Skandināvijas dienasgrāmata. Zviedrijas skola Latvijas bērnu acīm 

Sākumskola Kalmarā Zviedrijā  © Varja Arefjeva

Kamēr Latvijā skolēni vēl tikai uzsāk jauno mācību gadu, dažās valstīs mācības jau rit pilnā sparā. “Rus.nra.lv” nolēma noskaidrot, kā skolu mācību process ir organizēts pie mūsu kaimiņiem Ziemeļvalstīs. Mēs atradām ģimeni, kas nesen pārcēlusies no Latvijas uz Zviedriju, un lūdzām divu jaunāko klašu skolēnu māmiņu pastāstīt par gatavošanos skolai un pirmo mācību dienu pieredzi kādā Zviedrijas mazpilsētā.  

Šī gada jūnijā visa mūsu ģimene pārcēlās no Latvijas uz Zviedriju. Vasara paskrēja ātri, bet rudens un jaunā mācību gada sākums mūs pārsteidza agrāk nekā parasti - koki sāka nomest lapas, tūristi aizbrauca, un skola sakās nevis kā parasti 1. septembrī, bet jau... 21. augustā!

Zviedrijā skolēnu vasaras brīvlaiks ilgst divus mēnešus - no jūnija vidus līdz augusta vidum. Mūsu bērniem šī ziņa nepatika - visu vasaru viņi rēķināja, cik daudz vasaras “neko nedarīšanas” dienu un stundu viņiem nolaupīs "pretīgā zviedru skola". Pēdējā brīvlaika dienā abi paziņoja, ka rīt vispār neies uz skolu, aizbarikādējās savās istabās, un mēs ar vīru bažīgi gaidījām rītu. Protams, tas bija grūts.

Ir pagājusi jau nedēļa, bet mūsu bērni joprojām neskrien uz skolu kā uz svētkiem, tomēr viņiem tur acīmredzot jau ir interesanti un jautri. Mēģināšu paskaidrot, kāpēc.

Divi mēneši pirms skolas

Visa mūsu ģimene tika uzaicināta uz pilsētas Izglītības direkciju. Tikšanās laikā klāt bija arī angļu-zviedru tulks. Ar mums runāja apmēram divas stundas un aizpildīja uzņemšanas dokumentus. Mums uzdeva jautājumus par bērnu interesēm, spējām un grūtībām, ar kurām viņi saskaras. Vispirms jautāja vecākiem, pēc tam bērniem. Ja es iejaucos speciālista un bērnu sarunā ar saviem paskaidrojumiem un papildinājumiem, mani pieklājīgi pārtrauca un lūdza ļaut bērnam runāt pašam.

Tikšanās noslēdzās ar to, ka tulks un departamenta vadītāja mūs pavadīja līdz mūsu jaunajai skolai (izrādījās, ka tā atrodas tikai divu kvartālu attālumā) un iepazīstināja ar direktori. Jau vakarā mājās mans vīrs jautāja: "Vai vari atcerēties, ka līdz šim kāds mums būtu jautājis par mūsu bērnu spējām vai vajadzībām? Tas ir tik neparasti, ka viņi par to interesējas."

Mūsu dēli ir 9 un 11 gadus veci, un viņi apmeklēs zviedru pamatskolu jeb Grundskola. Bieži vien Zviedrijā Grundskola ir sadalīta divās daļās - būtībā divās atsevišķās skolās dažādās ēkās. Vienā skolā mācās no sagatavošanas līdz sestajai klasei, bet otrā - no sestās līdz devītajai klasei. Tā kā atzīmes skolā liek, tikai sākot no sestās klases, bet mūsu bērni mācās trešajā un piektajā klasē, mēs vismaz vēl gadu neredzēsim nekādas atzīmes. Sākot ar sesto klasi, bērni tiks vērtēti ar burtiem A, B, C, D, E un F, kur A ir labākā atzīme, bet F ir sliktākā. Sestajā klasē skolēni sāks saņemt atzīmes visos mācību priekšmetos, izņemot dzimto valodu (bet ne zviedru valodu). Progresu dzimtajā valodā vērtē, sākot ar septīto klasi. Bērnam, kura dzimtā valoda nav zviedru, ir tiesības uz dažām dzimtās valodas stundām nedēļā. Mūsu pašvaldībā var apgūt 27 valodas, un viena no tām ir krievu valoda.

