Vai spējam nosargāt izglītības iestādes no jauniešiem kaitīgām lietām; kā sokas ar aizliegto vielu nelegālā tirgus un ražotņu apkarošanu un kā ar neveiksmēm šai frontē cīnās sociālie darbinieki – žurnālistes Kristīnes Kravcovas saruna ar Iekšlietu ministrijas parlamentāro sekretāru Edvīnu Šnori (Nacionālā apvienība), Rīgas domes deputāti un bijušo VID Finanšu policijas pārvaldes direktora vietnieci un Izmeklēšanas daļas priekšnieci Ļubovu Švecovu (“Suverēnā vara”) un sociālo darbinieku profesionālās pilnveides speciālisti Aigu Romāni Meieri.
Kristīne Kravcova: Sveicināti “nra.lv” sarunās! Mūsu tēma par mūsu brīnišķīgajiem jauniešiem, par drošu vidi gan skolās, gan ārpus skolām, par to, kā attīstās nelegālais tirgus, kura dēļ mūsu jaunieši tiek iekalti aizvien lielākās atkarību važās. Šodienas studijas viesi Edvīns Šnore, Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs, Nacionālā apvienība, Ļubova Švecova, Rīgas domes deputāte, partijas “Suverēnā vara” pārstāve, un Aiga Romāne Meiere, sociālo darbinieku profesionālas pilnveides speciāliste.
Šeit studijā nesen notika diskusija ar izglītības un zinātnes ministri, pedagogiem, pieaicinātiem speciālistiem par to, kā jaunieši nokļūst lielākās atkarību važās. Skolas nav drošākā vide, un mēs to nespējam izkontrolēt. Viens no iemesliem, kāpēc mums ir grūti to izkontrolēt, ir tas, ka, aizliedzot daudzas lietas pieaugušajiem, tās tiek tirgotas nelegāli un caur šo tirgu šīs lietas ir kļuvušas pieejamas arī bērniem. Proti, aizliedzot produktus, ko izmantoja pieaugušie, attīstījās nelegālais tirgus, kas automātiski pieejams visai sabiedrībai, arī bērniem. Bērni ātri apgūst tehnoloģijas. Mūsu eksperts pagājušajā mūsu sarunā minēja to, ka piecu minūšu laikā “Telegram” kanālā var iegādāties daudz nelegālu kaitīgu vielu. Sapratām, ka ir laiks arī uzaicināt Iekšlietu ministrijas pārstāvjus, tajā skaitā par šo jautājumu - cik mēs esam gatavi pārskatīt regulējumus, vai aizliegumi strādā, cik droša vide ir skolās?
Edvīns Šnore: Riski ir, un situācija jau nebūt nav rožaina, bet tajā pašā laikā ir jāsaprot, ka Latvija šajā ziņā jau nav unikāla. Valstis meklē risinājumus. Ir valstis, kurās ir aizliegumi. Ir valstis, kuras legalizē šīs lietas. Piemēram, Igaunija arī taisās tās legalizēt. Es īsti nezinu, vai viņi to ir izdarījuši. Nav īsti skaidrs, vai tas ir īstais risinājums. Ir jāatrod zināms balanss starp to, kas ir aizliegts, kādā apjomā un kam, un to, kas ir atļauts vai pieejams. Jāmeklē vidusceļš. Tas viss ir, protams, jākombinē ar apziņas radīšanu bērniem skolās, ka tā lieta ir slikta, ka tas nav moderni. Vārdu sakot, jārunā par šīm sociālām lietām, kas jauniešiem ir aktuālas un kāpēc viņi lieto aizliegtas vielas. Vienkārši, lai galvā tā doma neveidotos. Tas ir tas, uz ko jāiet.
Kristīne Kravcova: Vai pastāv iespēja, ka mēs pārskatītu arī kādu regulējumu? Nevis tāpēc, ka es kaut kādā mērā vedinu uz to, bet, ja aizliegums ir nostrādājis tā, ka situācija tikai pasliktinās, tad kaut kas tomēr nav kārtībā?
Edvīns Šnore: Nav kārtībā, ja mēs pieņemam, ka tas ir izejas punkts. Es gan nezinu, par kādu aizliegumu jūs runājat. Starp citu, Saeimā tiek skatīts rosinājums dekriminalizēt lietošanu jauniešiem. Priekšlikums stāv un netiek virzīts uz priekšu, jo, kā jau es saku, tur ir runga diviem galiem. Tur nav tikai plusi. Šādam risinājumam ir arī mīnusi. Deputāti nonākuši pie pārliecības, ka acīmredzot nevajag ar tādu risinājumu steigties.
Kristīne Kravcova: Došu vārdu ekspertei. Kā jums šķiet, kā ir ar kaitīgo aizliegto vielu ietekmi uz mūsu bērniem un jauniešiem un kāda ir šī tendence?
Aiga Romāne Meiere: Pirmais, ko man prasās, no sociālā darba redzējuma ieslēgt tādu kā skenerīti. Gan plaši runājot, gan par katru konkrēto bērnu runājot, būtu ieslēdzams luksoforiņš vai skenerītis. Mēs runājam par to zaļo lauku. Kad es saku "zaļais lauks", ar to domāta lielākā daļa cilvēku, kuri kādā vecuma posmā eksperimentāli kādas vielas pamēģinās. Vai vismaz tā ideja būs piedzimusi. Tas ir tas zaļais lauks. Jā, mēs meklējam robežas, riskantas situācijas. Vecumposms to paredz. Tālāk seko šī dzeltenā daļa, kur ir vielu lietošana jau biežāka, vai arī ir sarkanais lauks. Ja ir runa par ierobežojumiem, te nevarēs atbildēt "jā" vai "nē", viena puse vai otra puse, jo ierobežojumi var būt gana efektīvi, ja ir runa par zaļo lauku. Tie ir tie bērni, jaunieši, kuriem ir ideja pamēģināt, bet zina, ka pārkāps likumu. Zina, ka nav legāli, un tas var nostrādāt kaut kādā brīdī kā barjera - nu nē, vismaz šinī brīdī es to nedarīšu. Tad nāk dzeltens, oranžs, sarkans. Tie būs jau tie jaunieši, kas patiesībā gana regulāri ikdienā lieto. Kādu vielu padarīšana par nelegālām, protams, aizved uz šo nelegālo tirgu. Te varbūt ir pārsteiguma efekts. Tam mēs nebijām gatavi, ka situācija aizies to ceļu. Bet pavisam atteikties no ierobežojumiem - diez vai tas var nostrādāt efektīvi. Tāpēc jebkura intervence, jebkura izmaiņa, pirms to veikt, ir jābūt skaidrībai, uz ko mēs tēmējam - uz zaļo, dzelteno vai sarkano.
Kristīne Kravcova: Vai arī regulēts apjoms, jo konkrēti citas diskusijas ietvaros tieši eksperts, kas veica tā saucamo sociālo eksperimentu, bērnu tētis, gribēja saprast, cik viņa pusaudžiem ir viegli iegādāties nelegālas lietas, aizliegtās vielas Latvijā. Elementāri varēja nopirkt visu, bet trakākais - var nopirkt daudz stiprākus līdzekļus, kas izdedzina bērniem lūpās caurumus un tamlīdzīgi. Ir runa par nikotīna spilventiņiem. Viņš stāstīja, ka Latvijā nav atļauts tas, kas atļauts Polijā, kur to varot legāli iegādāties internetā. Es runāju par to, ka tas ir piemērs tam, ka aizliegums ne vienmēr sasniedz labāko rezultātu un ievada bērnu, kā jūs saucat, citā luksofora krāsā, ja jau dziļāk, ja viņš bija dzeltenais, tad kļuva par sarkano.
