Vienisprātis ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektori Baibu Šmiti-Roķi par to, ka nelegālais tirgus tiek veicināts ar politiskiem lēmumiem, aizliedzot tirgot e-cigaretēm paredzētos šķidrumus un nikotīnu saturošās vielas, ir OPEN radošo centru vadītājs un dibinātājs Edijs Klaišis. Kā pasargāt mūsu jaunatni no kaitīgajiem izaicinājumiem; vai pamanām, ar ko tā nodarbojas, ko jūt, par ko domā; vai protam sarunāties ar jauniešiem – saruna ar Ediju Klaiši.
Pēc tabakas aprites regulējuma likuma izmaiņām arvien vairāk tiek runāts par nelegālo tirgu un jauniešu piekļuves iespējām dažādiem nikotīnu saturošiem produktiem. Kā jūs vērtējat pašreizējo situāciju?
Vispirms man jāsaka - visu cieņu par drosmi mani uzaicināt uz šo sarunu, jo mans viedoklis šajā jautājumā daudziem nepatīk. Es uzskatu, ka ir absurdi mēģināt risināt problēmas ar aizliegumiem. Pasaules vēsturē nav daudz piemēru, kur aizliegumi būtu sasnieguši iecerēto rezultātu. Tieši pretēji - ļoti bieži tie rada jaunas problēmas.
Ja runājam par nepilngadīgajiem, tad jāatceras viena būtiska lieta - viņi arī iepriekš nevarēja legāli iegādāties šos produktus. Taču pēc aizliegumu ieviešanas situācija nav kļuvusi labāka. Gluži pretēji - šī prece nepilngadīgajiem ir kļuvusi pieejamāka nekā jebkad agrāk, jo nelegālais tirgus ir attīstījies milzīgos apmēros.
Turklāt mēs dzīvojam Eiropas Savienībā, kur šajā jautājumā nav vienotas regulas. Kamēr vienā valstī kaut kas ir aizliegts, citā tas joprojām ir pilnīgi legāli nopērkams. Rezultātā preces turpina plūst pāri robežām. Vēl bīstamāk ir tas, ka arvien vairāk parādās pakaļdarinājumi - produkti, kuru izcelsme un sastāvs nav zināms. Man nav ķīmijas izglītības, bet pat es saprotu, ka ieelpot nezināmas izcelsmes vielas ir daudz bīstamāk nekā lietot produktu, kura sastāvs ir kontrolēts.
Sakāt, ka aizliegums ir radījis vairāk problēmu nekā risinājumu?
Tieši tā. Mēs esam radījuši veselu virkni jaunu problēmu. Jaunieši arvien vairāk iesaistās nelegālajā tirdzniecībā. Attīstās jauniešu noziedzība. Pieaug risks nonākt vidē, kurā valda pavisam citi noteikumi.
Man šķiet absurdi, ka cilvēki, kuri it kā iestājas par sabiedrības veselību, faktiski aizstāv risinājumu, kas rada vēl lielāku apdraudējumu veselībai. Ja legālo tirgu aizstāj nelegālais, tad cilvēki sāk lietot produktus, kuru izcelsmi neviens nekontrolē. Tas nevar būt sabiedrības interesēs.
Daudzi aizlieguma aizstāvji, tostarp Veselības ministrijas amatpersonas, uzskata, ka bez ierobežojumiem situācija būtu vēl sliktāka.
Es to neredzu realitātē. Ja ir pieprasījums, būs arī piedāvājums. Tā tas ir bijis vienmēr. Dzīvot ilūzijā, ka kāds spēs izskaust nelegālo tirgu, nozīmē nesaprast, kā šī pasaule darbojas.
Savulaik taču bija alkohola “točkas”. Tās nepazuda tāpēc, ka kāds tās veiksmīgi iznīcināja. Tās pazuda tāpēc, ka cilvēkiem bija pieejama legāla alternatīva. Tagad redzam, ka daļa nelegālās tirdzniecības atgriežas atkal. Un tas nav nekas pārsteidzošs.
Jūsuprāt, lielākā problēma tomēr nav nikotīna produkti?
