Ar 80 gadiem kopš Latvijas Republikas okupācijas saistītā atceres dienu sērija iekrīt laikā, kad visās pasaules malās palielinās varbūtība mēģinājumiem novērst uzmanību no ekonomiskās krīzes ar lielām uzvarām mazos karos. Latvijā šajā sakarībā izcēlies vārdu karš, kas labākais no jebkuriem kariem ar iespēju uzvarēt visām karojošajām pusēm vienlaicīgi. Vārdos katrs var pasludināt pats sevi par uzvarētāju un likties mierā. Cerams.
Viena šāda spoža uzvara bija Neatkarīgās publikācija pirms nedēļas par to, “kā 1700 vēlētāji atdeva 2559 balsis par fiktīvu Saeimu". Pietiek taču ar piemēru par mazu pilsētiņu Auci Latvijas un Lietuvas pierobežā, kur vēlēšanu rīkotāji saņēmuši pusotras reizes vairāk balsu, nekā tur bijis balsstiesīgu cilvēku, lai neviens normāls cilvēks vairs neticētu arī vēlēšanu rezultātiem kopumā. Tas ir tieši tāpat, kā medicīniskā laboratorijā, kur informāciju par pieauguša cilvēka veselības stāvokli iegūst nevis no pieciem litriem, bet no pieciem pilieniem viņa asiņu. Noteikti varētu atrast daudzus vārdiskus paņēmienus, ar kuriem ilustrēt jēgu tiem skaitļiem, kas līdz šim nepamanīti gulējuši padomju jeb okupācijas režīma producēto propagandas materiālu blāķī.
Propagandai zelts ir tiesības klusēt
Padomju režīmam pēc tam bija formāli piecdesmit un reāli, ja no pētniecībai piemērota perioda izņem Otrā pasaules kara laiku, vairāk nekā četrdesmit gadi, lai šādus vēlēšanu rezultātus izskaidrotu, ko principā izdarīt varētu. Proti, atbilstību starp vēlētāju un balsu skaitu toreiz vajadzēja nodrošināt nevis vēlētāju sarakstiem vēlēšanu iecirkņos, bet zīmogiem vienreiz jau nobalsojušo pilsoņu pasēs. Atlika izskaidrot, kāpēc gandrīz tūkstotis Aucē nepierakstītu cilvēku bija devušies balsot tieši uz turieni. Varēja mēģināt stāstīt tā, ka liekie vēlētāji ir bijuši Lietuvā dzīvojošie Latvijas pilsoņi, kas braukuši vēlēt uz Latviju ar vilcienu Mažeiķi-Rīga un izkāpuši novēlēt mazāka porcija Reņģes stacijā ar iespējām balsot Rubā, kur arī savākts vairāk balsu nekā bijis vietējo balsotāju, un lielāka porcija Aucē pie tām pašām sliedēm. Tā to visu varēja darīt, t.i., skaidrot, bet padomju laikā to neviens nedarīja, jo nedrīkstēja ne ar pušplēstu vārdu ieminēties, ka vispār kaut kas varēja nebūt kārtībā ar 1940. gada jūlijā notikušo Saeimas vēlēšanu procedūru un rezultātiem.
Šīs procedūras izvērtējums gan no padomju, gan pretpadomju pozīcijām parasti nenonāk līdz nesakritībām atskaitēs par nodotajām balsīm. Pietiek ar to skaitlisko proporciju, ka vēlētājiem bija jābalso par vienu kandidātu uz vienu deputāta vietu jeb vienu sarakstu ar 100 kandidātiem uz 100 deputātu vietām. Pilnīgi bez skaidrojuma šādas vēlēšanas bez izvēles padomju propaganda atstāt nevarēja. Galīgā skaidrojuma došana tika pieskaņota Latvijas PSR 35. gadadienai. Tik ilgs laiks bija vajadzīgs pēc 1940. gada Saeimas vēlēšanām, kamēr padomju režīms izvēlējās, kuram tieši "“vienam cilvēkam, pareizam, riktīgam, kas izdarīs, kā vajag” dot pieeju vēlēšanu un visiem citiem dokumentiem, kas bija palikuši pāri no 1940. gada. Runa ir par Ēriku Žagaru un viņa grāmatu “Sociālistiskie pārveidojumi Latvijā 1940-1941” kā krājumu ar gatavām frāzēm, kas kopš 1975. gada bija jālieto jebkurā gadījumā, ja kādam Latvijā nācās publiski runāt vai rakstīt par 1940. gadu. Par vēlēšanām bez izvēles tur teikts sekojošais: “Vēlēšanu sagatavošanas laikā savu kandidātu sarakstu, slēpjoties aiz “latviešu bezpartejisko un demokrātisko vēlētāju” izkārtnes, centās iesniegt arī neliela agrāko buržuāzisko politisko partiju aktīvo darboņu grupa, tai skaitā arī redzamie Ulmaņa režīma piekritēji, kas slepus pat nodrukāja demagoģisku “vēlēšanu programmu”. Bija vēl vairāki citi mēģinājumi izvirzīt buržuāzisko kandidātu sarakstus. Taču visi šie mēģinājumi cieta pilnīgu neveiksmi. Plašas darbaļaužu masas noraidīja gāztās buržuāzijas tīkojumus pēc pārstāvniecības Saeimā. Latvijas Darba tautas bloka saraksts palika par vienīgo kandidātu sarakstu Saeimas vēlēšanās.”
