Globālās pandēmijas laikā tiek izteiktas dažādas versijas par Covid-19 izcelsmi. Viena no versijām ir par vīrusa mākslīgo izcelsmi, proti, attiecīgais vīruss ir laboratorijās radīts bioloģisks ierocis, kas apzināti ir izlaists (vai arī nejauši izsprucis brīvībā). Šādām bažām ir zināms vēsturisks pamats, jo pirms visaptverošā bioloģisko ieroču aizlieguma stāšanās spēkā 20. gadsimta septiņdesmito gadu sākumā notika daudzi un dažādi eksperimenti ar ļoti bīstamiem slimību izraisītajiem (tostarp arī ar gripas vīrusiem), bet efektīvākie slimību kompleksi bija iekļauti vairāku valstu bruņojumā.
Vispirms par terminoloģiju. Vecākās paaudzes lasītāji, kuriem bija jāapgūst militārā mācība vai civilā aizsardzība padomju laikā, iespējams, vēl atceras divus terminus ‒ bakterioloģiskie un ķīmiskie ieroči.
Terminoloģija, kā nodalīt vienu ieroču veidu no cita, var maldināt, jo vistoksiskākā inde ‒ botulisma toksīns ‒ ir bioloģiskas izcelsmes. Botulisma toksīna letālā deva ir neticami maza. Lai nogalinātu vidējas miesasbūves cilvēku, pietiek injicēt 0,0000003 miligramus (vai ieelpot 0,000003 miligramus) botulisma toksīna. Tāpēc attiecībā uz indīgajām vielām dalījums ķīmiskajos un bioloģiskajos ieročos ir atkarīgs no indes iegūšanas veida. Indes, kuras iegūst ķīmiskajā sintēzē, nepārprotami ir ķīmiskie ieroči. Indes, kuras iegūst no augiem, dzīvniekiem vai mikroorganismiem, ir bioloģiskie ieroči. Tā kā slimību izraisītāji ir gan baktērijas, gan vīrusi (vīrusi nav baktērijas), tad korektāks termins ir bioloģiskie ieroči. Vairoties spējīgas baktērijas un vīrusi ir bioloģiskie ieroči.
Primitīvu cilšu līmenī bioloģiskas indes, lai saindētu bultu uzgaļus, tika izmantotas jau vissenākajos laikos. Homēra “Iliādā” (8. gadsimts p.m.ē.) tiek aprakstīts, ka Trojas kara laikā saindētas bultas lieto abas puses.
Kristieši karā nedrīkst izmantot indes
Lai izveidotos saindētu bultu tehnoloģija, bija jābūt pieejamai ļoti efektīvai vietējai bioloģiskai indei. Tāpēc šādas tehnoloģijas galvenokārt attīstījās Amerikas, Āfrikas un Āzijas mitrajos tropos. Mērenos platuma grādos šādas tehnoloģijas bija relatīvi retas, tāpēc jau viduslaikos Rietumu civilizācija saindētus ieročus definēja kā kaut ko mežoņiem raksturīgu. Viduslaikos tika pieņemta koncepcija, ka kristieši nedrīkst izmantot indes nedz karā, nedz kaujas apstākļos (Hugonis Grotii “De jure belli ac pacis libri tres” 1625. g.). Manu likumi (starp 2. gs. p.m.ē. un 2. gs. m.ē.) Indijā aizliedza kara laikā lietot saindētus ieročus: “Cīnoties kaujas laukā, nav ņemams rokā nodevīgs ierocis, ‒ ugunī kaitēts vai robots, vai arī saindēts.” (Indiešu literatūra. Rīga, “Zvaigzne”, 1985., 160. lpp.)
Ķīnā senajos un agrajos viduslaikos pārtikas saindēšana tika lietota kā kara taktika, Suņdzi (453.‒403. p.m.ē.) grāmatā “Kara māksla” dod padomu: “Neēdiet ienaidnieka karavīru pārtiku”, proti, ja pretinieks pēkšņi pamet savus pārtikas krājumus, tad, pirms tos lietot, ir jāpārbauda, vai tie nav saindēti.