Aiga Romāne Meiere: Par to pašu luksoforu. Skaidrs, ka dzeltenais ir sākumā pirmo reizi pamēģinot. Lielai daļai paiet vairāki mēneši, nav vajadzības un intereses. Tāpēc arī saruna vajadzīga plašāka un risinājums arī plašāks, jo trajektorija tālāk uz dzelteno un sarkano krāsu būs daudz straujāka. Tur ir virkne arī citu problēmu. Ir jaunieši, kuriem ir mentālas grūtības, piemēram, skolā piedzīvota vardarbība. Lai ar to tiktu galā, viņš tiek pie vielas, sāk biežāk un regulārāk lietot. Pie tam arī pieaugušie visu mūžu varbūt ik pa laikam, piedodiet, vīnu vakarā lieto, bet tā viņiem nav problēma.
Kristīne Kravcova: Droši vien kādam ārstam būs komentārs, ka tā arī nav laba prakse par to, ka katru vakaru vīna glāze vai regulārāka vīna glāze.
Aiga Romāne Meiere: Katru vakaru jā, bet diez vai pasaulē ir tādas kultūras bijušas, kurās nekad nekāda veida apreibinošas vielas nav lietotas.
Kristīne Kravcova: Ļubovas kundze, jūsu klātbūtne šeit nav nejauša. Tā ir saistīta ar jūsu iepriekšējo darba pieredzi VID Finanšu policijā.
Ļubova Švecova: Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policijas pārvaldē. Tas nozīmē tikai to, ka man ir kompetence. Apmēram divus gadus pildīju pienākumus, vadot Finanšu policijas pārvaldi. Līdz ar to ir zināšanas, kā strādā dienesti, kā cīnās ar kontrabandu, ar organizēto noziedzību. Runāt par kaitīgām vielām, aizliegtām vielām un nepateikt, ka tā ir organizētā noziedzība, laikam būtu nekompetenti. Sauksim lietas īstajos vārdos. Mēs arī ļoti interesanti sākam diskusiju - paņēmām plašu lauku. Jāsaprot, par kādām aizliegtām vielām mēs runājam, vai tās ir narkotikas, vai tas ir nikotīna spilventiņš, vai tas ir alkohols, vai tas ir tas klefedrons vai kādas citas aizliegtas vielas.
Kristīne Kravcova: Bērniem relatīvi pieejamākais - elektroniskās cigaretes, nikotīna spilventiņi vai jebkura veida viela, kā var apreibināties. Es nerunāju par narkotiku lietošanu. Tas ir cits kalibrs. Es runāju par to, kas ir populārākās lietas bērniem.
Ļubova Švecova: Šo produktu lietošana kļuva par aizliegtu. Parlaments pieņēma lēmumu, ka šādus produktus vairāk nedrīkst tirgot, bet Eiropas Savienības citās valstīs tas ir atļauts. Ar tiem, kas tirgo to internetā, piemēram, “Telegram” kanālā, citos sociālajos tīklos, ir iespējams sazināties. Viņi gūst peļņu. Bija intervija ar Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektori, kur viņa teica, ka akcīzes nodokļa ieņēmumi nepildās tik labi, kā bija ieplānots, tajā skaitā arī uzplaukst nelegālo, tieši šo nikotīna produktu saturošo vielu tirgus. Bērniem, it īpaši pusaudžiem, tas viss ir interesanti, bet kopumā ir problēma ar jauniešu atkarībām, un tā ir pietiekami nopietna. Jūs arī pieskārāties alkohola lietošanai. Mēs tur mēs esam desmitniekā.
Edvīns Šnore: Bet tāpēc jau mēs to neatļausim.
Ļubova Švecova: Loģiski, protams. Tad arī Veselības ministrija burtiski nesen nāca klajā ar ziņojumu, kurā konstatēts, ka cīņā ar atkarībām, alkoholismu un narkotisko vielu lietošanas apkarošanu neveicas.
Kristīne Kravcova: Faktiski bez rezultātiem.
Ļubova Švecova: Ir pat ar negatīvu rezultātu tieši vecuma grupā no piecpadsmit līdz divdesmit četriem gadiem. Tie ir pusaudži, jaunieši.
Un arī vecuma grupā - divdesmit pieci, trīsdesmit četri gadi. Ja tu pēti šo jautājumu, kļūst bēdīgi interesanti. Lietošanas tendence nevis samazinās, bet tā pieaug. Nepieaug kopumā apjoms. Loģiski, tāpēc, ka iedzīvotāju skaits kopumā Latvijā nepalielinās.
Tātad šīs produkcijas lietošana aiziet uz kādu noteiktu segmentu. Redzu, ka nodokļos ir mīnusa zīme. Redzu, ka vielas ir aizliegtas. Bet es redzu, arī ka Veselības ministrija saka, ka attiecīgā grupā palielinās atkarības, ka dubultojas to cilvēku skaits, kuriem izsauc reanimāciju vai ātro palīdzību, un tas ir saistīts ar kaitīgo vielu lietošanu. Visas šīs tendences parāda un burtiski signalizē par trauksmi. Signalizē ar sarkano gaismu, ka tā nedrīkstam turpināt. Šādā gadījumā bērniem jāpiemēro programmas un pastiprināti jāizskaidro, pašvaldības policijai jāapmeklē skolas.
Kristīne Kravcova: Ar suņiem. Man minēja, ka policija esot gatava ar suņiem to izdarīt, bet suņu neesot pietiekamā skaitā.
Ļubova Švecova: Redziet, suns arī ir tāds kā profilaktiskais pasākums, lai pateiktu, ka mēs tevi varam noķert. Suns iedarbosies uz tiem, kas, iespējams un visticamāk, izplata narkotikas, bet tie, kas lieto, viņi vienkārši nobīsies. Atkarību un vielu lietošanu nosaka sociālā un ekonomiskā vide. Piemēram, nelabvēlīga vide, iespējams, ģimenē. Nelabvēlīga vide saistīta ar to, ka cilvēks nespēj sevi realizēt, tad viņš savu neapmierinātību izgāž uz bērnu, un bērns meklē savu realizāciju.
Kristīne Kravcova: Meklē patvērumu un, vēloties mainīt realitāti, izmanto kādu no vielām, kas ir pieejama, ja ne legāli, tad nelegāli. Saprotu, ka nelegāli to izdarīt var pavisam vienkāršā veidā. Tas attiecas uz spilventiņiem un elektroniskajām cigaretēm.
Ļubova Švecova: Man patīk papētīt statistiku un padomāt, kāpēc tā notika un ko var izdarīt, lai tas nenotiek. Te vajadzīga sistēmiska pieeja, kas jārealizē ne tikai Iekšlietu ministrijai, arī Veselības ministrijai, arī Labklājības ministrijai, arī sociālajiem darbiniekiem, sociālajiem dienestiem, gan arī pašvaldībām. Vēl par tām kaitīgām vielām, tad laikam tās, kuras bija atļauts tirgot, tur bija kontrole, un tā kontrole nodrošināja kārtību.
