To, ka aizliegumi legālajā tirgū tirgot e-cigaretēm paredzētās aromatizējošās vielas un dažādus nikotīnu saturošos produktus veicina vērienīga nelegālā tirgus attīstību un kaitīgo produktu pieejamību jauniešiem, praksē pierādījis pētošais žurnālists, divu bērnu tēvs Mārtiņš Otto. Kā notiek šo vielu izplatība un kādas šausmas, jo īpaši jauniešiem, tiek piedāvātas – saruna ar Mārtiņu Otto.
Jūs nesen veicāt eksperimentu, lai pārbaudītu, cik viegli pēc jaunajiem ierobežojumiem iespējams iegādāties nikotīnu saturošus produktus. Kas atklājās?
Godīgi sakot, rezultāts mani pārsteidza. Par nelegālo tirgu visi runā jau labu laiku. Vieni saka, ka viss ir pieejams “Telegram” kanālos, citi stāsta par piegādēm uz mājām, vēl citi apgalvo, ka skolēni visu dabū bez problēmām. Es nolēmu pārbaudīt pats.
Esmu tēvs pusaudzim, tāpēc man bija svarīgi saprast, cik tas viss ir reāli. Un atbilde ir ļoti vienkārša - aizliegumi šobrīd praktiski nestrādā.
Dažu dienu laikā es bez īpašām grūtībām iegādājos vairākus produktus, kuriem pēc idejas vajadzētu būt grūti pieejamiem. Nevajadzēja ne īpašus kontaktus, ne pazīšanos. Pietika ar telefonu, internetu un bankas karti.
Kā notika pirmais pirkums?
Sāku ar “Telegram”. Par to visi runā, tāpēc nolēmu paskatīties, kas tur īsti notiek. Pārsteidzošākais bija tas, cik viegli visu atrast. Vienu no lielākajiem kanāliem policija jau bija aizvērusi, un par to es gribu viņus uzslavēt. Taču vietā bija jau saradušies citi. Uzrakstīju vienam tirgotājam. Viņš atbildēja gandrīz uzreiz. Piegāde pieci eiro. Solīja būt klāt pēc četrdesmit minūtēm. Precīzi pēc četrdesmit minūtēm piebrauca jauna “Tesla”, logs atvērās, man tika pasniegtas elektroniskās smēķēšanas ierīces, un viss. Darījums bija noticis. Ja mēs godīgi paskatāmies uz šo situāciju, tad jāatzīst - tas ir serviss, kas daudzos gadījumos strādā pat efektīvāk nekā legālā tirdzniecība.
Ko vēl izdevās iegādāties?
Ļoti lielu uzmanību pievērsu nikotīna spilventiņiem. Latvijā šobrīd ir noteikti ļoti stingri ierobežojumi nikotīna koncentrācijai. Taču internetā bez problēmām atradu produktus ar nikotīna daudzumu, kas vairākus desmitu reižu pārsniedz pieļaujamos apjomus. Pasūtīju arī tādus produktus, kuru stiprums sasniedz 150 miligramus. Ja cilvēks nesaprot, ko tas nozīmē, tad salīdzinājumam - tas ir nikotīna daudzums, kas daudziem var radīt ļoti nopietnas veselības problēmas.
Manuprāt, šādi produkti nepieredzējušam lietotājam var būt pat dzīvībai bīstami.
Arī šos produktus tiešām iespējams pasūtīt tik vienkārši?
Jā. Un tas ir viens no satraucošākajiem secinājumiem. Vienā vietnē man vienkārši vajadzēja atzīmēt ķeksīti, ka esmu pilngadīgs. Neviens neko nepārbaudīja. Samaksāju ar karti un gaidīju sūtījumu. Vienu pasūtījumu saņēmu jau nākamajā dienā pakomātā. Otrs atnāca no Vācijas dažu dienu laikā. Ja runājam par servisa kvalitāti, tad jāsaka atklāti - daudzi legālie uzņēmumi varētu mācīties no šīs piegādes sistēmas.