Ja tie ir spēcīgākie argumenti, kādus padomju propaganda spēja producēt vairāk nekā 30 gadu laikā, tad pilnīgi skaidrs, ka argumentu vispār nav. Ē. Žagara frāzes sagrauj pašas sevi, jo parāda, ka “plašām darbaļaužu mazām” vēlēšanas nevis deva, bet atņēma tiesības “noraidīt gāztās buržuāzijas tīkojumus”.
Tieši vēlēšanas ir tas instruments, ar kuru “plašas masas” var kaut ko pieņemt vai noraidīt. Kā “plašas masas” būtu varējušas kaut ko pieņemt vai noraidīt jau pirms vēlēšanām? Ja tās to tiešām būtu izdarījušas, tad kāpēc vēl tika rīkotas vēlēšanas un ko parāda to rezultāti? Izrādās, ka neko, jo vēlēšanu rezultāti tika noteikti jau pirms vēlēšanām.
Jā, tas atbilst vēsturiskajai patiesībai.
Patiesība atrod iespēju izspraukties kaut vai tur, kur katri nākamie meli nevis papildina vai paslēpj, bet apgāž un atmasko iepriekšējos melus. Tāpēc klusēšana ir zelts, kas padomju propagandistiem tika izsniegts pietiekamā daudzumā. Tātad tika ne vien atļauts, bet ieteikts un pieteikts nerunāt par to, to un vēl par šito, par ko vien varēja nerunāt tā vienkāršā iemesla dēļ, ka pārējiem bija aizliegts viņiem jautāt par to, to un vēl šito. 1940. gada un tajā notikušo vēlēšanu sakarā visi zināja, ka nekādas atrunas nepasargātu no nepatikšanām tos, kas paši pamanījuši un citiem parādījuši ziņu par pusotru reizi lielāku balsu skaitu nekā vēlētāju skaits. Nelīdzētu taisnošanās, ka ziņas avots ir padomju prese un ka šādas, pirmkārt, lokālas, un, otrkārt, vismaz teorētiski izskaidrojamas novirzes ir parādītas ar mērķi tās izskaidrot un tādējādi atmaskot imperiālistu melus, it kā Padomju Savienība esot Latvijas Republiku okupējusi un mēģina šo faktu noslēpt aiz viltotiem Saeimas vēlēšanu rezultātiem. Padomju režīmam vajadzēja ne vairāk un ne mazāk par Ē. Žagara sacerējumu, ka “Saeimas vēlēšanas noritēja divas dienas - 1940. gada 14. un 15. jūlijā - vēlētāju lielas aktivitātes apstākļos” bez paskaidrojumiem, kāpēc ticamību lielai aktivitātei kopumā nemaitā hiperaktivitāte atsevišķos gadījumos. Un turpat tālāk: “Vēlēšanās Latvijas Darba tautas bloks guva spīdošu uzvaru. Balsošanā piedalījās 1 181 323 cilvēki jeb 94,8% no visu vēlētāju skaita. Par Latvijas Darba tautas bloka kandidātiem savas balsis nodeva 1 155 807 vēlētāji jeb 97,8% no visiem, kas piedalījās vēlēšanās.”
Vai 2020. gada vasara ieies Latvijas vēsturē?