Kristīne Kravcova: Realitāte ir tāda, ka, vienkārši aizliedzot, mēs vispār nekontrolējam, ko bērns patērē. Kontrolētā tirgū, piemēram, ir četru vienību stipra kaut kāda preparāta, spilventiņa, pieejamība, nekontrolētā par simt vienībām stiprāka un tā pieejama arī bērnam. Tas beidzas ar to, ka vajadzīga medicīniskā palīdzība, jo izdedzina mutē caurumus un rada vēl citas daudzas blaknes. Minējāt, ka reanimācijas brigādes bieži jāizsauc uz skolām. Nav runa, ka mums ir jāatļauj. Jautājums, ka nelegālais tirgus ir tepat paralēli mums visiem un apdraud mūs - tas ir tas, kā jūs norādāt, jūsu pētījums.
Ļubova Švecova: Tas nav mans, bet Veselības ministrijas.
Kristīne Kravcova: Jūs veicāt analīzi. Akcīzes nodokli mēs iekasējam mazāk. Attiecīgi bērni noteiktās kategorijās ir apdraudētāki un patērē vairāk kaitīgās vielas. Viņi patērē nelegāli iegādātās vielas. Mēs visu to pēc datiem varam izsecināt. Ko darīt?
Ļubova Švecova: Tas ir mans pieņēmums, bet diezgan loģisks.
Edvīns Šnore: Jā, bet es kopumā ne īpaši piekrītu tam uzstādījumam. Jūs tā pasniedzat to jautājumu, ka ja ir aizliegts, tad ir slikti. Situācija it kā pasliktinās. Tad vienkāršais risinājums būtu atļaut?
Kristīne Kravcova: Tāpēc arī turpinām šo diskusiju. Kāds ir risinājums? Paliek sliktāk, labāk nepaliek. Valsts arī paliek zaudētājos.
Edvīns Šnore: Risinājums ir komplekss, un dažādas ir problēmas. Viena ir ekonomiskā problēma, ka valstij neienāk nauda.
Kristīne Kravcova: Tas automātiski ietekmē mūsu labbūtību un to, ka, ja valstij sliktāk, arī ģimenēm ir sliktāk.
Edvīns Šnore: Labbūtība, no nodokļiem, kas nāk no tabakas un kaut kādām vielām. Tā ir runga ar diviem galiem. Pats esmu gājis skolā vienu gadu Norvēģijā. Tur bija grūti tikt klāt pie jebkāda alkohola, kuru tur tirgo tikai atsevišķos veikalos. Tas produkts nebija pieejams. Tas noveda pie situācijas, ka apkārtējie jaunieši to nelietoja.
Ļubova Švecova: Bet statistika parāda, ka lietošana pieaug.
Edvīns Šnore: Bet tās ir aizliegtas vielas.
Ļubova Švecova: Tieši tā! Tāpēc arī Iekšlietu ministrijai kā aizliegto vielu kontrolētājai jāpiedāvā risinājumi, kā samazināt šo skaitu, kā atrast melno tirgu.
Edvīns Šnore: Jūs jau arī paši minējāt, lai varētu samazināt un risināt to problēmu, ir jāatrod problēmas cēloņi. Problēmu cēloņus jau jūs nosaucāt. Sociāli ekonomiskie cēloņi, vide, kāda ir apkārt, kā bērns jūtas skolā un tā tālāk. Tās problēmas kompleksi ir jārisina, lai šāda problēmas jau saknē likvidētos, lai bērnam nebūtu vajadzība šādas vielas lietot.
Kristīne Kravcova: Es jums absolūti piekrītu, bet mēs arī saprotam, ka, ja mēs kaut ko risināsim kompleksi, tas būs ilgstoši. Mēs runājam par reāliem bērniem, kā mēs varam viņiem palīdzēt, jo kamēr valsts sistēma uzsāks kaut kādas reformas, tie būs gadi.
Edvīns Šnore: Par to, ka citās Eiropas Savienības valstīs var nopirkt. Jā, nu tāda situācija ir. Var nopirkt, piemēram, Čehijā. Tur var tādas konfektītes lācīšus nopirkt, kurās ir iekšā narkotikas. Tā ir diezgan liela problēma, ar ko muitas policija arī saskaras. Ja pieķer šādu sūtījumu, un tos pārsvarā pasūta tiešām nepilngadīgie un skolnieki, tad pēc esošā regulējuma kādi ir likumi? Var iestāties kriminālatbildība. Viss atkarīgs no daudzuma, ja ir 50 vai 100 vienības. Var nonākt līdz pat cietumsodam. Mērķis jau nav bērnus sasēdināt cietumā. Esam arī runājuši ar attiecīgajiem dienestiem, šajā gadījumā muitas policiju. Viņi rosina sadarbībā ar Ģenerālprokuratūru rast kaut kādu risinājumu, lai nebūtu jāsoda bērni ar bargiem sodiem cietumā. Tā vietā viņus, pirmkārt, brīdinot, izvedot pārrunas, bet tajā pašā laikā saglabāt sodu kā potenciālas sekas faktam, ja tu pērc narkotikas. Tas tomēr ir svarīgi.
Kristīne Kravcova: Mēs runājam par kaitīgām vielām. Kaut vai pietiks ar šiem nikotīna spilventiņiem.
Edvīns Šnore: Tās vielas ir dažādas un ne velti ir aizliegtas. Līdz ar to tas ir fakts, ja tu darbojies ar šīm vielām - tu veic aizliegtu, sodāmu un varbūt noziedzīgu darbību. Visvieglākais jau, protams, ir atļaut.
Kristīne Kravcova: Tad tas būtu tā kā iebraukt otrā grāvī.
Edvīns Šnore: Iebraukt otrā grāvī. Tieši tā, tāpēc tas risinājums - jāmeklē vidusceļš.
Kristīne Kravcova: Aigas kundze, kāds ir jūsu redzējums?
Aiga Romāne Meiere: Man grūti iedomāties, kur ir tas vidusceļš. Jebkurā gadījumā būs tikai stāsts par legālo vai par nelegālo. Bērna, pusaudža, jaunieša situācija izveidojas ļoti konkrēta, kāpēc viņš pasaka šīm vielām jā. Tur gan ir iespēja ģimenei, skolai, darbiniekiem, speciālistiem krietni vairāk strādāt. Tur ir kāda vajadzība, grūtība, ar ko jaunietis netiek galā. Ir kādas alternatīvas. Vienkārši aizliedzot, nenotiks tā, ka jaunietis pārstās lietot.
To ceļu pie aizliegtā viņi ātri atrod. Visu laiku ļoti uzmanīgi ar viņiem jārunā.
Esmu dažādās lomās gan kā vecāks, gan kā darbinieks. Svarīgi ir ieraudzīt konkrēto jaunieti kaut vai skolas vidē, ka viņā kaut kas mainās, ka viņš kaut ko pārdzīvo. Ja es zinu, kā tikt pie nelegālām vielām klasesbiedriem, mans statuss var ļoti kāpt uz augšu. Vai šajās situācijās ir alternatīva, ko citu mēs viņam varam iedot? Es vairāk uz to pusi skatītos. Protams, var skatīt regulējumu un to kustināt šurpu turpu. Tāpēc mēs, starp citu, arī universitātē šobrīd veicam pētījumu. Tas ir sākuma stadijā, un tā mana daļa, kas, man liekas, ir tā mīļākā, kā paši jaunieši uztver tos ierobežojumus.
