Kādu vietu mūsu esībā ieņem rūsa; tās ir beigas kaut kam vai jauna sākums; kad mākslas darbs tiek pabeigts; kas notiek ar mākslas darba radītāju viņa centienos satvert pilnību – “nra.lv” saruna ar māksliniekiem Ēriku Mālderi un Aigaru Lenkeviču par rūsu, mākslas vērtību katra cilvēka dzīvē un radošo kaifu, uztveres treniņu un neizsmeļamo iedvesmu no dabas.
Ērika Māldere un Aigars Lenkevičs, kuri vairāk nekā desmit gadu laikā no rīdziniekiem pārtapuši par rūdītiem dzērbeniešiem, iedvesmu smeļas lauku mierā, dabā un tās mainībā. Saviem mākslas radīšanas eksperimentiem viņi šogad izvēlējušies to, kas ikdienā parasti izraisa nepatiku, - rūsu. Jā, tieši to, kas saēd pat visstiprāko dzelzi, taču uz papīra atstāj neparastus rakstus un nospiedumus, siltus toņus, kas iestrādāti lietišķās mākslas objektos - gaismekļu abažūros, grāmatu vākos un citos simboliskos priekšmetos.
Būsim godīgi - kuram gan patīk rūsa? Tā parasti saistās ar sabrukšanu, iznīcību, cikla noslēgumu, ar kļūšanu nelietderīgam, kādas ir sarūsējušas naglas, caurules, automašīnas, lāpstas un zāģi. Ieraudzīt iespēju izmantot radoši to, kas pēc būtības ir kaitinošs - to var ar māksliniecisku redzējumu un profesionālām prasmēm.
Ērika ir grafiķe un dizainere, papīrmākslas un roksmēluma papīrizgatavotāju kustības aizsācēja, Dzērbenes radošās mājas “Memberi” izveidotāja un projekta “Daba rada” vadītāja. Ērikas sirdslieta ir papīrs un papiruss, ko var radīt no teju jebkura dabas objekta, kam ir nepieciešamās šķiedras - no rabarberiem, gurķiem, baklažāniem, baravikām. Aigars ir dizainers, gaismas objektu un apgaismojuma risinājumu meistars. Viņu kopīgi radītās lampas rotājušas gan prezidenta kabinetu, gan seriālu ainas, gan privātmājas un sabiedriskas telpas.
Mākslinieku sinerģijas kopradītais rezultāts ir apskatāms Siguldas novada bibliotēkā izstādē “Agrā rūsa” līdz 2027. gada 8. janvārim.
Sarunā pieskaramies jautājumiem par rūsu kā pārtapšanas simbolu, mākslas izglītības nozīmi, radošo domāšanu, trenētu redzi un paplašinātu uztveri, kas ir vajadzīga ne tikai mākslā un pasargā no smadzeņu “ierūsēšanas”. Rudens krāsas aiz loga, pārdomas par dzīves cikliskumu, silta gaisma no rūsas izdaiļotām dizaina lampām ļoti piestāv šim laikam.
Siguldas kafejnīcā, kur notiek saruna, pie sienas ir veclaicīga dabas ainava, mežs un ceļš uz ezeru. Uzvārds uz tās liecina, ka glezna varētu būt nākusi no Skandināvijas veco lietu tirgotavas. Pirms ķeramies pie rūsas tēmas, uzmanību piesaista šis darbs, jo mākslā redzēšana ir vissvarīgākais. Man kā neprofesionālei patīk, ka gleznā ir daudz zaļās krāsas, bet profesionāls skatījums paver citu skatījumu uz to.
Profesionāļa acs un personisks stāsts mākslā
Kā atšķirt profesionāla mākslinieka darbu no cilvēka, kurš glezno savam priekam?
