No divām sliktām ziņām par Eiropas pagrimumu un pasaules mēroga kara varbūtību ļoti drīzā laikā izriet vismaz Latvijai laba ziņa, ka šoreiz karš nenotikšot Eiropā.
Pamatpieņēmums ir tāds, ka bez liela kara nav iespējams nomainīt ASV kā 20. gadsimta superlielvalsti ar Ķīnu kā 21. gadsimta superlielvalsti, tāpēc lielā kara perēkļi atrodas ap šīs valsts robežām.
ASV nonākšana superlielvalsts statusā prasīja visu 20. gadsimta pirmo pusi ar diviem kariem, kam piešķirts pasaules karu statuss. Toties beigas ASV kundzībai nepienāca automātiski līdz ar 2000. gadu. Vispār nekas nemainījās līdz 2008. gadam ar pasaules ekonomiskās krīzes, kas bija sākusies tieši ASV. Pēc oficiālās versijas, iepriekšējo kārtību esot izdevies atjaunot pāris gadus laikā. Pēc savstarpēji ļoti atšķirīgiem skeptiķu apsvērumiem, tas nav izdarīts, jo to nebija iespējams izdarīt. Ir tikai emitēta nauda, kas ļāva norakstīt privātos parādus uz valstu parādu pieauguma rēķina. Tagad valstīm jādodas cīņā, pēc kuras uzvarētāji norakstīs savus parādus uz zaudētāju rēķina.
Ķīnas izvirzīšanās par superlielvalsti dod pamatu diviem konfliktiem. Pirmkārt, ar veco pasaules hegemonu ASV. Otrkārt, ar Ķīnas kaimiņiem un konkrēti ar Indiju, kas pusotram miljardam Ķīnai valstspiederīgo spēj likt pretī pusotru miljardu savu iedzīvotāju un pie tam spētu saliedēt pret Ķīnu citas Ķīnas kaimiņvalstis, kurām bažas par nonākšanu pilnīgā atkarībā no pārāk spēcīgas Ķīnas.
Vārdu un kuģu manevri Dienvidķīnas jūrā
Saistībā ar Ķīnas un ASV konkurenci pēdējās nedēļas jaunums ir pašā Ķīnā producēts pieņēmums, kura tulkojumā citu pasaules valstu valodās lietots vārds karš. Tātad - karš starp ASV un Ķīnu, ko izraisīšot ASV pašreizējais prezidents Donalds Tramps, jo tā esot viņam vienīgā iespēja tikt pārvēlētam amatā šā gada novembrī. Paredzējumu producējusi investīciju un apdrošināšanas finanšu kompānija “Guotai Junan Securities”. Savā publiskajā pārskatā par 2019. gadu kompānija uzrāda, pārrēķinot juaņus uz eiro, 550 miljonu ieņēmumus un 107 miljonu peļņu. Ar to noteikti pietiek, lai algotu analītiķus un skaitītos nopietns avots. Daļa no uzņēmuma kapitāla pieder Ķīnas valstij. Kompānijas galvenā mītne novietota Šanhajā, bet starptautiskos darījumus tā kārto caur meitas uzņēmumu Honkongā. Arī paredzējums par karu pasaulē izgāja caur Honkongas plašsaziņas līdzekļiem.
Cik pēc paredzējuma atstāstiem saprotams, tā autori nav uzkrāvuši sev atbildību, ka noteikti notiks šaušana ar cilvēku upuriem. Varbūt par auksto karu tiks nosaukta vēl jo karstāka nekā patlaban apmaiņa ar naidīgiem paziņojumiem un žestiem starp ĀSV un Ķīnu.
Varbūt darbība koncentrēsies ap tirdzniecības karu, kurā D. Trampa mērķis ir panākt Ķīnas solījumus pirkt no ASV soju un cūkgaļu, kam vajadzētu nodrošināt ASV lauksaimniecības štatu iedzīvotāju balsis D. Trampam.
Diemžēl reāli situācija ir nopietnāka par propagandas burbuļu pūšanu atbilstoši ASV vēlēšanu ciklam. “Guotai Junan Securities” mītņu tuvumā ir divas konfliktu zonas. Vispirms jānorāda uz Honkongu, kas 1997. gada atgriezās Ķīnas valstī ar plašām autonomijas tiesībām, par kuru traktējumu domstarpības laika gaitā aug aizvien lielākas. Citiem vārdiem sakot, tiek gatavots iegansts Ķīnas un ASV konfliktam, pagaidām noturot to politikas un retorika robežās. Piemēram, ASV valsts sekretārs (ārlietu ministrs) Maikls Pompeo 7. jūnijā sniedza tādu vēsturisku ekskursu, ka Ķīna rīcība attiecībā pret Honkongu pārkāpjot Lielbritānijai dotos solījumus par Honkongas nākotni apmēram tāpat, kā nacistiskā Vācija pagājuša gadsimta 30. gados pārkāpusi savām kaimiņvalstīm dotos solījumus. Līdzīgus pārmetumus un sankciju draudus Ķīnai adresējis D. Tramps.
