Priekšvēlēšanu skurbulī daudz tika runāts par bērniem, viņu likteņiem, par to, kā atbalstīt un palīdzēt bāreņiem un grūtībās nonākušajiem. Bet kāda aina paveras ārpus kaismīgajām runām reālajā dzīvē?
“OPEN Radošais centrs”, ko vada Edijs Klaišis, sniedz palīdzību un atbalstu grūtībās nonākušiem jauniešiem. Ir izveidoti centri, pagaidu dzīvesvietas un drošā patvēruma vietas vairākās Latvijas pilsētās. Jauniešiem tiek nodrošināta droša vide, pārtika, apģērbs, veselības aprūpe, medikamenti, viss nepieciešamais mācībām, dažādu speciālistu pieejamība (psihologi, narkologi, atkarību speciālisti u.c.) un juridiskā palīdzība.
Bet visi šie jaunieši savulaik ir bijuši bērni konkrētās ģimenēs, visticamāk - nepieskatīti un novārtā pamesti, tāpēc nu nonākuši Edija Klaiša pārziņā. Kur tajā laikā bija valsts institūcijas? Skaitīja naudu? Pārlika papīrus no galda uz galdu?
Cik ilgi tu strādā jomā, ko nosacīti var dēvēt par palīdzību un atbalstu grūtībās nonākušiem jauniešiem?
Es nestrādāju, man nepatīk šis formulējums. Tas viss izveidojās neplānoti, un, ja es būtu zinājis, ka tas izaugs par kaut ko tik lielu, es būtu laikus aizmucis, jo esmu haotisks cilvēks. Neviens mani nepazīst labāk par mani pašu, un, ja es tā saku, tad tā arī ir. Mēs kopā ar draugiem un atbalstītājiem nodrošinām jauniešiem iespējas strādāt pašiem ar sevi. Jo cilvēkam ar tādu pagātni, kāda ir man, nav tiesību kādu mācīt dzīvot.
Paver aizkaru uz savu pagātni.
Vairāk nekā 20 gadus esmu lietojis alkoholu, narkotikas, taisījis nopietnas nepatikšanas.
Kas atrodas tavā un tavu atbalstītāju pārziņā?
Pusaudži, sākot no 16 gadu vecuma. Mums ir patvēruma vietas, kur jaunieši dzīvo, mums nav vairs tādu brīvā laika pavadīšanas centru. Viss radās diezgan lielā haosā. Viss sākās ar to, ka pie mums nonāca meitene, kura dzīvoja kapos. Radās nepieciešamība izveidot viņai dzīvesvietu. Pēc tam līdzīgi gadījumi sāka atkārtoties arvien biežāk, proti, mums nācās meklēt dzīvesvietu.
Šie pusaudži, par kuriem tu un tavi atbalstītāji tur rūpi, nav no gaisa nokrituši, viņi ir nākuši no savas bērnības.
Protams. Bet jāpatur prātā viena lieta. Par lielu daļu jauniešu sistēma nekad neuzzinās. Taču tas nav īsti pārmetums sistēmai. Lai kādi nebūtu šo bērnu un jauniešu vecāki, tie ir vecāki, kurus viņi mīl: viņi nedarīs neko, kas apdraudētu viņu vecākus. Ja šie bērni vai pusaudži aizies uz sociālo dienestu, lai paprasītu, piemēram, maizi vai apavus, viņi ļoti labi apzināsies, ka pa krāgu dabūs vecāki. Es domāju, ka tā nav līdzatkarība, kā daži uzskata, bet gan mīlestība. Mēs esam ļoti gudri, kad jārunā, kamēr neesam iekāpuši cita zābakos.
Kas ir nepiedodamas lietas tavā kopienā?
Narkotikas, alkohols, zādzības, necieņa pret citiem un meli. Vienu reizi kaut ko pārkāp - bez diskusijām, tev ir jādodas prom. Daži man pārmet, sak, jādod tam cilvēkam vēl viena iespēja. Bet tā “vēl viena iespēja” esam mēs! Un tad es saku: atsūti manu savu telefona numuru, un tad, kad es metīšu ārā konkrēto “varoni”, lai viņš tev zvana, un tu viņam dosi “vēl vienu iespēju”. Neviens savu telefona numuru vēl nav atsūtījis.
Par bērniem tev jautāju ar konkrētu nolūku. Visi tevis aprūpētie pusaudži kādreiz ir bijuši bērni, viņi ir nākuši no konkrētām ģimenēm un konkrētas audzināšanas. Vai valsts ir pietiekami rūpējusies par šiem bērniem, lai beigu beigās viņi nenonāktu pie tevis?
Teorētiski sistēmai ir jārūpējas par sabiedrības labklājību. Jo augstāka būs labklājība, līdz ar to arī labbūtība - jo labāki apstākļi valdīs mājās, un šādu atstumto bērnu būs mazāk. Valsts sistēma jau nevar veidot cilvēku raksturus vai iemācīt cilvēkus, kā izturēties pret saviem bērniem.
Mēs dzīvojam trauksmainā laikā: pieaugušajiem savstarpēji ir drausmīgas attiecības, un pa kaklu dabūs vistuvākie. Var nepiekrist, bet viens no iemesliem alkohola un narkotiku lietošanai ir vēlme aizmirsties. Laimīgam cilvēkam nav vēlmes katru otro vakaru “pieliet acis”. Bet lētākais veids, kā atslēgties, ir - lietot alkoholu.