14. jūlijs aizejošajā nedēļā izcēlās ne vien ar apaļos skaitļos izsakāmu Saeimas vēlēšanu imitācijas gadadienu, bet arī ar Krievijas Federācijas vēstniecības pievēršanos šā notikuma atcerei ar ierakstiem savā tvitera kontā. Vispirms tur parādījās ar 1940. gada 14. jūniju datēts fotoattēls ar parakstu, ka “Latvijas iedzīvotāji, ieskaitot Latvijas armijas karavīru organizētas kolonnas (foto), devās uz vēlēšanu iecirkņiem, vēloties nobalsot par jaunu komunistisku varu.” Pēc tam nākamais fotoattēls parādīja rindu pie vēlēšanu iecirkņa ar paskaidrojumu, kas pieteica notikumus, kopš kuriem tieši 80 gadi apritēs nākamajā nedēļā. Proti, tieši 80 gadi kopš Saeimas 1940. gada 21. jūlija sēdes, “lai leģitīmi iestātos PSRS sastāvā”, kā formulēts otrā attēla parakstā.
Latvijas atbildi savā tviterkontā sniedza ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ar nožēlu, ka vēstures un vēlēšanu falsifikācijas tradīcijas ir dzīvas arī mūsdienu Krievijā. “Atgādinām kolēģiem vēstniecībā, ka “vēlēšanas" notika padomju okupētā Latvijā pretēji Satversmei un bija tiešs politisko dvīņu - Hitlera un Staļina noziedzīgās vienošanās rezultāts,” rakstīja ministrs. Savukārt Ārlietu ministrija paskaidroja, ka uz katru melīgu tviterierakstu Latvija neatbildēs notu, taču reaģēs adekvāti. Līdz ar to Latvijai brīvas rokas rīkoties attiecībā pēc apstākļiem. Tikpat labi var uzskatīt, ka adekvāta reakcija uz vienu apgalvojumu tvirekontā ir pretējs apgalvojums tviterkontā, kā pieteikt Krievijai karu un atgūt Abreni, ja Latvijai šādu pienākumu uzliks tās dalība NATO.
Cilvēku izdzīvošanai nepieciešamo spēku mobilizāciju uztur ilūzija par kuru katru brīdi kā pašu izšķirošāko viņu mūžā, lai gan pamatojumu svarīgo un mazsvarīgo brīžu sašķirošanai dod tikai laika distance.
Vispirms valstu iekšējā iekārtojuma un ārējo robežu grozīšanai ir jānotiek, lai pēc tam varētu spriest, cik lielā mērā šo pārgrozību signāls bijusi vai nav bijusi 2020. gada vasarā notikusi apmaiņa ar ierakstiem tviterkontos kādā no Eiropas nomalēm reti lietotā valodā (arī Krievijas vēstniecība ir izpaudusies latviski).
Arguments par labu pašreizējam brīdim kā kaut kam svarīgam tāds, ka norādītie tviterieraksti atblāzmo vairāk pamanāmus dokumentus un darbības. Krievijas Valsts domē vēl ne pieņemts, bet pavicināts projekts, ar kuru atsaukt 1989. gada rezolūciju “Par Padomju - Vācijas neuzbrukšanas līguma politisko un juridisko novērtējumu”, t.i., par Hitlera un Staļina 1939. gada vienošanos sadalīt Austrumeiropu. Latvijas iekļaušana Padomju Savienībā sākotnēji tika pasniegta kā šīs vienošanās izpilde, lai gan pavisam drīz pēc tam Hitleram un Staļinam radās tik lielas domstarpības, par ko īsti viņi vienojušies, ka skaidrības ieviešanai viņiem nācās piecus gadus karot. Līdz ar uzvaru šajā karā Padomju Savienība iepinās nākamajā karā, ko daudzi sauc par īstu karu kaut ar piebildi, ka tas bija aukstais karš. Tas tomēr esot bijis kaut kas vairāk, nekā tikai vārdu karš. Padomju Savienības zaudējums šajā karā izpaudās ne tikai vārdos, kurus pārstāv nupat minētā 1989. gada deklarācija. Pārņemot PSRS mantojumu, Krievijas Federācija atteicās no tā daļas, tai skaitā no daļas PSRS ārējo robežu. Gan kādā brīdī pat ar lepnumu, gan pēc noklusējuma Krievija atteicās arī no PSRS propagandas, ka Latvijā 1940. gadā būtu notikusi sociālistiskā revolūcija, Saeimas vēlēšanas u.tml. Ilgāk par vienu dienu vārdos šī atteikšanās gan nevilkās. Padomju propagandas štampus pie robežas ar Latviju Krievija žvadzina jau gadu desmitiem ilgi, bet paši par sevi tie robežu dabā grozīt nespēj.