Nē. Daudz nopietnāka problēma ir narkotikas. Es nerunāju tikai par jauniešiem. Es runāju arī par pieaugušajiem. Man šķiet, ka atsevišķās aprindās kokaīna lietošana jau kļūst par kaut ko gandrīz normālu. Tas ir biedējoši.
Mēs dzīvojam laikā, kad aizliegtas vielas ir salīdzinoši viegli pieejamas. Nelegālā pasaule ir attīstījusies ļoti strauji. Ir naivi prasīt policijai pilnībā apturēt procesus, kuri notiek digitālajā vidē un kuru organizatori nepārtraukti pielāgojas jaunām situācijām.
Ko šajā situācijā var darīt vecāki? Kā pasargāt bērnus?
Daudz vairāk runāt ar saviem bērniem. Es vienmēr saku - lielākā kļūda ir domāt: “Mans bērns gan nekad neko tādu nedarīs.” Atcerēsimies paši sevi jaunībā. Jaunieši grib pamēģināt dažādas lietas. Tā ir realitāte.
Vecākiem nav jāinteresējas, kur un kā šīs vielas var iegādāties. Daudz svarīgāk ir runāt par sekām. Ir jāsaka bērnam: “Mani nebaida tas, ka tu vari kaut ko pamēģināt. Mani baida tas, ka šobrīd šajā vidē ir ļoti daudz nezināmu vielu, piejaukumu un risku. Es baidos par tevi tāpēc, ka es tevi mīlu.”
Manuprāt, šāda saruna ir daudz vērtīgāka par jebkuru aizliegumu.
Kā pareizi runāt ar jauniešiem?
Es neuzskatu sevi par lielu padomu devēju. Taču viena lieta ir skaidra - ir jāsarunājas un jāspēj sadzirdēt. Ne tikai vecākiem un bērniem. Mums visiem. Jo vairāk cilvēki runā viens ar otru, jo vairāk viņi viens otru saprot. Un jo vairāk saprot, jo vairāk problēmas iespējams novērst, vēl pirms tās kļūst nopietnas.
Jūs bieži runājat par jauniešiem, kuri nonāk nelegālajā vidē. Kā tas notiek?
Ļoti bieži tie nav slikti bērni. Tie ir jaunieši no maznodrošinātām vai nelabvēlīgām ģimenēm. Viņiem pašiem jārūpējas par lietām, kas citās ģimenēs ir pašsaprotamas - ēdienu, apģērbu, ikdienas vajadzībām.
Un tad viņi ierauga iespēju nopelnīt šķietami vieglu naudu. Ja mēs paši viņu vecumā būtu nonākuši līdzīgā situācijā, daudzi no mums rīkotos tieši tāpat.
Tieši tāpēc man šķiet liekulīgi nosodīt šos jauniešus, nepaskatoties uz iemesliem, kāpēc viņi tur nonāk.
Kādas ir šīs vides sekas?
Ļoti smagas. Jauniešiem veidojas parādi. Viņi tiek iesaistīti narkotiku tirdzniecībā. Daudzi sāk lietot paši. Ir naivi domāt, ka iespējams ilgstoši tirgot narkotikas un pašam tās nelietot.
Diemžēl ir arī gadījumi, kad parādi noved pie prostitūcijas. Un es nerunāju tikai par meitenēm. Tas attiecas arī uz puišiem.
Šajā vidē ir daudz alkohola, daudz narkotiku un daudz vardarbības. Jaunieši tiek pazemoti, sisti un izvaroti. Un visbriesmīgākais ir tas, ka viņi ļoti bieži nevēršas pēc palīdzības, jo baidās no atriebības.
Jūs vairākkārt esat minējis frāzi - “sveši bērni”. Ko ar to domājat?
Sabiedrībā bieži atkārto, ka svešu bērnu nav. Es diemžēl redzu pretējo. Ja konkrētas problēmas skartu pašu politiķu vai ierēdņu bērnus, daudzi jautājumi tiktu risināti daudz ātrāk un daudz nopietnāk.