Ērika: Stājmākslā visa pamatā ir zīmējums, un bieži vien tieši pēc tā ir redzams, vai cilvēkam nepietrūkst kādu zināšanu. Zaļais tonis ir par nedzīvu, pietrūkst dziļuma, īpaši ūdenim, nav sajūtas, ka skatiens ietiecas dziļāk gleznā. To var mainīt ar profesionalitāti - ir dažas vienkāršas lietas, kas jāzina, kā matemātikā divreiz divi ir četri. Ir zināšanas par to, kā gleznot priekšplānu, kā otro plānu. Bet mēs jau skatāmies ar savu pieredzi un zināšanām, un mums daudz kas liekas pašsaprotami. Tomēr mēs nezinām, ko gleznotājs nebija zinājis un kādos apstākļos tapusi glezna.
Aigars: Mēs arī nezinām, kāpēc viņš šo bildi ir gleznojis. Ir redzams, ka tā nav plenērā gleznota un ainava ir izdomāta, jo dabā nav tādu toņu, vismaz ne tādās attiecībās. Var jau gleznot no fotoattēla vai prāta, bet tas jādara gudri, lai būtu labs rezultāts. Bieži var uzreiz pamanīt, kad cilvēks ir gleznojis no telefona bildītes, kur krāsas ir izmainītas. Šeit šķiet, ka debesis un ūdens ir pārāk vienādi.
Ērika: Manai draudzenei, piemēram, mājās ir glezna, un vienmēr, kad uz to skatos, es gribu piegleznot bumbieri kreisajā stūrī, jo redzu, ka kompozīcijā kaut kā pietrūkst. Bet es zinu arī šīs gleznas stāstu - tā nāk no Sibīrijas, kur nebija krāsu, un gleznotājs ir uzgleznojis galdu ar kārumiem un augļiem, kādu viņam tur nebija. Reizēm mūs dēvē par iedomīgiem, bet ko lai dara, ja mums ir šis profesionālais redzējums? Nevaram aizvērt acis un sašaurināt savu skatījumu kā pa mazu caurumiņu.
Aigars: Nevar teikt, ka neprofesionāļa darbs automātiski ir slikts. Van Gogs bija autodidakts, un viņa mākslu tagad pārdod par miljoniem.
Kad jūs radāt savus darbus, vai jūs vienmēr domājat par skatītāju vai vairāk par pašu procesu?
Ērika: Šogad, radot darbus, patiešām ļoti domāju tieši par sevi, savām emocijām. Rūsa saistās ar daudz negatīvā. Tā ir beigas, nāve, sairšana. Man šī tēma šobrīd ir aktuāla.
Rūsa - beigas vai jauns sākums?
Pastāstiet par tēmu “rūsa” - ko jums kā māksliniekiem tā nozīmē? Kāpēc mani kā skatītāju tā varētu interesēt?
Ērika: Rūsu esmu pētījusi ar mākslīgā intelekta palīdzību, kas man piedāvāja dažādus virzienus un rakursus, literatūras un dzejas fragmentus, ko pati tik ātri nebūtu atradusi. Bet radīšanas process ir kas cits. Rūsa man palīdzēja izpaust grūtumu, rūgtumu, kas manī bija, brūci bez malām. Caur rūsas raupjumu es to izdarīju, un man palika vieglāk. Izstādē līdzās ir citu autoru darbi, kas arī ir dziļi personiski un simboliski, pat spēcīgāki sāpēs - Ilonas grāmata ar aprūsējušām adatām un Līgas sēklu grāmata ar sarūsējušām dzeloņdrātīm.
Taču tajā pašā laikā rūsa, no mākslinieciskā viedokļa, vispirms ir skaista krāsa, dzintaraina; atspiedumos uz papīra tā skaisti spīd cauri, rada siltu, mīļu sajūtu. Tā man ir arī brīnums. Sākot darbu, man ir materiāli, ir iecere, bet rezultāts līdzinās Lieldienu olu krāsošanai, kur rezultātam ir nejaušības efekts. Pēkšņi uzburas tādi raksti un toņu pārejas, ka es kā mazs bērns priecājos un reizēm pat nespēju aiziet gulēt, jo ir tik skaisti sanācis! Gribu dalīties ar šo prieku un iepriecinājumu.