Līdz mācību gada sākumam ir palikusi viena nedēļa

Mūs vairākas reizes uzaicināja uz skolu, iepazīstināja ar skolotājiem, aprunājās ar bērniem, lai noskaidrotu viņu zināšanu līmeni, parādīja viņiem klases un jautāja, kur viņi vēlētos sēdēt. Tieši tobrīd klasē lika galdus un uz tiem līmēja uzlīmes ar skolēnu vārdiem.

Es jautāju, kas bērniem būtu jāņem līdzi uz skolu pirmajā dienā. Man atbildēja, ka mugursoma, kurā ir... ūdens pudele un ābols. Pilnīgi visi mācību piederumi - pildspalvas, blociņi, lineāli, grāmatas, zīmuļi, guašas krāsas - visiem skolēniem ir bez maksas, un tos dāvina skola. Tas tiek darīts, lai nodrošinātu visiem skolēniem vienlīdzīgu piekļuvi izglītībai neatkarīgi no ģimenes ienākumiem.

Visas mācību procesam nepieciešamās lietas tiek iepirktas vairumā un glabājas klasēs un gaiteņos, tādēļ uz skolu bērni iet ar tukšām mugursomām. / Varja Arefjeva

Pirmdiena

Gandrīz visu pirmo dienu pavadīju kopā ar savu jaunāko dēlu, jo viņš bija ļoti satraukts un lūdza, lai palieku ar viņu. Tas man ļāva ieskatīties skolā no iekšpuses un radīja priekšstatu par to, kā viss notiek. Vispirms bērnus klasē sagaidīja skolotāja, viņi spēlēja spēles un iepazinās ar jaunpienācējiem. Tad visi bērni un skolotāji izgāja pagalmā, direktore īsi apsveica skolēnus un novēlēja visiem sekmīgu mācību gadu. Klašu audzinātājas izdalīja bērniem ziepju burbuļus, no skaļruņiem skanēja jautra popmūzika, un klauns ar milzīgu aukstumsomu visiem bērniem dalīja saldējumu. Lūk, tā beidzās 1. septembris. Tajā dienā kopā ar mums bija arī mūsu nākamā dzimtās - krievu - valodas skolotāja. Mums tika sarīkota ekskursija pa visu skolu, un viņa tulkoja visu, ko sacīja skolotāji.

Skolas direktore bērniem novēl sekmīgu mācību gadu. / Varja Arefjeva

Otrdiena

Pagāja nakts, un kļuva skaidrs, ka klauns un saldējums nevairoja mūsu bērnu entuziasmu attiecībā pret skolu. Jaunās vides radītais stress draudēja izjaukt rīta cēlienu. Bērni ilgi tiepās, līdz tomēr aizgāja uz skolu.

Pirmā mācību stunda mūsu skolā sākas pulksten 8.10, taču bērni skolā tiek ielaisti tikai pulksten 8.05. Visi gaida pagalmā - dauzās, spēlējas, šūpojas šūpolēs, skraida pa teritoriju. Piecas minūtes pirms mācību stundas sākuma skolas durvis atveras, un bērnus pakāpeniski ielaiž skolā - sākumā visas sestās klases, tad visas piektās klases, visas ceturtās utt. Skolā nav garderobes, taču katram skolēnam ir sava vieta koridorā blakus klasei, kur novietot mugursomu, apavus un sporta formu. Nav arī zvanu, tikai dažreiz skolotāji aicina bērnus uz klasi ar zvaniņa palīdzību. 

Garderobes vieta: blakus klasē gaitenī ir katram ir savs āķis un plaukts mugursomai, apģērbam un maiņas apaviem / Varja Arefjeva

Kad es paņēmu jaunāko dēlu no skolas, viņš bija absolūti laimīgs.

Dēlam labi garšoja ēdiens ēdnīcā. Viņš arī iepazinās ar savu pirmo skolas draugu - zēnu no paralēlās klases. Kostja no Iževskas kopā ar vecākiem pārcēlās uz Zviedriju pirms trim gadiem. Bērni apmainījās ar vārdiem “Minecraft” spēlē un vienojās spēlēt kopā. Kostja pats piedāvāja palīdzēt manam dēlam apgūt zviedru valodu.