Kad es saku jaunietis, es jau runāju par jauniešiem, kas ir dzelteni sarkani. Daļa no viņiem jau pirms tam ir par smēķēšanu administratīvi sodīti. Viens sods vairāk vai mazāk. Viņi vairs nav zaļajā laukā, kas pirmo reizi pamēģina. Uz šiem jauniešiem noteikti ierobežojumi nestrādās. Es noteikti nebūtu par to, ka tādu nav.
Kristīne Kravcova: Švecovas kundze pieminēja, ka ir statistika pa vecuma grupām. Vai pēc vecuma grupas var pateikt, kura aizlieguma forma uz viņiem labāk strādās?
Aiga Romāne Meiere: To var ar vecuma posmu saistīt tādā ziņā, ka, ja mazāks vecums, viņš tiešām sevi vairāk kā bērnu identificē, un tad ārējie aizliegumi ir efektīvāki. Tad, kad ir jau pusaudžu vecuma posms, tur jau ir izaicinājums pārkāpt noteikumus.
Ļubova Švecova: Sarežģīti ir runāt, tāpēc ka es arī reducējos uz to, ka es arī esmu mamma un manam dēlam ir trīspadsmit gadi, un redzu, ka viņam aug radziņi. Ceru, ka viņš nelieto neko kaitīgu.
Tāpēc es arī saku, ka cerams. Skatos statistiku un domāju, ko es kā mamma gribētu, lai viņa klasē kas notiktu. Droši vien es gribētu, lai, piemēram, mācību gada vidū atnāk viņa klasē speciālists ar apmācīto suni. Lai atnāk suns, un kinologs lai pastāsta, ir vai nav klasē kaitīgas vielas. Tajā skaitā arī lai pasaka, ka lietotājiem iestājas kriminālatbildība, arī administratīvā atbildība. Neesmu profesionāls psihologs. Tie radziņi viņiem jau aug. Jebkurā gadījumā viņi tad saprot, ka process tiek kontrolēts un kaitīgas lietas var atrast un var iestāties atbildība. Viņiem jāsaprot - ja tu nodarbojies ar kaitīgām lietām, var iestāties atbildība. Nav obligāti sodīt, bet sākumā svarīgi vienkārši pabrīdināt, izglītot un parādīt, ka nekas nav noslēpjams.
Arī jāizstāsta, ka ir arī kriminālā atbildība. No otras puses, ļoti labi saprotu, ka tas izplatīšanas tīkls, tā ir organizētā noziedzība. Es kā mamma arī pieprasītu: nu lūdzu, nodrošiniet, lai tie, kas tirgo “Telegram”, tie, kas atnes to uz skolu, tie, kas uztaisa slēpņus blakus skolai, kas izplata to visu, viņi tiek atklāti un sodīti. Respektīvi, pastrādājiet ar tiem, kas organizē to visu.
Kristīne Kravcova: Tas jau ir jūsu lauciņā.
Edvīns Šnore: Piekrītu katram vārdam. Ļoti labi jūs noraksturojāt, kā risināt jautājumus ar pašiem bērniem. Jūs gribat, lai ar suni atnāk uz skolu. Man arī dēli gāja skolā, un pie viņiem arī atnāca. Tur bija policija un ar suni un veica tos reidus, arī izskaidrošanas darbu. Manuprāt, rezultāts ir tīri labs. Nu, es tā ceru. Bet kopumā tas ir tas ceļš, kas ir ejams. Varbūt arī tur ir savs kaut kāds mīnuss. Piemēram, atnāk policija un veic reidus, bet bieži skolā bērni vienkārši ieskrien tualetē, un tur tualetē jau neviens viņus neuzmana, un attiecīgi tur kaut kā tās vielas arī likvidē.
Kristīne Kravcova: Suni nevar ielaist tualetē?
Edvīns Šnore: Nezinu, bet īsti tā līdz galam tas nestrādā.
Ļubova Švecova: Bet te strādā preventīvais faktors. Lai ieskrien tualetē, bet viņi zinās, ka ir pārbaudes un ka var iestāties atbildība. Tad tas iedarbojas, arī uz pusaudžiem tas iedarbojas.
Edvīns Šnore: Tas ir pats galvenais. Nobeidzot to domu, es gribēju teikt, ka skolā ir jābūt prevencijas darbam tīri izglītojošam un ir jābūt sapratnei, ka būs par to atbildība. Tas ir ļoti svarīgi. Tas ir saistībā ar tiem potenciālajiem aizliegumiem vai atļaušanu. Jābalansē, lai bērns, kad viņam tie radziņi aug, saprot, ka būs atbildība par to, ko tu dari. Ja atbildība ir minimāla, tad viņam var rasties kārdinājums pamēģināt.
Kristīne Kravcova: Jūs kaut ko vēlējāties piebilst, komentēt?
Aiga Romāne Meiere: Tā ir tikai viena daļa no risinājuma. Te tomēr vairāk es sadzirdu ārēju spiedienu. Tie ir suņi, sekas, draudi un tā tālāk. Tam sava daļa efekta var būt, bet es gan kā mamma, gan kā speciālists justos daudz mierīgāk, labi gulētu, ja es zinu, ka ir bērns, kurš, ja tāda situācija ir bijusi, var pie manis vērsties, gan kā pie mammas, gan pie speciālista. Vai arī es zinu, ka bērnam ir blakus draugi, kuri pateiks: "Nē, noliec telefonu, nepasūtām!"
Kristīne Kravcova: Izglītošana.
Aiga Romāne Meiere: Ne tikai izglītošana. Zināšanas jau nemaina uzvedību. Svarīgi, kā bērns to redz, kāda ir viņa attieksme. Un varbūt, jā, noklausījos runātājos, bet tikmēr paralēli domāju, kurā brīdī mēs iesim un sarunāsim, un pasūtīsim. Te ir runa par attieksmes maiņu.
Kristīne Kravcova: Vecāku attieksmes, pedagogu vai sabiedrības attieksmes maiņu?
Aiga Romāne Meiere: Kopēji. Mēs cenšamies bērnam viņa pārliecību veidot tādu, lai viņš saprot: tas ir risks, tā ir viņa izvēle pārkāpt atļauto vai nepārkāpt. Ja ir situācija un bērns to izdarīja, svarīgi, lai viņš var vērsties pie pieaugušā un viņam izstāstīt, kas ir noticis. Jo, ja ir pārāk daudz sodu, tur ieslēdzas bailes. Vai kāds būtu gatavs vērsties pie pieaugušā arī skolā, zinot, ka tam būs sekas un sods, nevis atbalstoša saruna? Viņi izvēlēsies to slēpt pēc iespējas ilgāk, lai pārējie neuzzina. Tad mēs nevaram vairs alternatīvas meklēt. Tur kopā abas daļas ir jāliek.
Kristīne Kravcova: Komplekss darbs. Iekšlietu ministrijas pārstāvis arī minēja - šim jautājumam ir komplekss risinājums.
Aiga Romāne Meiere: Bieži vien mēs atkal būsim otrā grāvī. Viņi ir gana filigrāni. Ne tikai prot tualetēs vai zem krūmiem slēpt. Bieži viņi uzzina ātrāk nekā skolotāji, ka pārbaudes skolā tiek plānotas, jo ir vecāki, kuri to ir uzzinājuši un tā tālāk.