Aigars: Man rūsa ir pārtapšana. Ir purva rūda. Tā ķīmiski līdzinās rūsai, un no tās kādreiz ieguva dzelzi! Kad dzelzs sarūsē, oksidējas, tā atgriežas savā stabilajā stāvoklī, var teikt - savā tīrajā būtībā, jo dzelzs nav dabas tīrradnis. Ja nekas neiznīktu un nepārvērstos, arī nekas jauns nerastos.
Ērika: Valdim Atālam ir ļoti skaista dziesma “Māsa rūsa”, kurā viņš dzied: "Es saucu - sveika, māsa rūsa, sveiks, jauna radīšanas prieks!" Tā parāda rūsēšanu nevis kā parastu bojāšanos, bet kā dabisku pārmaiņu un jauna cikla sākumu. Un tikko sapratu, ka rūsa ir arī provokatīva. Viss, kam mēs pieskaramies, ir kā rūsa, gan dzīvība, gan nāve vienlaikus.
Vai var teikt, ka šie rūsas darbi atspoguļo arī sabiedrības tendenci atklāti runāt par savām sāpēm, traumām, pāridarījumiem? Ir populāri apmeklēt psihologus un psihoterapeitus, kuri arī kaut ko ierūsējušu mēģina izlabot, pārtransformēt. Varbūt labāk vajag nodarboties ar mākslu?
Ērika: Esmu par šo domājusi, esmu apmeklējusi garus psihoterapijas seansus, bet tie līdzinājās ledenes sūkāšanai, cenšoties atrisināt sāpi. Man vairāk patīk Elejas Veronikas teiktais - nevelkam asti priekšā, dabūjam to aiz muguras, pagātnē, un dzīvojam uz priekšu. Un es negribētu mākslu pielīdzināt tikai terapijai vai slimnieku aprūpei. Māksla ir kaut kas daudz vairāk. Man tā ir telpa, kurā es varu ieiet, paslēpties, un tur man ir labi. Tā ir mana plūsma, mans “flovs”- nodarbošanās, kas dod enerģiju un prieku.
Aigars: Cilvēkiem ir izvēles iespēja. Apzināti vai neapzināti, bet katrs izvēlas savu izdzīvošanas stratēģiju, un viņiem liekas, ka tā ir forši. Jā, un ļoti svarīgi ir atrast savu nodarbošanos, savu “flovu”.
Ērika: Man par to nekad nav bijušas šaubas. Varbūt dzīvē esmu reizēm novirzījusies uz citām lietām, bet, kad atgriežos mākslā, man atkal ir labi.
Pat kurmis var kļūt par mākslinieku
Rūsa sākumā šķiet nevēlama, bet mākslā tā kļūst skaista. Tikai kur ir robeža starp spēju ieraudzīt skaisto un vēlmi par katru cenu visu attaisnot? Lai nenonākam līdz vecajai anekdotei par psihoterapiju, kur cilvēkam pēc terapijas problēma nav pazudusi, bet viņš jau ar to lepojas.
Aigars: Labbūtībai ir svarīgi pieņemt, ka kaut kas ir labi, nevis par to kaunēties.
Ērika: Bet ir arī jāmācās, lai atšķirtu, kas ir labs un kas slikts.
Aigars: Jā, kultūra ir jāmācās. Bet es, piemēram, nesen mainīju attieksmi pret kurmi, kurš mūsu zālienā rok zemes čupiņas. Sākumā tas kaitināja. Bet man nebija laika ar viņu cīnīties, tāpēc sāku skatīties uz kompozīciju, ko viņš veido plakanajā zālienā. No rīta izeju un redzu - jā, tieši tur viņš ir izracis, kur man pašam šķita, ka kaut kā pietrūkst!
Ērika: Un tā kurmis kļūst par projekta “Daba rada” dalībnieku!