Attīstoties medicīnai, sāka veidoties izpratne, ka ar slimību izraisītājiem var inficēties, nonākot kontaktā ar slimu cilvēku vai no slimības mirušu cilvēku izdalījumiem. Šo novērojumu mēģināja izmantot kā ieroci kara laikā. Viduslaikos tika aprakstīti gadījumi, kad, neko nezinot par slimības izplatības veidu, pretiniekus mēģināja sakaut, tos inficējot ar bīstamām slimībām. Pāri aplenktu pilsētu mūriem tika sviesti ar mēri mirušu cilvēku līķi utt. Viduslaikos ir aprakstīti arī daudzi bioterorisma gadījumi. Mēra epidēmiju laikā, kad bija ļoti augsta (gandrīz 100%) mirstība, bija saslimušie, kuri, lai atriebtos visiem citiem nesaslimušajiem par savu nelaimi, apzināti mēģināja inficēt pēc iespējas vairāk citu cilvēku. Buboņu strutas tika smērētas uz durvju rokturiem, pievienotas ēdienam utt.
Baku epidēmijas veicināšana Ziemeļamerikā
Pirmie medicīnas zināšanās balstītie bioloģisko ieroču lietošanas gadījumi ir aprakstīti 18. gs. Vairāku Anglijas armijas militāro vienību komandieri, karojot pret Ziemeļamerikas indiāņiem, atklāja, ka visvieglāk ir apspiest indiāņu nemierus, veicinot baku epidēmijas izplatīšanos indiāņu ciltīs. Amerikas indiāņiem nebija imunitātes pret bakām, tāpēc, ja indiāņu apmetņu tuvumā tika atstātas baku slimnieku lietotas segas, dažu mēnešu laikā visa indiāņu cilts ‒ gandrīz 100% ‒ gāja bojā baku epidēmijā.
Angļu-būru kara (1899‒1902) laikā jau bija zināms, kas izraisa inficēšanos ar holeru. Karš noritēja ļoti sausa un karsta klimata apvidū, kur ikvienai akai bija stratēģiska nozīme. Kad izcēlās holeras epidēmija, abas karojošās puses sāka lietot primitīvus bioloģiskos ieročus. Atkāpjoties akās vai ūdens ņemšanas vietās tika samesti ar holeru mirušu cilvēku ķermeņi. Tuksnešainos apvidos šāda taktika bija ļoti efektīva, tāpēc kopumā Angļu-būru kara laikā ievērojami pieauga saslimstība ar holeru. Līdzīgu taktiku izmantoja arī Bulgārijas armija 1912. gadā Balkānu kara laikā (Supotnickij M.V. “Biologičeskaja voina”, Moskva, “Kafedra, Ruskaja Panorama”, 2013., 64. lpp.).
Ķīmisko ieroču panākumi
Pirmā pasaules kara laikā militārs jauninājums bija plašs ķīmisko ieroču lietojums, kas sākās jau no 1915. gada aprīļa. 1917. gadā 25% no visiem dzīvā spēka zaudējumiem Pirmā pasaules kara frontēs izraisīja tieši ķīmiskie ieroči. Kara noslēguma posmā kā galvenā indīgā viela tika lietots iprīts. No iprīta bija mazāk bojāgājušo, bet ļoti daudzi ieguva smagus un veselībai bīstamus miesas bojājumus - tūkstošiem karavīru kļuva akli. Šī pasaules kara laikā ar ķīmiskiem ieročiem tika saindēti 1,3 miljoni cilvēku, no kuriem 90 000 gāja bojā.
Ķīmisko ieroču panākumi Pirmā pasaules kara laikā un medicīniskie atklājumi, ka vairākām slimībām, piemēram, plaušu mērim ir 100% mirstība, militāristos radīja lielu interesi par bioloģiskiem ieročiem. Jau Pirmā pasaules kara laikā notika bioloģisko ieroču izmēģinājumi. Tā kā galvenais kara transports tolaik balstījās uz zirgu vilkmi, vācu armija pārbaudīja iespēju izraisīt epizootijas ‒ inficējot zirgus ar ienāšiem un liesas sērgu (Supotnickij, 71. lpp.).
Militāristu rīcībā jau bija ķīmiskie ieroči, tāpēc vēl tikai izstrādē esošajiem bioloģiskajiem ieročiem tika izvirzītas visai stingras prasības.
Prasības bioloģiskajiem ieročiem
Bioloģiskajiem ieročiem ir jāsaglabā sava noturība apkārtējā vidē un pret dezinfekciju. Slimības izraisītājiem ir jābūt viegli nododamiem no viena cilvēka citam cilvēkam, no viena dzīvnieka citam dzīvniekam, vai no dzīvnieka ‒ cilvēkam. Slimības inkubācijas periodam ir jābūt īsam, slimības gaitai smagai un ar augstu mirstību. Kā ideāls bioloģiskais ierocis bija jāatrod slimības izraisītājs, kas pretiniekam nav zināms, līdz ar to slimība pretinieka pusē būtu neārstējama un grūti diagnosticējama.
