Latvija diskriminē savus iedzīvotājus, jo īpaši nenodarbinātos cilvēkus ar invaliditāti, nosakot tādu valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, kas nekādi nenodrošina cilvēka cienīgu dzīvi, secinājusi Satversmes tiesa. Par neatbilstošām Satversmei tiesa atzina normas, kas nosaka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru.
Lai arī valdība no šā gada pabalstu palielināja, šo faktu izmantojot kā vienu no argumentiem, kāpēc Satversmes tiesai nevajadzētu turpināt skatīt lietu, Satversmes tiesa tomēr to neuzskatīja par iemeslu tiesvedības izbeigšanai un nolēma, ka šīs normas neatbilst Satversmei. Tās zaudēs savu likumisko spēku no 2021. gada 1. janvāra. “Līdz tam laikam valdībai un likumdevējam ir jāizstrādā jauna kārtība, jauna sistēma, un atlikt šo jautājumu nevar, jo par šī pabalsta apmēra neatbilstību sociālās drošības pamatprincipiem un par cilvēkus neiekļaujošo sistēmu ir zināms jau gadiem ilgi,” pēc tiesas sprieduma pasludināšanas sacīja Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietniece Sanita Osipova.
64 eiro…
Satversmes tiesa vērtēja Ministru kabineta 2009. gadā pieņemto noteikumu par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru un piešķiršanas kārtību, turklāt redakcijā, kas ir spēkā no 2020. gada 1. janvāra. Saskaņā ar šiem noteikumiem valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs personām ar invaliditāti kopš bērnības ir 122,69 eiro mēnesī, citām personām ar invaliditāti tas ir 80 eiro mēnesī, bet personām, kuras sasniegušas pensionēšanās vecumu, 64,03 eiro mēnesī. Satversmes tiesa arī izlēma, ka tā vērtēs apstrīdēto normu tiktāl, ciktāl tā attiecas tieši uz nenodarbinātiem pabalsta saņēmējiem - personām ar invaliditāti un senioriem, tātad faktiski tiem, kuriem šāds pabalsts ir galvenais ienākumu avots.
Lieta tika ierosināta pēc tiesībsarga pieteikuma. Tiesībsargs uzskata, ka Ministru kabineta noteiktais valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs nav pietiekams un liedz pabalsta saņēmējiem apmierināt pamatvajadzības, turklāt apstrīdētā norma neatbilst cilvēka cieņas un sociāli atbildīgas valsts principiem. Ar apstrīdēto normu pret pabalsta saņēmējiem tiekot pieļauta diskriminācija uz invaliditātes, vecuma un sociālā stāvokļa pamata. “Nosakot pabalsta apmēru, Ministru kabinets ņem vērā vienīgi valsts budžeta iespējas, nevis valsts ekonomisko situāciju un faktiskās cenu izmaiņas,” norādīja tiesībsargs Juris Jansons. Pabalsta apmērs netiek periodiski pārskatīts, un pat palielinātais pabalsts no šā gada neatbilst Satversmei.
Tiesa pēc būtības
Jāsecina, ka Satversmes tiesa, vērtējot šī pabalsta atbilstību Satversmei, citādāk paraudzījusies uz cilvēkiem ar invaliditāti, proti, nevis kā uz vienotu cilvēku grupu, kuriem visiem ir vienādi apstākļi, bet nodalījusi cilvēkus ar invaliditāti, kuri strādā, un cilvēkus, kuri nav nodarbināti.
Satversmes tiesa secināja, ka pabalsta saņēmējiem - personām ar invaliditāti, kuras ir nodarbinātas un gūst ienākumus, - pabalsts ir papildu atbalsts, kuru persona var izlietot pēc saviem ieskatiem, un šādā gadījumā tas uzskatāms par īpašo pasākumu, ar kuru valsts sekmē personu ar invaliditāti dzīves kvalitātes paaugstināšanos un sociālo iekļaušanu. Savukārt nenodarbinātajiem pabalsta saņēmējiem pabalsts primāri kalpo pamatvajadzību apmierināšanai. Situācijā, kad valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts tā saņēmējam ir pamata iztikas līdzekļu avots, tas vispirms tiks izmantots pamatvajadzību apmierināšanai. Tiesa secina: nenodarbinātie un nodarbinātie pabalsta saņēmēji atrodas atšķirīgos apstākļos.