Māksla ir tāds pats treniņš kā sports
Tagad skolās arvien vairāk tiek uzsvērta matemātikas, fizikas un dabaszinātņu nozīme. Mākslas stundas tiek uztvertas kā mazāk svarīgas un samazinātas. Kā jūs uz to skatāties?
Aigars: Mākslas izglītība tiek atstāta novārtā.
Ērika: Viens ir profesionālā izglītība mākslas jomā, bet otrs - mākslas mīļotāju un izpratēju audzināšana. Skolā nav jāgatavo tikai nākamie mākslinieki, bet ir jāiemāca kultūras vēsture, pamata zināšanas, kas veido inteliģenci. Var pat teikt, ka Latvijas valsts pamatu, kultūras identitāti veido māksla.
Aigars: Jā, māksla palīdz apzināties kultūras identitāti, nevis izšķīst pasaules popkultūrā. Man ir garlaicīgi, ka jebkurā valstī veikalos viss ir vienāds un suvenīrus vairs nav jēgas vest, jo visur ir viens un tas pats.
Ērika: Māksla un amatniecība, kaut vai hobija līmenī, tomēr ir vajadzīga arī cilvēka mentālās veselības uzturēšanai, un to apliecina daudzu attīstītu valstu pētījumi. Tā šobrīd ir ļoti aktuāla tēma.
Aigars: Tas ir primārais. Taču svarīga ir arī spēja radoši skatīties uz lietām, redzēt un ieraudzīt, būt elastīgam domāšanā. Būtībā māksla ir tāds pats treniņš kā sports, un, lai gūtu labus rezultātus, nepietiek divas reizes nedēļā aiziet uz sporta zāli. Arī mākslā ir jātrenējas. Cenšos piedalīties izglītošanā, bet mūsdienās atvēlētajās stundās ir teju neiespējami sasniegt izaugsmi. Tā vairāk ir brīvā laika pavadīšana vai satikšanās ar draugiem. Skolotājs kļūst par tādu kā izklaidētāju.
Viens ir skatīties, bet kas cits - redzēt
Aigars: Ir atšķirība, cik plats katram ir redzes lauks - ko viņš redz un ko neredz. Viens ir skatīties, bet kas cits ir redzēt. Jūs varbūt skatāties, bet neko neredzat. Mākslas izglītība iedod šo plašāko redzēšanu. Var teikt, tas ir smadzeņu darbs - uztveres un redzēšanas trenēšana. Ja cilvēks netrenējas, sākumā viņa redzes leņķis ir šaurs. Man kā skolotājam ir jāiemāca skolēns redzēt plašāk, ieraudzīt savstarpējās objektu attiecības, to, kā veidojas kompozīcija. Netrenētam redzētājam nepieslēdzas sānu redze kopbildes redzēšanai. Redzes asums patiesībā attiecas uz ļoti mazu laukumu. Redzēšanu trenē arī izlūkiem. Tev jāieiet telpā, ar acīm it kā noskenē telpu, un tad - izej ārā un pamēģini šo iekšējo struktūru uzzīmēt! Redzēšana ir smadzeņu darbība un domāšanas treniņš. Ir grūti iestāstīt bērniem, ka viņiem tas nākotnē noderēs, kad liekas, ka viss notiek pats no sevis.
Starp citu, tiek rīkotas arī redzes treniņu nometnes, kur ir vingrinājumi tieši sānu redzes attīstīšanai - visu dienu ir jāstaigā ar priekšā pielīmētu lapiņu, un tad fiziski sāk pieslēgties citi smadzeņu centri. Acs jau ir tikai nervu gali, bet redzēšana ir smadzeņu darbība. Kad pēta acs kustību, tā klejo pa objektu robežlīnijām un it kā vāc kopējo bildi, kas veidojas prātā. Tam, kuram ir neattīstīta redze, šī bildīte būs vājāka.