Edvīns Šnore: Sodi jau faktiski tagad ir modelēti tā, ka sākumā ir brīdinājums. Sākumā jau nav gadi cietumā. Pirmais ir brīdinājums, un ir administratīvais sods par pirmo reizi, ja tur gan lietošana, gan glabāšana.
Kristīne Kravcova: Neatkarīgi no apjoma?
Edvīns Šnore: Tas ir atkarīgs no apjoma.
Ļubova Švecova: Apjoms ir svarīgs, vai tu lieto, vai tu pārdod.
Edvīns Šnore: Atkarīgs arī, kāda viela. Ja ir ļaunprātīga lieta, tad sodi jau ir nopietni, kas daudzus arī var atturēt.
Kristīne Kravcova: Švecovas kundze norādīja uz to, ko mēs darām, lai šis paralēlais tirgus vai šī paralēlā pasaule, kura pietuvojas mums arvien ciešāk, nekļūtu traumatiska. Vai mums pietiek spēju ar to tikt galā, jo šobrīd aizliegto vielu iegādāšanās iespējas ir ļoti vienkāršas.
Edvīns Šnore: Kapacitātes mums varbūt pietrūkst. Ir vairākas institūcijas. Muitas policija ar to cīnās, nodrošinot, lai neienāk šīs vielas no ārzemēm. Tāpat tiek ķertas arī uz valsts robežas. Viegli tas nav, jo mēs esam Eiropas Savienībā un tas attiecas tieši uz kaut kādām lietām caur internetu, caur “Telegram” kanāliem, pat reizēm legālā veidā, ja vien tas nav kāds darknets vai kaut kas tamlīdzīgs. Legālā veikalā, piemēram, Čehijā caur internetu iegādājas to, kas tur ir legāls.
Kristīne Kravcova: Bet Latvijā nelegāls.
Edvīns Šnore: Latvijā nelegāls, jā. Protams, pērkot jāatzīmē, ka pircējs saprot, ko viņš pērk, un vai pircēja valstīs tas ir atļauts.
Kristīne Kravcova: Bet Čehijas puse piegādās to uz Latviju, zinot to, ka Latvijā tomēr tas ir aizliegts. Vai viņi tādējādi tomēr jau nenes atbildību?
Edvīns Šnore: Tas, kas tiek piedāvāts arī no mūsu dienestiem, ir regulēt mūsu likumus, piemēram, ir Pasta likums.
Kristīne Kravcova: Labs jautājums par Pasta likumu. Zem Pasta likuma konfekšu kastē var atsūtīt jebko.
Edvīns Šnore: Tieši tā. Ir vajadzīgs iekļaut arī pašus komersantus, kas ir kurjerpasts vai vienkārši pasts. Jāparedz atbildība par to, ja no kaut kāda Čehijas veikala kaut kas tamlīdzīgs ir pienācis, tad tas tālāk būtu jānovērš. Nebūtu jāpieļauj atkārtotas piegādes gan no konkrētā veikala konkrētam adresātam, kas notiek tad, ja šāds sūtījums atnāk un neviens pēc tā neatnāk pakaļ. Tādas situācijas arī ir biežas. Trīsdesmit dienas sūtījums tur guļ, un tad to iznīcina. Tas, protams, nav vienkāršs darbs. Tie kriminālprocesi, kas tiek ierosināti, ir simtos.
Kristīne Kravcova: Par aizliegto vielu piegādāšanu?
Edvīns Šnore: Jā, pat no Eiropas Savienības. Nav runa par, teiksim, Krievijas robežu. Tās ir narkotikas un aizliegtās vielas. Ar to cīņa notiek. Bet problēma, ka citās valstīs likumi ir savādāki. Pat, piemēram, Igaunijā arī regulējums ir savādāks.
Kristīne Kravcova: Un arī Lietuvā savādāks.
Edvīns Šnore: Un Lietuvā arī savādāks. Tad nu viegli, protams, nav, bet tajā pašā laikā darām maksimālo, lai ar to cīnītos.
Kristīne Kravcova: Švecovas kundze, jūs kā pieredzējis speciālists par kontrabandas jautājumiem. Ko darīt? Kā var šāda veida kontrabandu vislabāk, visefektīvāk apkarot?
Ļubova Švecova: Apkarot simtprocentīgi kontrabandu - tā ir ilūzija. Tas nav iespējams. Mēs varam runāt par to, lai tā būtu maksimāli minimāla. Es atgriezīšos atpakaļ pie tā, ka tā ir organizētā noziedzība. Tātad jāidentificē tie grupējumi vai tie cilvēki, kuri ar to nodarbojas. Tā ir viena lieta. Un otra lieta, es izvērtētu to opciju, bet tagad es runāju tieši kā kādreizējais policijas darbinieks, kāpēc aizliegums nenodrošina liegumu piekļuvei. Tas legāli nav atļauts, bet tas pie mums ir melnajā tirgū, bet nav melnajā tirgū Lietuvā, Igaunijā, Čehijā, Polijā. Tad sanāk tā, ka mēs vienkārši palīdzam kādiem grupējumiem nopelnīt Latvijā, nodarboties ar produktu, kurš ir legāls blakus kaimiņvalstī, nopelnīt virspeļņu.
Kristīne Kravcova: Un mūsu valsts neiegūst nodokļos.
Ļubova Švecova: Tagad runāju kā policiste. Nākamais moments. Veselības ministrijā ir ziņojums par to, ka mums kaitīgo vielu un atkarību procents pieaug, ka mums sociālie dienesti netiek galā ar veselības problēmām, ka mums pietrūkst sociālo darbinieku resursa. Viņi izdeg, viņi nevar strādāt. Šie cilvēki, kas ir atkarīgi, ir ļoti sarežģīti. Bērni vispār ir ļoti sarežģīti. Panākt uzticību no bērna, kurš jau ir tajā zonā, tas ir ļoti grūti. Viņam jau ir trauma. Atkarību raisošo vielu lietošana, tas ir kā operācijā, kad morfijs tevi iemidzina, lai tev nesāpētu. Šie cilvēki, kas lieto alkoholu, narkotikas, viņi iemidzina kaut kādu sāpi. Pat tā viena glāze arī vakarā. Tas arī ir veids, kā samazināt kaut kādu stresu. Kaut kādu nepatīkamu situāciju, kaut kādu gadījumu. Un kāpēc tad tik daudz to cilvēku, kas to izmanto?
Kristīne Kravcova: Tā ir sociāla problēma. Tad nonākam mēs atkal pie jums, kas ar to saskaras. Nebeidzamais cikls. Jums jārisina, bet jūs jau nevarat atrisināt visu.