Atvadoties izrādījās, ka Kostja nebrauc mājās, bet paliek pagarinātajā grupā.

To izdzirdot, dēls man jautāja lūdzošā balsī: "Mammu, es taču neiešu uz pagarināto grupu, vai ne?" Es atbildēju, ka pagaidām nē, bet pēc mēneša vai diviem nāksies gan. "Ne-e-e! Neparko!" Es savukārt jautāju Kostjam: "Ko tu dari pagarinātajā grupā?", uz ko saņēmu šādu atbildi: "Nu, mēs izklaidējamies - cepam desiņas, darinām dažādas lietas no koka, cepam burgerus, ejam uz baseinu, spēlējam galda spēles." Pagarināto grupu Zviedrijā sauc par Fritids (burtiski - "brīvais laiks"). Bērni to var apmeklēt tikai tad, ja abi vecāki strādā vai mācās. Vasarā pagarinātā grupa kļūst par dienas nometni. Pagarinātās grupas apmeklējums maksā aptuveni 80 eiro mēnesī, un parasti to pilnībā sedz no bērnu pabalsta (aptuveni 100 eiro mēnesī par katru bērnu).

Trešdiena

X diena. Diena, no kuras bērni baidījās visvairāk, jo pēc saraksta viņiem bija sporta stunda, pēc kuras Zviedrijā bērni iet dušā tieši skolā. Zēni un meitenes mazgājas atsevišķi, taču tas, ka jāiet kailiem dušā klasesbiedru (kaut arī sava dzimuma) klātbūtnē, maniem puikām nebija pieņemami. Mēs pārdzīvojām “streiku”, uzklausījām tūkstošiem lāstu, kas bija vērsti pret zviedru skolām, bet solījām “arodbiedrībai” kaut ko darīt lietas labā. Pabrīdinājām skolotājus un lūdzam viņiem nelikt mūsu bērniem mazgāties kopā ar citiem pirmajā reizē, jo "mēs tā nedarām". Rezultātā bērni mazgājās mājās, neviens viņus nekaunināja un nepiespieda to darīt. Tā kā skolā nav viena kopīga zvana visiem, katrai klasei ir savs atsevišķs stundu saraksts, starpbrīži nesakrīt, un gaiteņos, ēdnīcā un laukumā nav drūzmēšanās. 

Manam jaunākajam dēlam, kurš mācās trešajā klasē, mājasdarbu kā tādu nav. Piektajā klasē vecākajam dēlam mājasdarbus uzdos pirms pārbaudes darbiem, lai patrenētos. Šajā dienā vecākais dēls atgriezās mājās noguris un laimīgs, pēc pusdienām viņi kopā ar klasi devās uz pilsētas parku, uz lielo rotaļu laukumu.

Ceturtdiena

Bērni jau ir sākuši pierast pie skolas. Pārsteidzoši garšīgs ēdiens ēdnīcā motivē bērnus doties uz skolu gluži tāpat kā uz interesantām nodarbībām. Vecākais dēls no skolas atkal atgriezās noguris: pēcpusdienā viņiem bija matemātikas kvests starp visiem piekto klašu audzēkņiem. Viņi devās uz kaimiņu skolas teritoriju, kur tenisa kortos un futbola laukumā bija ierīkotas slēptuves ar uzdevumiem: bērniem bija jāskrien un tie jārisina. Mana dēla komanda uzvarēja, jo viņš, savācis visus spēkus, pēdējā izrāvienā paspēja aizskriet līdz skolai ar atbildēm rokās. Mobilie telefoni skolā ir aizliegti, administrācija lūdz tos neņemt līdzi uz skolu, bet, ja bērns tomēr atnes telefonu no mājām, viņam tas jāieliek īpašā kastītē un nedrīkst tam pieskarties visu atlikušo dienu.