Vienlaikus ar bioloģisko ieroču izstrādi bija jārada un jāizstrādā vakcīnas, kurām būtu jānovērš epidēmijas izplatīšanās savā armijā. Kā perspektīvākie bioloģiskie ieroči tika testēti mēris, Sibīrijas mēris, ienāši, liesas sērga, bruceloze u.c. (Supotnickij, 84. lpp.).
Pēc aptuveni desmit gadus ilgiem slepeniem mēģinājumiem izstrādāt bioloģiskos ieročus vācu militārais sektors nonāca pie slēdziena, ka bioloģisko ieroču izmantošana kara laikā ir bezperspektīva. Pat laboratorijas apstākļos bija ļoti grūti slimību ierosinātājiem ilgstoši noturēt augstu vairošanās līmeni. Galvenā problēma, kuru vācu militārie mikrobiologi nevarēja atrisināt ‒ slimības izraisītājiem kaut kādā veidā ir jāpārvar cilvēka dabiskā aizsargbarjera un jāiekļūst tā organismā. Atklājās, ka, izkliedējot mikroorganismus apkārtējā vidē, lielākā daļa no tiem saskarē ar sausu gaisu, skābekli, saules gaismu u.c. uzreiz aiziet bojā.
Vācijas vadība, iepazīstoties ar vācu mikrobiologu pētījumu rezultātiem, secināja, ka militāru bioloģisko ieroču programmas izveide ir nereāla, jo tai būtu jātērē pārāk daudz resursu, un tie negarantētu nekādus panākumus. Tāpēc jau 1939. gadā Hitlers pavēlēja pārtraukt visus darbus bakterioloģisko ieroču izpētē. Nacistiskā Vācija turpināja izstrādāt ķīmiskos ieročus, tika atklātas nervu paralītiskās gāzes, taču tās līdz kara beigām netika lietotas kaujas apstākļos.
Ženēvas konvencija
Pēc Pirmā pasaules kara vairums valstu vienojās neizmantot nedz bioloģiskos, nedz ķīmiskos ieročus. Ženēvas konvencija aizliedza lietot ķīmiskos un bakterioloģiskos ieročus kara laikā. Tā tika parakstīta 1925. gadā un stājās spēkā 1928. gadā. Tomēr vairākas valstis - Japāna, ASV u.c. ‒ tai nepievienojās, vēl citas, piemēram, Itālija, to ratificēja, bet nepildīja. Latvija Ženēvas konvenciju ratificēja 1931. gadā.
Japāna nepievienojās Ženēvas konvencijai, jo japāņu militāristi jau līdz Otrā pasaules kara sākumam mēģināja attīstīt bioloģiskos ieročus, veica izmēģinājumus, lai radītu mēra baktēriju bioloģiskos ieročus. Pēc Otrā pasaules kara Ķīna oficiāli apsūdzēja Japānu mēra baktēriju bioloģisko ieroču lietošanā un izmēģināšanā Ķīnas teritorijā. Japānas armijas bioloģisko ieroču izstrādes programma bija viens no smagākajiem apsūdzības punktiem pret kara noziedzniekiem, kurus Japānā tiesāja pēc Otrā pasaules kara. Japāņu bioloģisko ieroču izmēģinājumos tika mākslīgi inficēti un nomira aptuveni 1000 karagūstekņu. Japāņu armijas bakterioloģiskajās daļās ar mēra baktērijām nejauši inficējās un gāja bojā aptuveni 300 militārpersonas. Pēc Ķīnas oficiālā novērtējuma Otrā pasaules kara laikā (no 1940. līdz 1944. gadam) no mākslīgi izraisītas inficēšanās ar mēra baktērijām gāja bojā 700 ķīniešu. No šiem skaitļiem var secināt, ka kaut cik efektīvu bioloģisko ieroci japāņu armijai tā arī neizdevās radīt.
Savukārt ASV jau Otrā pasaules kara laikā kā iespējamo bioloģisko ieroci sāka izmēģināt Sibīrijas mēra sporas. 1944. gadā ASV armijas rīcībā bija vairākas aviācijas bumbas ar Sibīrijas mēra sporām. Laikā no 1943. līdz 1946. gadam 25 ASV militārpersonas un militāro laboratoriju pētnieki nejauši inficējās ar Sibīrijas mēri, bet 31 pētnieks inficējās ar citām iespējamo bioloģisko ieroču slimībām, taču bioloģisko ieroču pētījumu laikā ASV nebija neviena letāla gadījuma.