Aiga Romāne Meiere: Noteikti nē. Un tāpēc es arī iesāku runāt par tiem līmeņiem, kas ir risināmi, kas nē. Vēl viena lieta arī, ko es klausījos. Dīvains vēstījums pusaudzim, kurš orientējas pasaulē, varbūt pat tam visam paseko līdzi. Re, ir kaimiņvalstis, kur to drīkst. Mēs nedrīkstam, bet tikai tāpēc, ka likums tāds. Bet principā re, kā aiz robežas jaunieši to dara, un tas nav krimināli, ne administratīvi sodāms. Paskatos tad uz vecākiem, viņi arī kādas vielas lieto. Un no manis sagaida, ka es kaut kā pilnīgi savādāk funkcionēšu. Laikam ir naivi domāt, ka skaistiem vārdiem jaunieši ticēs un neskatīsies uz darbiem, un neredzēs, kas notiek ārpus valsts robežas. Tas ir tad, ja tiešām runājam par atkarībām, jo elektroniskās cigaretes un pusaudži - tas diez vai būs stāsts par atkarībām. Vairāk no prakses varu runāt, ka tas tiešām prasa ilgu laiku. Neuzticēšanās ir ļoti samilzusi arī tāpēc, ka viņi labi zina, jo ir virkni likumu pārkāpuši. Un arī tas, ko Latvijā piedzīvojam, ir tas, ka tie speciālisti jau ir skolās bijuši. Skolā sociālais pedagogs parunāja, pie psihologa aizsūtīja, pie atkarību speciālista aizsūtīja. Es jau esmu visur izstaigājis. Tur stipri, stipri ir jāklauvējas, un vienalga mēs nonāksim pie tā, ka izmaiņas būs tikai tad, ja atrod to cēloni, kāpēc konkrētais jaunietis ir līdz atkarībai jau nonācis. Bet, protams, ka tur, kur ir vairāk tāds preventīvais darbs, tā pati izglītošana, nodarbības, arīdzan aizliegumi, tas tomēr ir preventīvais darbs. Viņi ir efektīvāki gan finansiāli, mazāk prasa, gan arī rezultāti ātrāk sasniedzami. Grūtāk jau ir to jaunieti dabūt līdz tam pakalpojumam, vispār viņu sasniegt. Jo augstāka temperatūra, jo vairāk tā atkarība ir attīstījusies. Viņš ir grūtāk sasniedzams. Faktiski viņš jau ir tajā nelegālajā zonā. Tur arī viņa ikdiena ir pagājusi. Viņš vairs skolā nebūs sasniedzams. Arī ģimene diez vai vairs būs resurss, kas var viņu uzrunāt, motivēt līdz kādam pakalpojumam aizvest.
Kristīne Kravcova: Šnores kungs, jums jautājums no Švecovas kundzes par to, ka tā ir organizētā noziedzība. Kā norit šī cīņa? Mēs esam maza Latvija, mums nav tik daudz iedzīvotāju. Mums grūti sokas ar apkarošanu. Kur ir tas iemesls?
Edvīns Šnore: Ar organizēto noziedzību cīņa notiek. Vajadzētu varbūt kaut ko pieregulēt likumos. Fokuss jau ir uz to, ka nevajadzētu sodīt gala lietotāju tik bargi, sevišķi jauniešu segmentā. Varbūt viņam dzīve sākās un jau uzreiz ir krimināla sodāmība par trīs lācīšu nopirkšanu.
Kristīne Kravcova: Mēs runājam par biznesa organizētājiem, par valstij negūtiem ienākumiem, kas aiziet kāda privātā kabatā un zeļ, un plaukst, un attīstās.
Edvīns Šnore: Tieši tā. Līdz ar to vajadzētu apkarot, un tas arī notiek. Apkarot tieši tos, kuri to dara, pirmkārt, peļņas gūšanai, otrkārt, organizētā veidā, kas jau ir kvalificējams kā organizētā noziedzība. Ar to Latvijas iestādes nodarbojas. Arī minētā Muitas policija.
Kristīne Kravcova: Pie mums ciemos bija arī no Muitas policijas pārstāvis, kurš minēja, ka nav tādas aparatūras Latvijā tik daudz, lai visus sūtījumus izkontrolētu. Tos kontrolē izlases kārtībā. Tas, protams, neatklāj patieso ainu.
Edvīns Šnore: Arī valsts iekšienē ar to nodarbojas Valsts policija. Nebūt nav tā, ka darbs būtu nesekmīgs. Ziņās lasījāt, Kuldīgā notika traģēdija, meitene aizgājusi bojā. Ir apsūdzēti vairāki, tai skaitā viens, šķiet, bija Indijas pilsonis. Tur bija simt slēpņu. Tiek ķerti tie, kas ar to nodarbojas, kas pelna ar to naudu. Ar tiem cīņa notiek.
Kristīne Kravcova: Kad ir letāls gadījums, tad mēs sākam tam vairāk pievērst uzmanību reģionos. Viens no maniem pēdējiem jautājumiem ir par to, ka ir tāda stereotipiska domāšana, problēma nav tikai Rīgā, bet tā problēma ir arī reģionos. Man nav pierādījumu, pie rokas neesmu pieķērusi, bet, ar jauniešiem komunicējot par šiem jautājumiem, uzzināju - ir reģiona pilsēta, kurā ir tā saucamais barons, kurš kontrolē situāciju par dažādu vielu pieejamību. Policija minētajā pilsētā, visticamāk, ir informēta par to un savā ziņā varbūt pat iesaistīta. Realitāte. Bērni, skolēni lieto vielas, kuras ir aizliegtas un kuras viņiem nebūtu jālieto. Kokaīns ir pieejams jauniešiem, bērniem. Simt eiro sametas un nopērk kokaīna devas, runājot par narkotikām. Te ir stāsts par Iekšlietu ministrijas kapacitāti, spēju to apkarot un interesi to darīt. Es nepārmetu jums, bet tas ir reāls stāsts, ko es jums stāstu.
Edvīns Šnore: Noziedzība kā tāda pastāv neatkarīgi no tā, ir vai nav policija, kas ar to cīnās. Ir gadījumi, kurus mēs varam droši vien atrast un citēt, kas notiek, bet tas jau nenozīmē, ka policija ar to necīnās. Ja ir konkrētas lietas vai vietas, kuras jūs minējāt, kur tas notiek, kā jūs teicāt, ar policijas ziņu, varu aicināt ziņot Iekšlietu ministrijas vadībai, kur tādas vietas ir un kur policija ir iesaistīta. Jūs teicāt mazpilsēta.
Kristīne Kravcova: Jā, mazpilsēta.
Edvīns Šnore: Skaidrs arī, kāpēc mazpilsētās vai reģionos. Tas saistīts ar to sociālekonomisko vidi, kas, iespējams, nav tāda kā galvaspilsētā Rīgā, kur dzīve ir pārtikusi, gan vairāk ir ko darīt, ir izklaides un tā tālāk. Tā cīņa notiek arī reģionos. Piemēram, šonedēļ, starp citu, Daugavpilī 17 gadus vecs skolnieks ir ar šādu lietu nodarbojies, tur tirgojis un caur internetu, vismodernākajām tehnoloģijām, izmantojot “Telegram”. Policija ar to bija spējīga tikt galā. Cilvēki, kas to dara, protams, nav muļķi un izmanto pēdējās tehnoloģijas. Policija varbūt ne vienmēr visam tiek līdzi. Bet resurss ir.
Kristīne Kravcova: Tas mans jautājums. Es nepārmetu policijai, bet jautājums, vai policija spēj tikt līdzi mūsdienu virtuālajai pasaulei.
Edvīns Šnore: Nav tā, ka būtu pilnīga visatļautība, kurā policija tikai noskatītos un visi darknetos pirktu un pārdotu kokaīnu un nestu to uz skolu.
Kristīne Kravcova: Tas priecē. Švecovas kundze, jums ir ko piebilst.