Piektdiena

Zviedrijā bērni pastaigājas starpbrīžos un sporto ārā gandrīz jebkuros laikapstākļos. Skolā nav formas tērpu un nav prasību būt tīram un kārtīgam. Kā man pastāstīja jaunāko skolēnu vecāki, "tas ir pilnīgi normāli, ja bērns no pagarinātās grupas atnāk netīrs un saplēstās drēbēs". Galvenais, lai bērnam būtu ērti un viņš daudz kustētos.

Lietaina diena nav iemesls, lai atceltu pastaigu vai sporta āra nodarbības / Varja Arefjeva

Skolas pagalma pašā vidū atrodas būda, kas līdzinās saldējuma kioskam. Taču saldumi, tāpat kā telefoni, skolas teritorijā ir aizliegti - tos nevar nopirkt vai atnest no mājām. Šī būda no augšas līdz apakšai ir piepildīta ar futbola, basketbola, volejbola bumbām, raketēm, lecamauklām, nūjām un citu sporta inventāru. Lai lielā pārtraukuma laikā paņemtu bumbu un paspēlētu ar draugiem, ir jāpaņem līmlapiņa ar savu vārdu un jāpiestiprina tur, kur paņemta bumba, bet pēc spēles beigām tā jāatdod atpakaļ. Par "bezmaksas inventāra nomas" kiosku katru dienu pēc grafika atbild kāds skolēns - viņš izsniedz, pieņem inventāru un uztur kārtību kioskā.

Būda ar sporta inventāru / Varja Arefjeva

Mans vecākais dēls atgriezās mājās no skolas tik noguris, ka vienkārši iegāzās priekštelpā, nogūlās uz grīdas un lūdza, lai palīdzu viņam noģērbties. "Mammu, mēs šajā skolā daudz skraidām turpu šurpu, un es esmu tik ļoti noguris, ka visu sestdienu vienkārši gulēšu."

Kas tālāk? 

Daudzi emigranti, kas nesen ieradušies Zviedrijā no Baltijas valstīm, Polijas, postpadomju telpas, iepazīstoties ar Zviedrijas izglītības sistēmu, ir sašutuši, ka skola šeit ir "vāja", programma "atpaliek no mūsējās", bērni ir "izlutināti un tikai rotaļājas". Tik tiešām, zviedru bērni daudz uzturas svaigā gaisā, spēlējas, diskutē un maz “zubrī” un raksta pārbaudes darbus. Zviedru skolām ir apzināts mērķis - audzināt laimīgus un apmierinātus cilvēkus, kuriem patīk mācīties. Ir ļoti svarīgi, lai neviens netiktu atstāts “aiz borta” un lai dažādu spēju un talantu bērni katrs savā ātrumā apgūtu programmu.

Mans zviedru paziņa stāstīja, ka pāreja no skolas uz ģimnāzijas 10. klasi viņam un viņa klasesbiedriem bija šoks - no 1. līdz 9. klasei mācīties bija viegli, bija maz mājas un pārbaudes darbu, un viss bija ļoti mierīgi. Savukārt 10. klase ģimnāzijā nāca "kā sitiens ar mietu pa galvu" - pēkšņi bija daudz jāmācās, jāraksta un jākārto daudz testu. Latvijas skolēniem ir krietni vieglāk adaptēties vidusskolā, jo viņi jau kopš jaunākajām klasēm ir pieraduši pie lielas slodzes. Tā ka visur ir gan savi plusi, gan mīnusi.

Es ļoti labi apzinos, ka skolotāju labā attieksme pret bērniem Zviedrijā balstās uz pārticību, labklājību un cieņu pret visiem procesa dalībniekiem. Savukārt Latvijas skolotājiem trūkst visa: normālas algas, profesijas prestiža, prasību un metodiku prognozējamības, valsts valodas prasmes. Tomēr ir lietas, kas neko nemaksā un prasa vien skolas vadības apzinātu lēmumu un skolotāju iztēli uz vietas. Tas ir aizliegums lietot skolā telefonus, bērnu uzturēšanās skolas pagalmā starpbrīžos, matemātikas kvesta risināšana ārā, nevis pārbaudes darbu rakstīšana smacīgā klasē. Esmu pārliecināta, ka ar laiku arī man būs iemesls pasūdzēties par zviedru skolu, bet tiktāl svaigs jaunpienācēja skatījums palīdz man skaidri saskatīt tās stiprās puses. 

Svarīgākais