Tas, ka ar aizliegumiem cīnīties pret nikotīnu saturošo vielu un aromātu izplatību ir aplami, jau tika prognozēts vēl pirms aizliegumu ieviešanas – tagad nelegālajā tirgū jauniešiem aizliegto kaitīgo vielu klāsts kļuvis daudz plašāks un pieejamāks. Cik bīstami pusaudžiem ir nelegālajā tirgū iegūstamie produkti; kā iespējams mazināt atkarību raisošo vielu izplatību; kā mūsdienu pusaudži uztver pasauli – saruna ar pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītāju Nilu Saksu Konstantinovu.
Pēdējā laikā arvien biežāk dzirdam par nikotīna produktu, veipu un citu atkarību izraisošu vielu izplatību jauniešu vidū. Vai situācija ir tik nopietna, kā to mēdz attēlot?
Jautājumam ir divas daļas. Pirmkārt, mums vienmēr jāatceras, ka runa ir par lietām, kuras lielā mērā notiek nelegālā vidē. Tāpēc precīzi izmērīt realitāti ir grūti. Mēs strādājam ar fragmentāriem datiem, novērojumiem un secinājumiem. Taču kopumā tas, ko redzam šobrīd, bija diezgan prognozējams. Jau laikā, kad tika pieņemti lēmumi par dažādiem aizliegumiem, daudzi speciālisti brīdināja, ka nepārdomāti ierobežojumi var radīt pretēju efektu. Ja kaut ko aizliedz, bet pieprasījums nepazūd, tad rodas nelegālais tirgus.
Man šķiet, ka tieši tas arī ir noticis. Nelegālais tirgus ir kļuvis lielāks, un līdz ar to daļa produktu pusaudžiem kļuvusi pat pieejamāka nekā iepriekš. Zināmā mērā tā ir pieaugušo radīta problēma.
Tas nenozīmē, ka pusaudžiem iepriekš nebija intereses par nikotīnu. Protams, bija. Taču tagad viņi daudz biežāk nonāk vidē, kuru neviens nekontrolē.
Vai nikotīns pusaudžiem ir bīstams?
Protams, ka ir. Nikotīns ir psihoaktīva viela. Pusaudžu smadzenes vēl attīstās, organisms attīstās, un šādā vecumā jebkura atkarību izraisoša viela rada riskus.
Vienlaikus man šķiet svarīgi saglabāt pragmatisku skatījumu. Atkarību pētniecībā ļoti būtiska ir ne tikai pati viela, bet arī veids, kādā tā tiek uzņemta. Piemēram, klasiskā smēķēšana ir viens no kaitīgākajiem nikotīna uzņemšanas veidiem. Citas formas nav nekaitīgas, taču to ietekme uz organismu var būt atšķirīga.
Šīs tēmas problēma ir tā, ka cilvēkiem ļoti gribas vienkāršas atbildes. Viņi grib pateikt: aizliegsim vienu lietu, un problēma pazudīs. Tā nenotiek. Atkarību jautājumos vienmēr ir nākamais un vēl nākamais līmenis.
Kāpēc politiķi izvēlējās tieši aizlieguma ceļu?
Domāju, ka lielā mērā tas bija populisms. Sabiedrībā bija reāla problēma. Vecāki redzēja, ka bērni lieto veipus. Skolas redzēja, ka jaunieši tos lieto. Tad politiķis iznāk un pasaka: “Mēs aizliegsim.” Tas izklausās labi. Tas rada iespaidu, ka problēma tiek risināta.
Taču ļoti bieži starp politiski pievilcīgu lēmumu un efektīvu lēmumu nav vienādības zīmes.
Man ir arī aizdomas, ka šeit darbojas dažādas ekonomiskas intereses. Pēdējos gados klasisko cigarešu lietošana samazinās, īpaši jauniešu vidū. Tas nozīmē, ka mainās tirgus. Kur ir tirgus, tur vienmēr ir biznesa intereses. Protams, tās ir manas pārdomas, nevis fakti, taču es būtu ļoti pārsteigts, ja šādu interešu šajā stāstā nebūtu.
Jūs sakāt, ka ar bērnu drošības argumentu dažkārt iespējams attaisnot jebkuru lēmumu?