Daudzi no šiem produktiem ir veidoti tā, lai piesaistītu jauniešus?
Pilnīgi noteikti. Neviens man neiestāstīs, ka arbūza košļājamās gumijas, enerģijas dzēriena vai konfekšu garšas tiek radītas piecdesmitgadīgiem smēķētājiem. Paskatieties uz iepakojumiem. Košas krāsas, spilgts dizains, saldas garšas. Tas viss ir veidots tā, lai piesaistītu jaunus cilvēkus. Tie nav produkti, kuru galvenā auditorija ir pensionāri.
Cik bīstami ir šie īpaši stiprie nikotīna spilventiņi?
Ļoti bīstami. Lai nikotīns ātri uzsūktos, šajos produktos izmanto dažādas vielas, tostarp sodu. Pie normālas koncentrācijas tas vēl ir kontrolējams. Taču, kad nikotīna daudzums kļūst absurdi liels, sekas var būt ļoti nopietnas. Asinsvadi strauji sašaurinās, organisms saņem milzīgu nikotīna devu, un nepieredzējušam lietotājam tas var beigties ļoti slikti. Ja pieaudzis smēķētājs vēl kaut kā tiek galā, tad bērnam vai pusaudzim šāds eksperiments var beigties slimnīcā.
Valsts policija atzīst, ka daļa šīs produkcijas nonāk skolās?
Jā, un tas ir pats satraucošākais. Mēs vairs nerunājam tikai par pieaugušajiem, kuri apzināti izvēlas riskēt. Mēs runājam par bērniem.
Turklāt skolās bieži vien izplatītāji ir paši skolēni. Produkts nonāk vienā klasē, pēc tam citā, un ļoti ātri veidojas savs nelegālais tīkls. Tas viss notiek daudz ātrāk, nekā pieaugušie bieži iedomājas.
Vai ar aizliegumiem vispār iespējams cīnīties pret šo tirgu?
Es domāju, ka nē, ja aizliegums tiek ieviests izolēti vienā valstī.
Mēs dzīvojam Eiropas Savienībā. Ja produkts tiek ražots Polijā vai citā valstī un tur ir legāli pieejams, tad būs ļoti grūti panākt, lai tas nenonāktu Latvijā. Kamēr Eiropā nav vienotas pieejas, viena valsts ar šo problēmu netiks galā. Tieši tāpēc mēs šobrīd redzam to, ko ekonomisti sauc par prohibīcijas paradoksu - aizliegums rada pretēju efektu.
Ko nozīmē šis paradokss?
Tas nozīmē, ka aizliegums nevis samazina pieejamību, bet stimulē nelegālo tirgu. Labs piemērs ir Amerikas Savienotās Valstis pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Tika aizliegts alkohols, un rezultātā uzplauka mafija. Tieši tas pats notiek arī šeit. Ja cilvēks vēlas nikotīnu un legālais tirgus viņam kļūst neinteresants vai neērts, viņš sāk meklēt alternatīvas. Un alternatīvas viņš atrod ļoti ātri.
Jūs savā publikācijā nra.lv (https://nra.lv/latvija/522611-nelegalo-veipu-iegades-eksperimens-vai-aizliegumi-strada.htm) minējāt arī Igaunijas piemēru.
Jā. Igaunija jau izgāja cauri ļoti līdzīgam scenārijam. Tika paaugstināti nodokļi, ieviesti ierobežojumi, aizliegtas garšas. Rezultātā cilvēki masveidā pārgāja uz nelegālo tirgu. Pēc tam valdībai nācās atkāpties un mīkstināt noteikumus, lai vispār atgūtu legālā tirgus daļu. Tas pilnībā problēmu neatrisināja, bet vismaz situācija kļuva labāka.
Tieši tāpēc man nav saprotams, kāpēc Latvija neizvērtēja šo pieredzi pietiekami nopietni.