Ērika: Ilustrējot šo brīdi, kamēr domas galvā skrien, es, piemēram, sarunas laikā ar acīm zīmēju meitenes, kas sēž pretī, profila līniju, man tā šķiet skaista, viņai ir tik skaists atstatums starp acīm. Mākslinieka uztvere visu laiku prātā tver šādus attēlus. Bet, par uztveres plašumu runājot, zelta rudens man prātā atsauca atmiņu par laiku, kad ļoti jauna sāku strādāt Valmieras bērnu mākslas skolā. Man uzticēja piecgadniekus, un mēs gājām ārā skatīties rudeni, pētījām lapu krāsas, un tad kāda meitenīte vārdā Baibiņa man saka, ka esot arī zilas lapas! Es brīnos, kur gan viņa tādas ir redzējusi, jo tādu taču nav. Izrādās, ka viņas pidžambiksītēm ir zilas lapas! Tagad Baibiņa ir beigusi Mākslas akadēmiju un ir māksliniece.
Viens ir skatīties un meklēt dabā, otrs - cilvēka radītas lietas, pasaule un vārdi. Mums savulaik filozofijas studijās bija jālasa Mišela Fuko eseja “Tā nav pīpe” [veltīta Renē Magrita gleznai “Attēlu nodevība”, kurā attēlota reālistiska pīpe], un attēlotais nav tas pats, kas realitāte. Kādas ir jūsu domas par to?
Ērika: Tēlainā domāšana, atkāpjoties no realitātes, ir kā bikšu gumija, ko var staipīt un attīstīt, un pielietot. Kurš šajā tēlainās domāšanas telpā var ieiet, tas tur var atrast brīnumu lietas. Dažs tur nevar ieiet, citam pat durvju turp nav. Tēlaino domāšanu var attīstīt, un tā ir jāattīsta bērniem skolā. Lai smadzenes nav ierūsējušas.
Aigars: Principā jā, vajag attīstīt smadzenes. Tēlainā domāšana ir vajadzīga ne tikai mākslā. Tā paplašina pasauli, tā ļauj domāt elastīgāk. Saviem skolēniem vienmēr saku, ka viņiem attīstītas smadzenes noderēs jebkurā jomā. Radošums noder visur, gan inženierim, gan sētniekam. Arī trenētiem mūziķiem, es domāju, vienkārši paveras plašāka pasaule - plašāka, niansētāka un daudzveidīgāka.
Ērika: Pazīstu grāmatvedes, kuras saka, ka viņu darbs ir ļoti radošs, un ir sajūsmā par to. Es vairs nesaku, ka radošums ir tikai mākslas jomā. Ja kaut ko nezini - viegli izveidojas stereotips. Tāpat kā par to, ka latviešu tautasdziesmas it kā esot gaudulīgas, un to parasti saka tie, kuri nepazīst latviešu tautasdziesmas.
“Tagad mums ir rūsas kaifs!”
Aigars: Ir daži cilvēki, kuri ir no dabas redzīgāki, bet talants tāpat ir jāattīsta.
Ērika: Vienmēr jau ir arī izņēmumi. Var kāds ar plašām acīm arī piedzimt. Bet dažkārt tas, kam ir dabiskas dotības, atpaliek centīgā priekšā, jo viņš domā, ka visu jau prot, atnāk un saka: skolotāj, es jau septiņu gadu vecumā iemācījos zīmēt, kāpēc man vēl ir jāmācās? Varbūt tāpēc, lai gudrāks būtu! Mums ir jābūt gudriem un radošiem arī tādēļ, lai izmantotu mākslīgo intelektu. Jāsaprot, ko mēs tur redzam un ko varam izdarīt iegūto. Iegūt var ļoti daudz laba, nevar noraidoši pret to izturēties. Bet, ja mēs paši neko nesaprotam, tad mēs neko arī nevaram izdarīt.