Sistēmā ir ļoti daudz nesakārtotu lietu. Es gan neesmu gluži tas, kurš varētu bakstīt sistēmai acīs un teikt: re, kur jums tas ir nepareizi, un vēl tas! Bet mēs ik pa laikam dzirdam par šausmām, kas nāk gaismā par veco ļaužu aprūpi, tikko lasījām tiesībsardzes publikāciju par bērnu namu, kurā bērniem nav ko ēst. Ja jau valsts ir apņēmusies turēt rūpi par šiem dzīves pabērniem, tad nodrošiniet viņiem cilvēcīgus apstākļus!
Pēc tiesībsardzes publikācijas: tādos apstākļos aug bērns, veidojas pusaudzis, bet pēc tam mēs brīnāmies, ka šis pusaudzis ir rupjš pret apkārtējo pasauli un taisa nepatikšanas. Bet kā apkārtējā pasaule ir izturējusies pret viņu? Nē, es nemetu visus vienā katlā. Ir cilvēki, kuri stāv un krīt par saviem aizbilstamajiem, bet biedējoši ir tas, cik bieži uzpeld šie drausmīgie gadījumi. Taču mūsu valstī ir pieņemts, ka neviens ne par ko neatbild. Šā brīža valsts politiku attiecībā uz bērniem un jauniešiem es raksturotu ar trim vārdiem: sveši bērni ir.
Parasti jau saka: svešu bērnu nav.
Un tas ir skumji. Parasti mēs sakām: jaunieši ir mūsu nākotne, mums jādomā par demogrāfiju utt. Jūs gribat vecināt demogrāfiju, bet nespējat parūpēties par tiem bērniem, kuri jau ir. Viena no mūsu jaunietēm reiz teica: ir bērni, kuri piedzimst ar traģēdiju asinīs. Tu piedzimsti dzērāju un narkomānu ģimenē, tavu vecāku draugu loks ir tieši tāds pats. Un arī tavs draugu loks veidojas līdzīgs. Nepietiek tikai ar gribasspēku, lai no šī loka tiktu ārā. Valstij jāveido labklājība, lai kaut ko mainītu.
Un mums pašiem arī jāmainās: kā mēs izturamies pret apkārtējiem, kāda ir mūsu komunikācija. Kā mēs rādām jaunajai paaudzei priekšzīmi? Mēs taču vienmēr labāk zinām, kā jāuzvedas!
Diemžēl šobrīd esam pārvērtušies par valsti, kurā ir papīrs papīra priekšā, un cilvēks pazūd aiz tiem papīriem. Un tad, kad tu sāc prasīt atbildību, ar tevi sāk spēlēt futbolu: mēs jau neko, mums visi papīri kārtībā!
Bet, aplūkojot kaut kādus dokumentus, tu nesaproti, kas ar tevi notiek. Tā, piemēram, 2024. gadā valsts bērnu ambulatorajai veselības aprūpei izlietoja 93 miljonus eiro. Vienlaikus ģimenes par bērnu maksas veselības aprūpes pakalpojumiem samaksāja vēl vismaz 14,5 miljonus eiro. Tomēr pakalpojumu pieejamība bērniem netika nodrošināta ne vienlīdzīgi, ne ātrāk kā citām iedzīvotāju grupām, ne arī pietiekamā apjomā. Kur palikuši šie miljoni?
Manī brīžiem iestājas apstulbums, kad ieraugu kaut kādus skaitļus. Ja nemaldos, slimnīcā, kurā sniedz palīdzību atkarīgajiem, ir iespējams ārstēties 35 jauniešiem. Bet vajadzētu vairāk. Taču tam nav naudas. Tad varbūt atteikties no otršķirīgām lietām un noteikt prioritātes?
Kāpēc tagad jaunieši lieto narkotikas? Tā ir vēlme aizmirsties. Tad kas ir tie cilvēki, kuri veido to vidi, no kuras šie jaunieši grib aizmirsties? Tie esam mēs, pieaugušie. Nevajag mani pārprast: neuzskatu, ka no jauniešiem nav jāprasa. Nē, no viņiem ir jāprasa. Protams, šodien jaunietim būt ir ļoti grūti. Ir tā, ka jauniešiem nereti jātiek galā ar vecākiem, kuri ļoti bieži netiek galā paši ar sevi…
Dzirdu daudz skaļu runu, un man, patiesību sakot, būtu daudz ko pārmest visām partijām, taču esmu pietiekami apolitisks cilvēks un ne ar vienu partiju neesmu sasējies. Man no viņiem neko nevajag, un es nepārstāvu organizāciju, kas tiktu finansēta no valsts vai pašvaldības. Tāpēc mana neatkarība dod iespēju viņiem visiem bakstīt acīs viņu kļūdas un neizdarības. Politiķiem pārāk daudz ir skaļu vārdu, bet ar tiem darbiem - tā ir, kā ir. Politika šobrīd diemžēl ir pārvērtusies par farsu: prioritāte ir nevis cēloņu novēršana un reālu problēmu risināšana, bet gan personīgās ambīcijas un sirsniņu vākšana sociālajos tīklos.