Šajā nelegālajā tirgū valsts zaudē arī nodokļu ieņēmumus?
Protams. Ne akcīzes nodoklis, ne PVN netiek maksāts. Visa šī nauda neaiziet veselības aprūpei, skolām vai ceļiem. Tā aiziet cilvēkiem, kuri organizē šo nelegālo biznesu. Kā es jokoju pēc sava eksperimenta - šī nauda neaiziet valsts budžetā, tā aiziet kārtējai izplatītāju “Teslai”.
Vai šobrīd vispār iespējams pilnībā izskaust šādu tirdzniecību?
Domāju, ka nē. Mēs dzīvojam tehnoloģiju laikmetā. Ir “Telegram”. Ir kriptovalūtas. Ir internetveikali. Ir pakomāti. Aizver vienu kanālu, nākamajā dienā parādās desmit jauni. Aizver vienu piegādātāju, vietā nāk cits. Pilnībā izskaust šo tirgu ir praktiski neiespējami.
Kādu risinājumu jūs redzat?
Pirmkārt, daudz vairāk jāstrādā ar bērniem un jauniešiem.
Otrkārt, jāveido vide, kurā legālais tirgus kļūst pievilcīgāks par nelegālo.
Es neesmu politiķis un neesmu likumdevējs, tāpēc neteikšu, kādi tieši lēmumi jāpieņem. Taču man šķiet acīmredzami, ka pašreizējā pieeja nedod gaidīto rezultātu. Ja cilvēkam pie mājas pieved produktu lētāk, ātrāk un ērtāk nekā legālajā veikalā, tad nav jābrīnās, ka viņš izvēlas nelegālo variantu.
Daudzi runā par informatīvām kampaņām. Tās var palīdzēt?
Esmu skeptisks. Godīgi sakot, es nepazīstu nevienu cilvēku, kurš būtu atmetis smēķēšanu tāpēc, ka izlasīja plakātu. Cilvēki atmet nikotīna lietošanu citu iemeslu dēļ - veselības problēmu dēļ, ģimenes dēļ, bērnu dēļ, personīgu lēmumu dēļ.
Tas nenozīmē, ka izglītošana nav vajadzīga. Tieši otrādi - tā ir ļoti svarīga. Taču ar plakātiem vien nepietiks.
Ko jūs kā tēvs stāstāt saviem bērniem?
Ar vecāko dēlu mēs par šīm lietām runājam regulāri. Manuprāt, saruna jāsāk daudz agrāk nekā četrpadsmit vai piecpadsmit gadu vecumā. Bērnam jau no mazotnes jāzina, ka šādas lietas eksistē un ka tās nav nevainīgas. Jo vēlāk sākas saruna, jo mazāk iespēju, ka tā būs efektīva.
Bērniem vajag uzticēties, runāt ar viņiem un skaidrot. Nevis tikai aizliegt, bet palīdzēt saprast, kāpēc konkrēta izvēle var būt bīstama.
Kādus secinājumus izdarījāt pēc šī eksperimenta?
Mans galvenais secinājums ir ļoti vienkāršs - valsts gribēja izdarīt labu darbu, bet rezultāts nav sanācis tāds, kā cerēts.
Es nedomāju, ka kāds vēlējās veicināt nelegālo tirgu. Taču ļoti daudzi eksperti jau iepriekš brīdināja, ka tas var notikt. Man šķiet, ka tika izvēlēts vienkāršākais ceļš - aizliegt un cerēt, ka problēma pazudīs.
Tā nenotika. Tagad mums jādomā nevis par to, kā pierādīt, ka viss ir kārtībā, bet par to, kā mazināt sekas situācijai, kura jau ir izveidojusies. Un pats svarīgākais - kā pasargāt bērnus no produktiem, kas šobrīd pieejami daudz vieglāk, nekā daudzi pieaugušie spēj iedomāties.