Aigars: Atceros Borisa Bērziņa (1930-2002) stāstu. Viņam palūdza uzzīmēt zirgu, bet, visiem par brīnumu, viņš, būdams izcils un godalgots zīmētājs, to nevarēja uzreiz, viņam bija vajadzīgs laiks un izpēte. Profesionāls mākslinieks apzinās, cik daudz uzdevums prasīs, bet tam, kurš ir profāns, liekas, ka viņš visu jau māk. Mūsdienās diletantisms plaukst. Tagad vairāk priecājas par hobija līmeņa veikumu nekā interesējas par profesionālu darbu. Turklāt neprofesionālim biežāk liekas, ka viņš jau visu māk, viņam ir absolūta pārliecība, ka tas, ko viņš dara, ir brīnišķīgi un viņam viss sanāk. Būtībā viņš ir laimīgs cilvēks. Turpretī profesionālis biežāk šaubās, viņam šķiet, vienmēr kaut ko var izdarīt vēl labāk, un būtībā viņš ir diezgan nelaimīgs, mokās. Viņa vīzija reizēm ir pārāka par realitāti.
Ērika: Es tagad domāju, ka manam zīmējumam Cēsu izstāžu namā vajadzēja vairāk gaismas un spēcīgāku toni, tas vēl nav tomēr pabeigts, mokos, nevaru uz to paskatīties.
Aigars: Es arī mēdzu būt neapmierināts ar savu veikumu, bet tad ir jādara vēl, un šī dzīšanās pēc pilnības sāk līdzināties tādam kā narkotiskam reibumam - jā, tagad gan darīšu tā, lai dabūtu kaifu! Un tad atkal nesanāk. Varbūt nākamreiz. Pēc gleznošanas izejot uz ielas, man nereti ir tāda sajūta, ka esmu kā apdullis. Esmu bijis tik ļoti koncentrējies savam darbam un arī izbaudījis to, un tas patiešām ir tāds īpašs kaifs.
Ērika: Aigars zina arī to, cik maniakāli mēdzu strādāt es. Kad man kaut kas šausmīgi patīk, es nevaru novilkt robežu un pateikt: “Pietiek!” Un šogad mums bija rūsas kaifs!
Aigars: Ērika strādā, līdz sabrūk, un tad vajadzīgs ilgāks laiks atjaunot spēkus. Es, kad piekūstu, paņemu pauzi - viss, tagad jāatpūšas.
Kā zināt, kad darbs ir pabeigts?
Ērika: Mēs, mākslinieki, parasti sakām: darbu pabeidz termiņš.
Aigars: Jā, pabeidz tad, kad vairs nav laika. Reizēm kādam citam darbs ir vienkārši jāatņem, lai to vairāk nesabojātu, dzenoties pēc pilnības.
Kāda vispār ir dzīve māksliniekiem? Vai var izdzīvot no mākslas?
Aigars: Ar mākslu vien izdzīvo reti kurš, parasti paralēli jādara vēl kas. Latvijā ir tikai daži mākslinieki, kas var dzīvot tikai no mākslas. Daudzi ir skolotāji. Cits ar remontiem nodarbojas, liek jumtus, krāso mājas, būdams labs gleznotājs. Turklāt, lai būtu par mākslinieku, cilvēkam jābūt ārkārtīgi disciplinētam. Neviens neuzrauga, nav noteikts laiks, kad jāierodas darbā un kad jābeidz darbs, pašam ir sevi jādisciplinē. Ir viegli aizmukt citos mājas darbos, piemēram, sākt kārtot māju.
Daba rada - atliek tikai pamanīt
Jūsu mākslas projekts saucas “Daba rada”, un jūsu darbi veidojas cilvēka un dabas attiecībās, tos nevar radīt ar MI, vai ne?
Aigars: MI var un varēs izdarīt arvien vairāk. Bet māksliniekam varbūt pats darba radīšanas process reizēm ir svarīgāks par gala rezultātu.