Ļubova Švecova: Gada sākumā no Līvāniem pienāca ziņa, ka tur narkotiskas vielas ir atklātas. Tad pienāca ziņa, ka mums ir vairākas nelegālās tabakas ražotnes. Pagājušajā gadā atklāja klefedrona ražotni Alūksnē - lielāko Eiropā.
Edvīns Šnore: Tās visas ir atklātas lietas.
Ļubova Švecova: Tas ir tas, par ko mēs zinām. Jautājums ir par to, ko mēs nezinām. Ja mēs esam tik maza valsts un mums ir tik attīstīta nelegālo vielu industrija. Mēs kļūstam par lielvalsti kaitīgo vielu ražošanā un tirdzniecībā, un eksportā.
Edvīns Šnore: Bet tās visas uzskaitītās lietas ir atklātas. Latvijas policija ar to aktīvi cīnās. Un kāpēc tas notiek Latvijā? Neaizmirsīsim, ka Latvija, pirmkārt, atrodas uz robežas ar tiem, kuri veido tās ražotnes. Bieži tas viss ir saistīts tieši ar Baltkrieviju un ar Krieviju. Tas jau nav tāpēc, ka te vājāks regulējums vai kaut kas cits ļoti slikti. Protams, tas uzliek papildu slogu attiecīgajiem dienestiem, kuri diezgan labi ar to tiek galā. Interesants jautājums, piemēram, Lietuvā šajā apkarošanā ar savu naudu ir iesaistījusies legālā cigarešu firma “Philip Morris”. Viņi ir noziedojuši droniem Lietuvas robežsargiem, lai cīnītos ar nelegālo cigarešu ievešanu, kontrabandu, ar kontrabandu kopumā. Droni atklāj visu, kas iet pāri robežai. Mums pašreiz regulējums ir tāds, kas aizliedz ziedot privātpersonām.
Kristīne Kravcova: Tā saucamo publisko privāto partnerību aizliedz realizēt šajos jautājumos.
Edvīns Šnore: Mēs arī sniegsim priekšlikumus likuma grozījumiem. Nav noslēpums, arī pie mums ir vērsušies. Pie manis konkrēti vērsās pārstāvis, kurš ir gatavs ziedot Latvijas policijai, Latvijas dienestiem, lai apkarotu kontrabandu. Es jau saprotu viņu ieinteresētību, bet tajā pašā laikā šajā gadījumā tā pārklājas ar valsts ieinteresētību. Visi iespējamie risinājumi noteikti jāizmanto.
Ļubova Švecova: Klefedrona ražotni palīdzēja atklāt iesaisti no Eiropas Savienības. Palīdzēja arī Lietuvas kolēģu iesaiste un norādījumi, ka Latvijā ir tranzīta punkts nelegālo cigarešu plūsmai uz Eiropas Savienības citām dalībvalstīm. Ieteiktu Šnores kungam arī paskatīties, kādi ir plāni Iekšlietu ministrijai cīņai ar organizēto noziedzību, cik tie ir loģiski un cik tie ir aktuāli. It īpaši ņemot vērā to faktu, ka plānots tiek - ik gadu organizētās noziedzības izdarīto noziegumu skaits pieaugs par pieciem procentiem, bet pēc tam atskaitēs pasaka, ka organizētās noziedzības izdarīto noziegumu skaits palielinājies līdz desmit procentiem ieplānoto piecu procentu vietā. Rodas jautājums, kā var plānot tā, ka organizētā noziedzība pieaugs, ja tu strādā, ja tu esi kompetents un ja tev ik gadu palielinās arī līdzekļi, ko ieguldīt gan analītikai, gan mācībām, gan arī štata nokomplektēšanai. Kā tas ir iespējams? Man tas galvā nu nekādi nesaliekas. Plānot par pieciem procentiem un pēc tam atskaitīties par pieaugumu vairāk nekā pieci procenti. Jāplāno taču, ka noziedzība samazināsies, ja tu esi loģiski domājošs un ja tu esi kompetents, un ja tu zini savu drēbi.
Edvīns Šnore: Mums šeit jau politiķe ierunājās.
Ļubova Švecova: Nē, profesionāle.
Edvīns Šnore: Neesmu redzējis konkrēto plānu, par ko jūs runājat. Ieplāno reālas lietas attiecīgie dienesti, ar ko viņi saskaras, piemēram, kaut vai satiksmes negadījumu skaitu.
Kristīne Kravcova: Tas ir kaut kas cits.
Edvīns Šnore: Tā ir lieta, ar ko konkrētais dienests, šajā gadījumā ar organizēto noziedzību, cīnās, tā ir tā specifika, kurā viņi strādā. Būtu ļoti vienkārši, ejot uz Saeimu, paziņot, ka nākamajā plānā ir jābūt rakstītam, ka pieaugums būs nulle procentu.
Ļubova Švecova: Es ļoti labi zinu, kāpēc viņi to raksta. Tāpēc, ka vajag papildu finansējumu, citādi noziedzība pieaugs. Pēc tam tā pieaug vēl vairāk. Bet man ir jautājums: ja es prasu naudu, ja es zinu grupējumus, ja es viņus saskaitīju, ja es zinu to dalībniekus, es strādāju, lai viņus samazinātu, nevis lai viņu skaits palielinātos. Kur ir loģika?
Edvīns Šnore: Loģika ir tajā, ka, ja jūs sakāt, ka visi visu jau zina, tad jau vispār nevajag plānu. Priekš kam cīnīties, ja mēs visu zinām?
Ļubova Švecova: Pagaidiet, jūs pārstāvat iekšlietu resoru, arī Valsts policiju, tās pārvaldi cīņai ar organizēto noziedzību. Kriminālizlūkošanas modelis, analītiskie rīki tiek ieviesti, digitalizācija, kompjuterizācija, e-lieta tiek ieviesta, informācija tiek apkopota vienkopus, un organizētās noziedzības izdarīto noziegumu skaits aug, un to ieplāno. Jūs mani nepārliecināsiet, ka darbinieki, kas strādā ar organizēto noziedzību, nezina tos cilvēkus, nav saskaitījuši tos grupējumus, kas nodarbojas tajā skaitā arī gan ar klefedrona ražotnēm un to pārvietošanu, gan ar cigarešu ražotnēm, ka tie nav zināmi.
Edvīns Šnore: Visi mūsu dienesti cīnās un atklāj tās pašas ražotnes.
Ļubova Švecova: Sanāk, ka slikti cīnās. Tie aug un aug. Tas ir jūsu plānā ierakstīts, ka viņu noziegumu skaits aug.
Edvīns Šnore: Tajā pašā laikā jūs arī minat daudzas vietas, kas ir atklātas. Gan minētais klefedrons, gan cigarešu ražotnes un tā tālāk.
Ļubova Švecova: Eiropas Savienība palīdzēja un lietus. Jā, Valsts policija iesaistās, kad mums kaut kas atklājas.
Edvīns Šnore: Visi mums risina, izņemot policiju, no kuras jūs nākat, - tā iznāk?
Ļubova Švecova: Es ļoti sen no turienes aizgāju, bet es saprotu, kā darbs notiek. Es plānā nekad nerakstīju, ka noziedzība pieaugs. Es vienmēr plānā rakstīju, ka, ja mana iestāde strādās efektīvi, tad noziedzība samazināsies.
