Pārresoru koordinācijas centrs (PKC) piedāvājies pārņemt savā pārvaldīšanā deviņus un pie tam pašus lielākos valsts uzņēmumus. Pirmajā brīdī tas šķiet tikpat bezjēdzīgi kā Nacionālie attīstības plāni (NAP), kuru sacerēšanai PKC izveidots, taču pēc ministriju un lieluzņēmumu reakcijas jāsāk domāt, vai šoreiz PKC nepilda nopietnāku pasūtījumu nekā uzņēmējdarbības un jebkā cita attīstīšanai veltītu frāžu pārrakstīšana katrā nākamajā NAP.
PKC ir pēc skaitliskā sastāva neliels un Latvijas valsts iestāžu mērogā viduvēji atalgots (priekšnieka Pētera Vilka alga ir tikai 46 tūkstoši eiro nevis mēnesī, bet veselā gadā), Ministru kabineta pažobelēs sasēdināts un Valsts kancelejas ēnā noslēpts ierēdņi bariņš. Tā aktuālais veikums ir NAP 2021.-2027. gadam, ko apstiprinājusi valdība, izskatījusi Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisija un par kuru Saeima ir gatava attālināti nobalsot 2. jūlijā. Tad ar likuma spēku tiks noteikts, ka “2027. gadā Latvija ir valsts, kurā ikviens cilvēks jūtas labi. Cilvēkus vieno līdzīgas vērtības un izpratne par lietu kārtību pasaulē; šeit mīt sabiedrība, kurā cilvēki rūpējas un atbalsta viens otru, un ikvienam ir nodrošināti pietiekami dzīves apstākļi un iespējas tos uzlabot” utt. Ja kāds 2027. gadā nejutīsies labi vai viņam nebūs pietiekami labi dzīves apstākļi, tad viņš jau būs likumpārkāpējs. Balsojot par NAP 2014.-2020. gadam, Saeima 2012. gada 20. decembrī jau ir noteikusi tagad obligātās prasības valsts iedzīvotājiem: “Latvija 2020. gadā būs latviska un pašapzinīga, droša un iedzīvotājiem draudzīga, zaļa un sakopta, pārtikusi, efektīva un konkurētspējīga valsts, kurā dzīvo čakli, izglītoti, radoši, veseli un laimīgi cilvēki.” Kopš šā gada 1. janvāra Latvijā vairs nedzīvo neviens cilvēks, kurš nav čakls, izglītots, radošs, vesels un laimīgs.
Citiem vārdiem sakot, par PKC līdz šim zināmais neorientē uz nopietnību, ar kādu tika uzņemta PKC sagatavotā koncepcija “Par valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību pārvaldības politiku, valsts kapitālsabiedrību iedalījumu un valsts kapitālsabiedrību pārvaldības funkciju pakāpenisku centralizāciju”. Iebildumi pret to tika izteikti gan amatpersonu un iestāžu saziņā, gan publiskā veidā. Neatkarīgajā šo situāciju jau ir aprakstījusi Ilze Šteinfelde 19. jūlija publikācijā Briest privatizācijas afēra par 6,4 miljardiem eiro. Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājs Vjačeslavs Dombrovskis Neatkarīgajai apliecināja, ka nekādu tiešu norādījumu uz valsts kapitālsabiedrību pārvaldības un piederības maiņu jaunajā NAP nav, taču tur papilnam ir frāžu, kurām katrs var piešķirt tādu nozīmi, kādu vien vēlas.
Pieņēmums par privatizāciju kā visa šī pasākuma jēgu izteikts tāpēc, ka grūti iedomāties tai kādu citu jēgu. Melns uz balta gan rakstīts tikai tas, lai lielākos valsts uzņēmumus vajadzēšot nodot pastarpinātā pārvaldīšanā PKC, izveidojot jaunu valsts kapitālsabiedrību, kuru savukārt kontrolētu PKC.
Tādi pārveidojumi iekļautos Krišjāņa Kariņa valdības politikā vairot nevis vidēji, bet ārkārtīgi augsti atalgotu ierēdņu skaitu.
Tādējādi tika ieviestas padomes valsts slimnīcām un tiek grozīts likums, lai to pašu izdarītu ar augstskolām. Līdz ar administratīvi teritoriālās reformas pabeigšanu atskanēja solījumi beidzot tomēr ķerties pie Rīgas un Ventspils ostu reformas, kas nozīmē, ka tur tagadējo valžu vietā nāks valdes un padomes; un tur vēl dzirdēti priekšlikumi sadalīt katru ostu piestātnēs ar vienu valdi un padomi un rūpnieciskajā zonā ar nākamo valdi un padomi. Ja tiktu izveidota jauna kapitālsabiedrība citu kapitālsabiedrību pārvaldīšanai, tad noteikti ne bez valdes un padomes, t.i., tikai ar valdi un padomi un tās abas apkalpojošo personālu, jo šāda kapitālsabiedrība taču neražos neko citu, kā vien dokumentus. Ja netiks izgudrota vēl kāda cita terminoloģija, PKC būtu jāsauc par šīs jaunās kapitālsabiedrības akcionāru sapulci.
Saprotams, kāpēc PKC gribētu sagādāt sev daudz lielāku varu un naudu, nekā dod NAP pārrakstīšana reizi septiņos gados, bet nav saprotams, kādā veidā šī vēlēšanās aizkļuvusi līdz valsts sekretāru sanāksmei un tur pieņemta kā kaut kas tāds, pret ko nopietni jācīnās. Arī tas saprotams, ka ne ministrijas, ne lielie uzņēmumi nevēlas nekādu jaunu uzraugu, bet nav saprotams, kas īsti pretendē uz šāda uzrauga vietu, izmantojot PKC par savu pseidonīmu.
Pieņēmums par privatizāciju ir līdzvērtīgs jautājumam, kas uzturēs jaunizveidotos ierēdņu pulkus. Ja reformas izdotos paveikt ļoti strauji, to sekas varētu apmaksāt ar Covid-19 finansējuma atlikumiem. Kad šādas nauda pietrūks ne tikai Latvijā, varbūt tiks izdomāts Covid-19 otrais (trešais, ceturtais...) vilnis, t.i., nākamās speciālās eiro emisijas. Iespējams, ka tieši šo emisiju dēļ pienākusi kārtējā reize, kad Latvijai atkal tik solīta nauda pret Latvijas valsts uzņēmumu akcijām. Cik labi zina naudas drukātāji par šīs naudas nevērtību, tik ļoti vēlas viņi tādu naudu apmainīt pret jebko, ieskaitot “Latvenergo” akcijas.