Bioloģisko ieroču attīstība pēc 1945. gada
Pēc Otrā pasaules kara valstis, kas formāli bija parakstījušas Ženēvas konvenciju, un tās, kas tai nebija pievienojušās, veica gan eksperimentus ar potenciāliem bioloģiskajiem ieročiem, gan iekļāva jau izstrādātus bioloģiskos ieročus savā apbruņojumā.
Atklājās, ka tikai nedaudzi bīstamu slimību izraisītāji var tikt izmantoti kā bioloģiskie ieroči reālos kaujas apstākļos. Efektīvi bija tie slimību izraisītāji, kurus varēja izplatīt sausu pulvera daļiņu veidā (Sibīrijas mēra sporas). Lielākā daļa no potenciālajiem bioloģiskajiem ieročiem bija izmantojami tikai ļoti retos meteoroloģiskajos apstākļos, jo gan aerosolu, gan sausu pulveru veidā bioloģisko ieroču sastāvdaļas ir ļoti jutīgas pret saules staru ietekmi. Ideāli laika apstākļi bioloģisko ieroču izmantošanai izrādījās tad, kad vēja ātrums nepārsniedza 4 m/s, arī temperatūras inversijas vai izotermiskā procesa apstākļos, tumsā vai esot 100% mākoņainībai. Arī šādos apstākļos bioloģiskie ieroči bija jāizsmidzina ne augstāk par 30 m no zemes virsmas.
Ņemot vērā šos apstākļus, PSRS pamatā attīstīja Sibīrijas mēra un baku bioloģiskos ieročus. Baku bioloģiskie ieroči bija iekļauti PSRS bruņojumā un to ražošana tika sākta 1947. gadā Zagorskas rūpnīcā netālu no Maskavas. Tiek uzskatīts, ka PSRS bioloģisko ieroču poligons atradās Vozroždenijas salā Arāla jūrā. Netālu no šīs vietas ‒ Araļskā (tagad Kazahija) 1971. gadā tika fiksēta baku epidēmija, kuru, visticamāk, izraisīja bakas saturošu kultūru noplūde no bioloģisko ieroču glabātavas.
ASV (1954.‒1962. gadā) veica eksperimentus ar dzelteno drudzi, bet, kad pētījumu gaitā atklājās, ka ar odu kodumiem upurī nonāk ļoti neliels vīrusu daudzums, kas ir viegli neitralizējams ar masveida imunizāciju, turpmākie pētījumi tika atzīti par neperspektīviem.
Ieroči pret lauksaimniecības kultūrām
Kā perspektīvi ASV tika atzīti bioloģiskie ieroči, kas samazina lauksaimniecības kultūru ražību, jo šādu ieroču izmantošana ilgākā kara apstākļos varētu būtiski iedragāt iespējamā pretinieka karaspēka un iedzīvotāju apgādi ar pārtiku. 1962.‒1969. gadā ASV bruņojumā tika iekļauti labības rūsas sporas saturoši ieroči, kas tika atzīti kā ļoti efektīvi bioloģiskie ieroči. Gatavojoties iespējamam konfliktam ar Ķīnu no 1965. gada ASV tika sākta rīsu slimību bioloģisko ieroču ražošana, bet tā pārtraukta 1969. gadā. Līdz 1972. gadam visi ASV uzkrātie rīsa slimību sporu BI krājumi jau bija iznīcināti. Kad ASV pievienojās bioloģisko ieroču aizliegšanas konvencijai, arī visi ASV uzkrātie labības rūsas sporu ieroču krājumi tika iznīcināti.
Galvenie nopelni, kāpēc ASV pārtrauca ražot, uzkrāt un attīstīt bioloģiskos ieročus, ir ASV prezidenta Ričarda Niksona lēmums pievienoties 1972. gada konvencijai par bakterioloģisko (bioloģisko) un toksīnus saturošo ieroču izstrādāšanas, ražošanas un uzglabāšanas aizliegšanu un to iznīcināšanu. ASV sāka iznīcināt savus bioloģiskos ieroču krājumus jau vairākus gadus pirms konvencijas ratifikācijas.
Kopējo atteikšanos no bioloģisko ieroču attīstīšanas noteica arī globālā saspīlējuma samazināšanās un sasniegtais progress taktisko kodolieroču attīstībā. 20. gadsimta septiņdesmito gadu sākumā gan ASV, gan PSRS ģenerāļi nonāca pie slēdziena, ka taktiskie kodolieroči efektivitātes un resursu ietilpības ziņā bija pārāki par jebkuriem ASV un PSRS bruņojumā pieņemtajiem bioloģiskajiem ieročiem.