Ērika: Es meklēju, ko daba var dot un ko mēs nenovērtējam, un tas atklājas nejaušībās. Piemēram, eju pa mežu, kur ir nozāģēti koki un pamesti egļu zari, un tie ir tik ilgi stāvējuši, ka miza jau nokritusi, palikuši zaru “kauliņi”. Tie skaisti izkrīt rakstā, ka izskatās kā gatavs mākslas darbs! Parasti mēs paejam garām, bet es te ieraugu potenciālu kaut ko izveidot. Koku miza ir ļoti interesants materiāls. Piepes var ne tikai likt pie sienas, bet arī izmantot papīra izgatavošanai. Mums izstādē ir grāmata, kas veidota no piepju papīra. Kāpēc pirkt plastmasas materiālus radošiem darbiem, ja daba piedāvā tik daudz interesanta?
Izstādē ir rūsas darbi, ko jūsu vadībā izgatavojuši vasaras projekta dalībnieki, kuru vidū ir ar mākslu nesaistīti cilvēki, ir juriste, filozofe, rakstniece. Kāda bija šī sadarbība?
Ērika: Kad mēs vasarā darbnīcā strādājam kopā ar cilvēkiem no dažādām profesijām, tas bija īpaši interesanti. Ir tāda teorija, kā izveidot veiksmīgu darba grupu. Ja visi grupas dalībnieki būs līdzīgi domājoši un uz viena viļņa, tad rezultāts būs vājāks. Dažādi skatījumi cits citu papildina un virza uz priekšu, un rezultāts būs vērtīgāks. Šogad mums pirmoreiz tik izteikti izveidojās kopdarbs trijatā. Man ļoti patika, kā Līva Rotkale, kas ikdienā dzīvo antīkās filozofijas pasaulē, mūs izkustināja jaunam redzējumam. Viņa pati varbūt to pat neapzinājās, cik daudz mums deva. Tādas nejaušas satikšanās un saslēgšanās rada lielu gandarījumu.
Aigars: Un šis gandarījums ir redzams šajā izstādē. Rezultātā izveidojās darbi, kas katram vienam pašam nebūtu ienākuši prātā.
Skaistuma izjūta - dabiska vai iemācīta?
Runājot par īpašo, trenēto mākslinieka redzējumu, šķiet, ka skatiens ne vienmēr pievēršas tam, kas ir skaists. Dažreiz kaut kas ir vienkārši interesanti. Kādas ir jūsu domas?
Aigars: Ar skaistuma izjūtu ir tā. Mana pārliecība ir un es ticu tam, ka dabā viss ir būvēts pēc zelta griezuma jeb dievišķajām proporcijām. Kā mēs apzināmies un kā šo proporciju ieraugām, tas ir cits jautājums. Akadēmijā mums mācīja bioniku jeb kā izmantot dabas principus mākslā, arhitektūrā un citur, un pasniedzējam Mārim Kundziņam (1936-2018) bija tāda tēze, ka zelta griezumu gan var izrēķināt, bet, gadiem trenējoties, māksliniekam tas tik ļoti ierakstās smadzeņu krokās, ka viņš to jau redz intuitīvi. Kad nupat izstādē likām darbus, vienu mazliet augstāk, otru zemāk, uzreiz varam pateikt - jā, tieši šādi ir labi! Kā to iemācīt skolēniem? Tikai pieredzē, gadiem trenējot proporciju, laukumu attiecību, telpisko formu krāsu attiecību izjūtu. Kad redzu kaut ko ārpus zelta griezuma, tad uzreiz liekas, ka kaut kas nav kārtībā, ir par garu vai par īsu, nevietā. Lai gan kāds varbūt tam nepiekritīs.
Ērika: Tu esi dizainers, un tev ir dizainera domāšana. Es kā māksliniece skaistumu meklēju vairāk personiskajā piesaistē - skaistums man ir tas, kas man patīk un ko es gribu sev. Ja redzu skaistu somiņu, es tādu gribu un man tā ir skaista. Ja mežā pamanu skaistas skujas, zaļumu un krāsu salikumu, man gribas to uzgleznot savā gleznā. Tā ir vēlme vākt sev apkārt skaisto - skatus, materiālus, papīrus, līnijas, domas.
Varbūt tie ir tieši šie “zelta griezumi”, ko ir vēlme vākt?
Ērika: Gan jau.