Otrs konflikta perēklis ir no Ķīnas valsts atšķēlusies salas valsts Taivāna, kas kopš savas izveidošanās pastāv ASV apsardzībā. Ķīna gribētu padarīt Taivānu par vēl vienu Honkongu, t.i., noslēgt ar ASV apmēram tādu vienošanos, ar kādu tā atguva Honkongu no Lielbritānijas, bet to nav iespējams izdarīt brīdī, kad ASV publiski apvaino Ķīnu, ka tā nepilda Lielbritānijai dotos solījumus. Savukārt Taivānā pie varas nākuši spēki, kuri grib šo pašu brīdi izmantot, nomainot valsts nosaukumu. Taivāna oficiāli saucas par Ķīnas Republiku, bet grib pārsaukties par pasaulē daudz labāk saprotamo Taivānu kā apliecinājumu, ka ar kontinentālo Ķīnas Tautas Republiku tai nekāda sakara vispār nav. Kontinentālā Ķīna ar šādu rīcību ir ļoti neapmierināta, saskatot tajā pirmkārt Honkongai, bet arī citām Ķīnas Klusā okeāna piekrastes provincēm adresētu pamudinājumu atšķelties no valdības Pekinā. Šādu vārdu spēļu sekas jau ir Ķīnas un ASV kara kuģu spēles - pagaidām tikai spēles - Dienvidķīnas jūrā ap Taivānu.
Kara dievs satrakojies Himalajos
Ķīnai nākas dalīt savus spēkus un uzmanību starp Dienvidķīnas jūru un Himalaju kalniem, kur Ķīna un Indija nav varējušas vienoties par dažus cilvēku dzīvei tik un tā neizmantojamu kalnu piederību. Proti, abām ir ir vajadzīgs šāds konfliktu perēklis, kas šo valstu iedzīvotājiem paaudžu paaudzēs zināms un tāpēc viegli izmantojams iedzīvotāju mobilizācijai uz karu, ja politiķi uzskatītu, ka īstais brīdis ir klāt. Varbūt tāds brīdis ir pienācis tieši tagad sakarā ar pasaules ekonomisko krīzi, ko visas valstis, Ķīnu un Indiju ieskaitot, centīgi maskē kā Covid-19 izraisītu un īslaicīgu iekšzemes kopprodukta samazināšanos. Oficiāli labajām nākotnes izredzēm neatbilst fakts, ka šā gada 16. jūnijā pirmo reizi 45 gadu laikā abu pušu robežsargu izkoptā grūstīšanās un šaudīšanās novedusi līdz cilvēku upuriem. Pēc tam puses nesteidzās publiski apliecināt, ka tā tikai nejaušība. Abās valstīs pie varas ir nopietni vadītāji, kas apzinās kara likmes un nesāks karu ātrāk, nekā vismaz vienā valstī kļūs acīm redzams, ka valsts tik un tā sabruks iekšēju iemeslu dēļ.
Ķīnu apdraud tās pārmērīgi lielā atkarība no eksporta, kas tagad sabrūk paralēli ASV ekonomikai, bet Indija balansē uz ekoloģiskas katastrofas robežas pārāk lielā iedzīvotāju skaita dēļ.
Pavisam vienkārši sakot, iedzīvotāju skaitu Indijā un Ķīnā var noapaļot kā vienādu, bet indiešiem jāizvietojas uz 3,3 miljoniem kvadrātkilometru, kamēr ķīniešiem tikuši 9,6 miljoni kvadrātkilometru.
Uz Eiropu un Latviju tajā skaitā konflikti ap Ķīnu attiecas tā, ka D. Tramps vismaz blefa līmenī izrāda gatavību atdot Krievijai kaut Latviju, kaut Vāciju, ja tikai Krievija aktīvi iekļautos koalīcijā pret Ķīnu. Arī Krievija prezidents Vladimirs Putins pēdējā laikā maksimāli daudz runā par to, ka vajagot sanākt Otrā pasaules kara uzvarētājvalstīm un vienoties par kārtību pasaulē, taču Krievija cenšas ievilkt Ķīnu uzvarētājvalstu skaitā. Par tādu rīcību D. Tramps Krievijai neko nedos.
Tramps ir iestidzis attiecību skaidrošanā ar Vāciju, kas pirms 1. jūlijā noteiktās kļūšanas par Eiropas Savienības prezidējošo valsti paziņoja, ka izmantos šīs iespējas attiecību uzlabošanai ar Ķīnu un noteikti nepievienosies ASV akcijām pret Ķīnu Honkongas dēļ. D. Tramps atbildēja ar lēmumu daļēji pārdislocēt ASV karaspēku no Vācijas uz Poliju.
Savukārt Krievijas iespējas lemt par kārtību pasaulē demonstrēja tas šķidrais valstu vadītāju pulciņš no Baltkrievijas, Moldāvijas, Kazahstānas, Tadžikistānas, Uzbekistānas un Serbijas, kuri pievienojās V. Putinam noskatīties militāru parādi Maskavā 24. jūnijā. No vienas puses, pasākuma prestižu cēla tas, ka Ķīnu un Indiju tur pārstāvēja abu valstu aizsardzības ministri, taču, no otras puses, viņi iepina Krieviju nepatikšanās. Proti, Indijas ministrs pieteicās pirkt no Krievijas ieročus par 700 miljoniem ASV dolāru, bet Ķīnas ministrs pieteica ieročus Indijai nepārdot. Kamēr Krievija meklē izeju no tik sarežģīta labirinta, Latvija var justies mierīgi.