Ne apstrīdētā norma, nedz arī kāda cita tiesību norma nenosaka pabalsta apmēru atkarībā no tā, vai pabalsts tā saņēmējam ir pamata vai papildu iztikas līdzekļu avots. “Tātad Ministru kabinets, nosakot valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, nav ņēmis vērā to, vai šā pabalsta saņēmējs ir nodarbināts un gūst citus ienākumus, tas nozīmē, ka ar apstrīdēto normu pieļauta vienāda attieksme pret atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām,” teikts spriedumā.
Process atklāj būtiskas nepilnības sistēmā
Tiesa procesa laikā vēlējās noskaidrot, kāds ir šī pabalsta mērķis (līdzīgi kā tas notika procesā par garantēto minimālo ienākumu). Tiesnese Sanita Osipova, stāstot par lietas izskatīšanas procesu, norādīja, ka tiesībsargam, lietas iesniedzējam, un Labklājības ministrijai un valdībai kā atbildētājiem bija pilnīgi dažāds viedoklis par šī pabalsta mērķi. Labklājības ministrijas uzvērusi, ka tas ir papildu atbalsta avots personām ar invaliditāti. “Jā, papildus valsts atbalsts tām personām, kuras ir nodarbinātas, kuras nopelna sev iztiku darbā,” sacīja S. Osipova. Tomēr nodarbināti ir tikai 27 procenti no cilvēkiem ar invaliditāti, bet lielākā daļa - vairāk par 70 procentiem - nestrādā. “Cilvēkiem, kuri strādā, šādā gadījumā pabalsts sasniedz mērķi - nodrošina papildu atbalstu,” teica tiesnese. Tomēr tā tas nav, ja cilvēkam pabalsts ir primārais ienākums.
Satversmes tiesa pat bija pieaicinājusi uztura speciālistus, lai novērtētu pēc 2020. gada pavasara datiem, cik vienam cilvēkam dienā būtu nepieciešams naudas, lai nodrošinātu pārtiku. Tie bija trīs eiro dienā, un, kā norādīja S. Osipova, kopsummā pat minimums tikai un vienīgi pārtikai mēnesī ir lielāks nekā sociālā nodrošinājuma pabalsts, proti, 64 eiro senioriem vai 80 eiro ‒ cilvēkiem ar invaliditāti.
Spriedums atklāj virkni secinājumu par sociālās drošības sistēmu kopumā. Minēsim tikai dažus: Latvijā nav veikts visaptverošs novērtējums par nenodarbinātām personām ar invaliditāti, pieejamo valsts un pašvaldību atbalsta pakalpojumu atbilstību viņu vajadzībām un to, cik lielā mērā šīs personas var apmierināt savas pamatvajadzības.
Šis secinājums vispār ir nonsenss tieši attiecībā uz sociālo politiku Latvijā - tas atbild uz jautājumu, kā tiek plānoti sociālās drošības pasākumi, ja nav pat izvērtējuma.
Vēl viens secinājums ‒ Ministru kabinets nav paredzējis kritērijus, kas objektīvi ļautu noskaidrot tādu pabalsta apmēru, kas kopā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem nodrošinātu šo cilvēku pamatvajadzību apmierināšanu un ļautu dzīvot dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Tā vietā valdība noteikusi pabalsta apmēru vienīgi atkarībā no valsts budžeta iespējām, neizvērtējot ekonomisko situāciju valstī un neņemot vērā vidējo faktisko patēriņa cenu indeksu.
Šie cipari aiz komata
Atsevišķi Satversmes tiesa vērtēja sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru senioriem. Te ir runa par senioriem, kuri ir sasnieguši pensionēšanās vecumu, bet kaut kādu iemeslu dēļ nav tiesīgi saņemt valsts pensiju. Tad šādiem senioriem izmaksā 64,03 eiro mēnesī. “Šie neapaļie skaitļi, šie cipari aiz komata liecina par to, ka pabalsta apmērs ir pārveidots no latiem, tātad nav mainīts jau daudzus gadus,” sacīja S. Osipova. Pabalsta apmērs senioriem nav paaugstināts jau gandrīz 15 gadus, kopš 2006. gada 1. janvāra, neraugoties uz valsts ekonomisko izaugsmi un faktisko patēriņa cenu pieaugumu šajā laikā. Arī pabalsts attiecībā uz senioriem neatbilst Satversmei, secināja tiesa.
Šis spriedums ir būtisks arī Satversmes tiesas pastāvēšanas vēsturē. “Valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta koncepcijas, ja tāda vispār būtu, pamatā diemžēl Latvijā ir notikusi diskriminācija, tas ir ļoti nopietns secinājums un ļoti nopietns pārkāpums,” uzsvēra Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele.
Jau piektdien un nākamnedēļ Satversmes tiesa pasludinās divus nākamos spriedumus sociālās drošības jomā.