Aigars: Interesanti, ka pat mākslā neizglītotiem cilvēkiem ir skaistuma izjūta, un es domāju, tur arī ir tas zelta griezuma iegravējums cilvēka būtībā.
Ērika: Vēroju savu mammu, kurai ir sākusies demence, viņa gandrīz nemaz nerunā, neko nevar, bet viņa iziet ārā, ierauga rudens koku un izdveš: skaisti!
Aigars: Tas ir tik dziļi, manuprāt. Tas apstiprina manu teoriju, ka ir visiem akceptējamas lietas un ir tās, kas ir ārpus zelta griezuma, kas ir nedraudzīgākas eksistences nosacītībai.
Tad var teikt, ka skaistuma izjūta ir intuitīva, pat instinktīva?
Aigars: Jā. Kas vispār ir skaists? Tas ir derīgs, pareizs, normāls.
Ērika: Mana gleznošanas skolotāja teica, ka gaumes izjūtu tomēr nevar iemācīties, to manto ģenētiski. Bet izglītības ceļā daudz ko var iemācīties. Krāsu izjūta kā spēja ir mantota. Ja skatāmies uz to, kā glezno un kādas krāsas izmanto dažādu tautību bērni, toņi, ko viņi izvēlas, ir atšķirīgi. Varbūt tā nav vienmēr, bet lielai daļai tā ir.
Aigars: Iespējams, šī krāsu izjūta veidojas no vietas un vides, kur viņi ir piedzimuši un auguši. Citur mājas krāso zilas, un šī krāsa viņiem saistās ar drošību un mājīgumu; Āfrikā, piemēram, ir tik traki koši toņi. Dienvidniekiem, kas pieradušie pie košām krāsām, mūsu smalkās toņu nianses var šķist pelēcīgas un garlaicīgas, bet es skatos uz šiem rudens krāsu salikumiem un man tie šķiet fantastiski.
Ērika: Par to vairāk zinās teikt smadzeņu pētnieki, bet ar krāsu izjūtu ir līdzīgi kā ar dzirdi mūzikā, kas var būt absolūta un var būt trenēta. Tā var būt plašāka vai šaurāka, gradācijās daudzveidīgāka, niansētāka. Esmu, pirmkārt, grafiķe un vispirms reaģēju uz melnbalto. Taču, kopš esam pārcēlušies uz laukiem, sāku daudz labāk ieraudzīt krāsas un toņu nianses. Tāpēc es teiktu, ka uztvere ir staipīga un to var trenēt.
Aigars: Trenēt var, bet kaut kas tomēr tikai ir dziļi personisks. Bijām uz muzikālo izrādi “Duncis sirdī iestrēdzis” pēc spāņu dzejnieka Frederiko Garsijas Lorkas dzejas motīviem, un man tā šķita tik sveša.
Ērika: Man gan patika šī noskaņa. Es gribēju, lai man patīk. Šoreiz mūsu domas atšķīrās, lai gan parasti tās sakrīt - piemēram, ieejot kādā izstādē un apskatot darbus, par labākajiem izvēlamies vienus un tos pašus. Arī mājās, kad kaut kas jāiekārto, mūsu izvēle sakrīt, izvēloties sadzīviskas lietas - krānus, flīzes. Nezinu, vai tur zelta griezums vai saplūdusī intuitīvā uztvere, vai kopdzīves lauks? Un mums abiem patīk arī rūsa. Bet varbūt mums vienkārši patīk eksponēt darbus izstādē.
Aigars: Līdzīga izglītība un skatījums. Bet rūsa - tā savā ziņā tomēr ir spēle.
Ērika: Jā, spēles moments te ir, jo šis projekts nav tik liels finansiāls ieguvums, cik vairāk iepriecinājums un gandarījums. Mēs jau esam tajā vecumā, kad esam aplauzušies dzīvē un esam tā paaudze, kam jādara tas, ko patiešām gribam, jo daudz laika vairs nav atlicis. Maizei jau pietiek.
