerei uzstādītajām piemiņas zīmēm un vietām. A. Āboltiņa kunga apkopotajā apskatā ietvertās piemiņas zīmes un vietas ir pašvaldību / zemes gabala īpašnieka aprūpē un uzturēšanā. Kā atzīst Kultūras ministrijas padotībā esošā Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, A. Āboltiņa kunga apkopotajā pārskatā par saglabājušamies, “padomju laikā” uzstādītiem pieminekļiem un ierīkotām piemiņas vietām, kuras saistītas ar Otro pasaules karu un Sarkano armiju, visdrīzāk nav tādu piemiņas vietu, kurām pašām par sevi būtu kultūrvēsturiska vai mākslinieciska vērtība, tomēr, godājot Otrajā pasaules karā bojāgājušo cilvēku piemiņu, pašvaldībām būtu jārūpējas par to uzturēšanu.”
Padomju sentiments ir arguments
Te vēlreiz jāatgādina, ka sarakstā minētie objekti neatrodas kapsētās un zem tiem neatrodas atsevišķi apbedījumi, kā, piemēram, zem Krustpils padomju lielgabala. Tātad arguments par kritušo piemiņu nav īsti vietā. Taču to piesauc arī Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, atbildot, vai vismaz mākslinieciski bezvērtīgie pieminekļi nebūtu jājauc nost:
“Tas ir jautājums pašvaldībām un apkārt dzīvojošiem cilvēkiem, kuru nevajadzētu lieki politizēt. Kritušo piemiņa ir ētiskas dabas jautājums arī tad, ja apakšā nav kaps. Ja brūk kopā vai degradē vidi, tad jāsakopj vai jānojauc, bet citādi tā ir aizgājuša laika liecība.”
Tātad ‒ jo kādā pašvaldībā valda lielāks sentiments pēc aizgājušajiem komunistiskā terora laikiem, jo lielākas izredzes, ka padomju pieminekļu jautājums tur vispār netiks cilāts. Tas klusām taps kopts, lolots, uzturēts un 9. maijā vai kādos citos okupācijas varai nozīmīgos datumos taps īpaši izgreznots.
Ar plāksnīti nepietiek
Tematiski jautājums par padomju pieminekļu uzkavēšanos Latvijas vidē ir piekritīgs Nacionālajai apvienībai. Tā arī šobrīd vada Kultūras ministriju, un skaidro, ka: “Nacionālā apvienība iestājas par to, lai pie piemiņas vietām, kas saistītas ar Otro pasaules karu un Sarkano armiju, tiktu izvietotas tās izskaidrojošas informatīvās plāksnes.”
Par tādām plāksnēm patiešām tiek runāts jau gadiem, bet ar retiem izņēmumiem tādu nekur nav, un padomju pieminekļa apmeklētājam nepastarpināti tiek nodota tieši tāda vēsts un tādā formā, kā to vēlējās objekta uzstādītāji un joprojām vēlas Krievijas Federācijas vēstniecība.
Ko par to Satversme saka
Neatkarīgā sazinājās arī ar pašu Nacionālo apvienību. Izrādās, partija tomēr vēlas ko vairāk par ministrijas piesauktajām plāksnītēm. Tā vēsta partijas ģenerālsekretārs Raivis Zeltīts:
“Nacionālā apvienība uzskata, ka būtu jādara viss, lai ideoloģizētie un bezvērtīgie PSRS laika pieminekļi tiktu aizvākti. Protams, tas neattiecas uz kapu vietām. Taču esam pētījuši šo jautājumu no juridiskā viedokļa, un diemžēl nav veida, kā pieņemt vienu regulējumu visiem šādiem pieminekļiem, kā tas tika darīts, piemēram, Polijā ar “dekomunizācijas” likumu. Varētu mēģināt pieņemt kādu aizvācamo pieminekļu sarakstu ar Saeimas vairākuma lēmumu, bet arī šī iespēja vēl juridiski jāizvērtē, un pastāv jautājums par izvērtējuma kritērijiem. Tāpat bez pieminekļiem pastāv arī ielu nosaukumi, kas ir saistīti ar komunistiem vai komunisma ideoloģiju, iestādes (piemēram, Kirhenšteina institūts). Rudenī šis jautājums būs mūsu darba kārtībā.”
Teorētiski padomu, ko darīt ar komunistu ieviestajiem pieminekļiem var meklēt Satversmē. Tās preambulā citastarp teikts:
“Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus.”
30 gadus pēc neatkarības atgūšanas komunistisko totalitāro režīmu Latvijā slavina vairāk nekā 300 pieminekļi. Un nevis nosoda.