Edvīns Šnore: Vārdu sakot, tad, kad jūs strādājāt policijā, tad bija kārtība. Bet, kolīdz jūs aizgājāt, tā lietas...
Kristīne Kravcova: Jautājums ir ļoti loģisks. Ja jau mēs pat prognozēs paredzam, ka mums pieaugs noziedzība, tad jautājums, ar ko mēs nodarbojamies? Latvijā iedzīvotāju skaits samazinās. Mēs viens otru zinām. Ja es, vienkāršs cilvēks sabiedrībā, zinu par to, ka ir noteiktas vietas un ir baroni, kāpēc policija to nezina? Vai zina, vai negrib zināt?
Edvīns Šnore: Runājot par organizēto noziedzību un to, kā cīnās un kāpēc plānā ir tā vai savādāk, ir arī jāskatās, kāpēc kaut kas var pieaugt. Latvija, protams, neatrodas uz neapdzīvotas salas. Mums ir blakus gan ar sankcijām aplikts, tagad ir intensificējies tranzīts no Centrālāzijas valstīm. Latvija nav uz neapdzīvotas salas.
Kristīne Kravcova: Es to visu saprotu. Bet jautājums, kāpēc mums nav komunikācijas ar sabiedrību, kas attiecīgi ziņo par to, ka šādas lietas ir? Tās rūpnīcas, ražotnes, ko atklājāt, tās taču nav mazas. Tie ir organizēti pasākumi, kuri funkcionē, kur strādā cilvēki, kuri attiecīgi iesaistās procesos, tur preču izejvielu piegāde notiek.
Edvīns Šnore: Minētie gadījumi ir atklāti. Ko nozīmē, cik neatklāj? Ir atklāts daudz, bet, ja tas ir slikti, kad domājam, cik vēl ir neatklāti - nu tā jau par jebko var pateikt.
Kristīne Kravcova: Statistika, ko pieminēja sarunas sākumā - tas tomēr liecina par to. Ja mēs redzam rādītājus, ka paliek tikai sliktāk, tas nozīmē, ka skaits pieaug, nevis samazinās šo pieejamo vielu glabātavas un realizācijas punkti.
Edvīns Šnore: Tad par konkrētu statistiku ir jārunā un jāiet tai cauri.
Ļubova Švecova: Ir Veselības ministrijas atskaite par atkarīgo cilvēku procentuālu pieaugumu, izplatību, cik narkotikas lieto no iedzīvotāju kopskaita, tas viss ir publiski pieejams, paanalizējiet. It īpaši jauniešu skaits pieaug par desmit procentiem. Cilvēki to pērk šeit no piecpadsmit gadiem līdz divdesmit četriem gadiem. Tie ir jaunieši, kas lieto šīs vielas. Tagad šajā gadījumā mēs runājam par statistiku par narkotikām.
Edvīns Šnore: Negribētu piekrist tēzei, ka tas ir tāpēc, ka policija slikti strādā.
Kristīne Kravcova: Nepārmetu. Jautāju, vai mēs varam strādāt efektīvāk. Strādā, protams, ka strādā, mēs to redzam un jūtam. Un paldies dievam, ka policija strādā, tad mēs nejustos tik droši šeit. Tomēr vēl uzdošu mūsu ekspertei jautājumu par jauniešiem. Vai jūs esat sajutusi savā darbā šo pieaugumu, kas aiziet uz to, kā jūs sakāt, dzelteni oranži zaļo spektru, ar kuru jums sanāk saskarsme? Zaļais ir tie, kas pamēģina un saprot, ka aizliegts, un tomēr varbūt neatgriežas. Bet mēs runājam par tiem, kas tiek ierauti šajās atkarībās. Šī vecuma grupa ir mūsu darba spējīgie jaunieši.
Aiga Romāne Meiere: Grūti atbildēt. Tas gan, ko viennozīmīgi var just, ka jauniešiem ir aizvien lielāka interese par dažādām vielām. Turpat ir arī medikamenti, kurus viņi nemedikamentozi lieto. Ir runa par visiem līmeņiem.
Kristīne Kravcova: Ksanaks tika pieminēts diskusijas laikā, par to arī esot ļoti liela jauniešu interese.
Aiga Romāne Meiere: Un tas liek domāt, kā jauniešu pasaule, kurā viņi šobrīd dzīvo, mainās. Vēlme aizmukt, būt kaut kur citur pastiprinās. Vai es varu teikt, ka tur sarkanajā riska laukā jauniešu ir vairāk? Šobrīd jā, bet atkal tā jau ir mana darba specifika. Protams, ka es viņus vairāk redzu. Ja runātu ar skolotājiem, iespējams, viņi ir cita auditorija. Mūsu visu vājā vieta, ka gana daudz laika jaunieši pavada virtuālā pasaulē. Arī tas, kā mēs ar viņiem runājam, kādu vēstījumu ar aizliegumiem vai skolā ar nodarbībām nododam. Iespējams, viņi uztver savādāk, nekā mēs esam paredzējuši. Tāpēc ir drusciņ tā plaisa, aiza, kur mēs ar jauniešiem nesatiekamies. Tas ir tas, ko gan var just. Mums, darbiniekiem, nākas domāt. Specializācija, ko mēs attīstām par sociālo darbu ar jauniešiem - skaisti skan - jādodas uz vietu, kur satikt jauniešus. Mēs sākotnēji tā arī domājām. Tā varētu būt kafejnīca. Bet tā jau ir virtuālā pasaule. Kā digitāli viņus sasniegt, ja tā ir tā vieta, kur viņš ir un kur tad viņu uzrunāt. Pasaule, kurā dzīvo jaunieši, mainās. Tas, par ko mēs runājam, ir tādā mūsu redzējumā, kā mēs redzam pasauli. Mums tie būtu risinājumi ar kaut kādu efektivitāti. Vai tas nostrādās uz jauniešiem? Patiesībā viņi ir tie, kas arī var lielā mērā atbildes iedot.
Kristīne Kravcova: Varbūt viņus jāprot uzrunāt?
Aiga Romāne Meiere: Jā, tas arī notiek, un to mācām universitātē topošajiem sociālajiem darbiniekiem, jau praktiķiem. To ļoti cenšamies uzsvērt. Viens ir tas, kā mums šķiet, mēs zinām, saprotam. Cita lieta uzzināt, noskaidrot, kā jaunietis to ir ieraudzījis un kāpēc viņš izvēlējies to taku. Par noziedzības apkarošanu laikam neko nopietnu nevarēšu pateikt.
Kristīne Kravcova: Jūsu kompetence ļoti svarīga šajā sarunā, un tas nav par noziedzību, bet tieši to, ko jūs ikdienā darāt. Mīļie viesi, paldies jums par šo sarunu! Rezumējot teikto, paldies Valsts policijai, Iekšlietu ministrijas resoram par darbu, ko jūs jau darāt. Bet es patiešām kā cilvēks, kā Latvijas sabiedrības loceklis sirsnīgi aicinu padomāt, kā mēs varam kopsolī cīnīties pret šo melno tirgu, pret šo lielo ļaunumu, kas ir tepat blakus, kuru mēs ikdienā nemanām un neredzam. Mūsu jaunieši ir mūsu Latvijas nākotne, par ko mēs satraucamies. Paldies jums sirsnīgs par jūsu ieguldījumu darbā ar jauniešiem. Tas ir ļoti nozīmīgi.