Jā, un tas ir viens no bīstamākajiem mehānismiem. Tiklīdz politiķis saka, ka kaut kas tiek darīts bērnu labā, ļoti daudzi pārstāj uzdot jautājumus. Bērnu veselība un drošība ir ārkārtīgi emocionāla tēma. Tieši tāpēc šajā jomā ir ļoti viegli iegūt politiskus punktus. Taču realitātē nereti notiek tā, ka labi domāti lēmumi ne tikai neatrisina problēmu, bet rada jaunas. Un man šķiet, ka šis ir viens no šādiem gadījumiem.
Kā tad patiesībā iespējams mazināt atkarību izraisošo vielu lietošanu jauniešu vidū?
Vispirms ir jāpaskatās, kas jau ir nostrādājis. Piemēram, kopumā vielu lietošana jauniešu vidū daudzviet Rietumu pasaulē samazinās. Samazinās alkohola lietošana. Samazinās cigarešu smēķēšana. Daudzviet samazinās arī narkotiku lietošana. Iemesls nav tik sarežģīts, kā dažkārt gribas domāt. Pusaudži ir sociālas būtnes. Viņi dara lietas kopā. Bet mūsdienu pusaudži socializējas mazāk nekā iepriekšējās paaudzes. Viņi mazāk iet ārā. Mazāk satiekas. Mazāk pavada laiku grupās. Daudz vairāk laika paiet pie ekrāniem. Līdz ar to samazinās arī virkne uzvedības formu, kuras tradicionāli bija saistītas ar pusaudžu kompānijām.
Savulaik izdevās ievērojami samazināt cigarešu smēķēšanu. Kā tas notika?
Ļoti vienkārši - smēķēšanu padarīja nestilīgu. Tas bija viens no veiksmīgākajiem sabiedrības veselības projektiem pēdējās desmitgadēs. Jaunieši sāka nesmēķēt nevis tāpēc, ka izlasīja kārtējo plakātu par kaitīgumu, bet tāpēc, ka smēķēšana pārstāja būt pievilcīga. To vairs nerādīja kā varonības simbolu filmās, seriālos, mūzikas videoklipos. Tas pazuda no popkultūras centra. Ja grib panākt, lai pusaudži kaut ko nedara, visefektīvākais veids ir padarīt to nestilīgu.
Tātad kampaņas nestrādā?
Es neteiktu, ka tās nestrādā vispār, bet to ietekme bieži ir stipri pārspīlēta. Mums ir bijušas alkohola kaitīguma kampaņas gadu desmitiem. Mums ir bijušas smēķēšanas kampaņas. Mums ir dažādas sociālās reklāmas. Taču pusaudži neveido savu pasaules uzskatu pēc plakātiem autobusu pieturās. Viņi daudz vairāk reaģē uz savu vidi, draugiem, autoritātēm un kultūru.
Kāpēc pusaudži vispār sāk lietot šādus produktus?
Lielākoties ļoti vienkārša iemesla dēļ - tāpēc, ka to dara citi.
Absolūtais vairākums pusaudžu veipo tāpēc, ka veipo viņu draugi. Tieši tāpat ir ar alkoholu. Tieši tāpat ir ar narkotikām. Ja gribat saprast, ko dara jūsu pusaudzis, paskatieties, ko dara viņa tuvākie draugi. Ļoti iespējams, ka viņš dara tieši to pašu. Tad ir mazāka grupa, kura vielas sāk lietot apzināti kā pašārstēšanās līdzekli. Viņiem ir stress, trauksme, depresīvas izjūtas vai citas grūtības, un viela kļūst par veidu, kā sevi regulēt. Tieši šī grupa ir visaugstākajā riskā.
Daudzi vecāki cenšas pamanīt pazīmes. Vai ir iespējams saprast, ka bērns lieto nikotīnu vai citas vielas?
Realitātē tas nav tik vienkārši. No veipošanas vien cilvēks pēkšņi nekļūst pavisam citāds. Turklāt pusaudža vecums pats par sevi ir ļoti dīvains periods. Pusaudži kļūst noslēgtāki. Viņi vairāk laika pavada ārpus ģimenes. Daudzi vecāki savus bērnus darba dienā redz tikai dažas minūtes. Tāpēc doma, ka vecāki vienmēr visu pamanīs, nav reālistiska.
Kā mūsdienu pusaudži uztver pasauli?
Pirmkārt, viņi savā starpā ir daudz atšķirīgāki nekā iepriekšējās paaudzes. Otrkārt, viņu dzīve lielā mērā notiek digitālajā vidē. Tas ir galvenais, ko pieaugušie joprojām līdz galam nav sapratuši. Mēs joprojām domājam, ka internets ir kaut kāds papildinājums reālajai dzīvei. Daudziem pusaudžiem tā nav. Viņiem digitālā vide ir dzīves centrālā daļa. Tur ir draugi. Tur ir attiecības. Tur ir konflikti. Tur ir izklaide. Tur bieži ir arī pašvērtējums. Tas ir kaut kas pilnīgi jauns cilvēces vēsturē.
Bieži dzirdam, ka jaunieši vairs neprot komunicēt.
Es domāju, ka tā nav taisnība. Viņi komunicē ļoti daudz. Iespējams, vairāk nekā jebkura iepriekšējā paaudze. Viņi raksta ziņas, komentē, sūta attēlus, video, emocijzīmes. Mūsdienu jaunietis dienā uzraksta daudz vairāk vārdu nekā vairums cilvēku pirms trīsdesmit gadiem.
Jautājums nav par komunikāciju. Jautājums ir par kontaktu. Par spēju būt kopā ar cilvēku klātienē. Tieši tur bieži parādās grūtības.
Vai jaunā paaudze kļūst trauslāka?
Man šķiet, ka jā. To redzam gan fiziskajā veselībā, gan mentālajā veselībā. Ir vairāk mazkustīguma, vairāk virssvara, vairāk dažādu veselības problēmu. Daļa no tā ir saistīta ar tehnoloģijām, bet daļa arī ar pieaugušo radītu vidi. Mēs bērnus sargājam arvien vairāk. Mēs viņiem neļaujam riskēt. Neļaujam kļūdīties. Neļaujam apdauzīties. Taču cilvēks attīstās tieši caur šādu pieredzi.
No kā vecākiem šodien visvairāk būtu jāsargā savi bērni?
Protams, no vardarbības un visa, kas apdraud viņu veselību. Bet, ja runājam par mūsdienu pasauli, tad man šķiet, ka viens no lielākajiem riskiem ir sociālie tīkli un digitālo platformu veidotā atkarību arhitektūra. Mēs esam ļoti ātri ielaiduši tehnoloģijas bērnu dzīvē un ļoti maz domājuši par sekām. Šobrīd redzam, ka bērnu smadzenes, ģimenes un skolas tam nav bijušas gatavas.
Vai atbalstāt telefonu aizliegšanu skolās?
Jā. Manuprāt, tas ir pilnīgi pašsaprotami. Ja skola ir vieta, kur mācīties, tad es neredzu nevienu nopietnu argumentu, kāpēc telefonam būtu jāatrodas uz sola. Turklāt jaunieši jau tā pavada milzīgu laiku ekrānos. Astoņas stundas dienā vairs nav nekas neparasts. Vismaz skola var būt vieta, kur viņi uz dažām stundām no tā visa atslēdzas.
Vai sociālie tīkli dažkārt var būt kaitīgāki par nikotīnu?
Dažos gadījumos - pilnīgi noteikti. Ja pusaudzis internetā nonāk vidē, kas viņu mudina uz paškaitējumu, pašnāvību vai pašiznīcinošu uzvedību, tad šī ietekme var būt ārkārtīgi smaga. Tāpēc nav jēgas sacensties, kurš risks ir lielāks. Abi ir reāli riski.
Kādu galveno problēmu jūs redzat jaunās paaudzes attiecībās ar pieaugušo pasauli?
Mēs esam izaudzinājuši paaudzi, kurai daudz kas dzīvē bijis salīdzinoši komfortabli, bet vienlaikus prasām no tās funkcionēt sistēmās, kuras veidotas citos laikos. To šobrīd redz gan skolas, gan darba devēji.
Jaunieši bieži ienāk darba tirgū ar pavisam citu priekšstatu par darbu, pienākumiem un attiecībām ar autoritātēm. Tas rada konfliktus.
Taču man šķiet svarīgi saprast - mēs paši esam radījuši šo vidi. Šie jaunieši nav nokrituši no Marsa. Viņi ir mūsu sabiedrības rezultāts.
Tāpēc jautājums nav tikai par to, kā mainīt viņus. Jautājums ir arī par to, kā mainīties mums pašiem.