Kad runa ir par citu cilvēku bērniem, ļoti bieži parādās birokrātija, atrunas, lēmumu atlikšana un politiskie aprēķini. Un tas man šķiet ļoti skumji.
Vai politiķi ir informēti par šīm sekām?
Viņi tika brīdināti. Daudzi speciālisti teica, ka nelegālais tirgus pieaugs. Teica, ka jaunieši arvien vairāk nonāks ēnu ekonomikā. Teica, ka būs problēmas.
Bet bieži vien dominēja lozungs par jauniešu aizsardzību. Un, ja tu uzraksti uz plakāta vārdus “jaunieši” un “pusaudži”, tad pēkšņi jebkuru kritisku jautājumu var pasludināt par nevēlamu.
Realitāte tomēr ir pavisam cita.
Kas, jūsuprāt, būtu jādara valstij?
Vispirms jāatzīst realitāte. Nav jābaidās pateikt, ka kāds lēmums nav devis gaidīto rezultātu.
Otrkārt, daudz vairāk jāstrādā pie sociālajiem cēloņiem. Mums ir jārada apstākļi, kuros jaunietim nav jāmeklē viegla peļņa nelegālajā vidē, lai nopirktu apavus, jaku vai vienkārši paēstu.
Jo lielāka būs nabadzība un sociālā atstumtība, jo vairāk jauniešu meklēs alternatīvus iztikas avotus.
Jūs bieži kritizējat politiķu atrautību no realitātes.
Jā, jo es šīs sekas redzu katru dienu. Es nesēžu kabinetā. Es redzu konkrētus jauniešus un konkrētus stāstus.
Man nepatīk cilvēki, kuri ignorē realitāti tikai tāpēc, ka tā neatbilst viņu politiskajai pārliecībai. Tas ir biedējoši.
Neskatoties uz kritiku, vai redzat arī pozitīvas lietas?
Protams. Man ir milzīgs prieks par jauniešiem. Šis ir pirmais gads, kad vairāki jaunieši, kuri savulaik iesaistījās mūsu aktivitātēs, pabeidz augstskolas. Ir topošie juristi, dizaineri, biologi un citu profesiju pārstāvji.
Tas ir apliecinājums tam, ka jauniešiem nevajag moralizēšanu. Viņiem vajag iespējas.
Kā jūs vērtējat Latvijas jaunatni kopumā?
Daudz labāk, nekā to dara liela daļa sabiedrības. Man šķiet, ka cilvēkiem ir ļoti sagrozīts priekšstats par jauniešiem. Bieži dzirdu, ka viņi nelasot grāmatas, neinteresējoties par neko un negribot strādāt. Tā nav taisnība. Viņi lasa, tikai citādāk. Viņi mācās citādāk. Viņi dzīvo citādāk. Mēs dzīvojam laikā, kad pasaule mainās ārkārtīgi strauji. Jaunieši šīm pārmaiņām pielāgojas daudz ātrāk nekā mēs.
Ko mēs varam mācīties no jauniešiem?
Ļoti daudz. Tieši tāpat kā viņi var mācīties no mums. Manuprāt, problēma ir tā, ka mēs arvien vairāk atsvešināmies. Mums ir videokonferences, īsziņas, sociālie tīkli, bet arvien mazāk īstu sarunu. Mēs retāk tiekamies, retāk zvanām un retāk klausāmies.
Tieši tāpēc es vienmēr saku - mums vairāk jārunā vienam ar otru. Ar bērniem, ar jauniešiem, ar kolēģiem, ar līdzcilvēkiem.
Kādu galveno vēstījumu jūs gribētu nodot sabiedrībai?
Neignorēt realitāti. Neizlikties, ka problēmas nepastāv. Runāt par tām godīgi, pat tad, ja tas kādam nepatīk. Un vienlaikus ticēt jauniešiem. Es ikdienā redzu ļoti daudz gudru, talantīgu un motivētu jaunu cilvēku. Ja mēs viņiem dosim iespējas, nevis tikai aizliegumus un pārmetumus, viņi izveidos daudz labāku sabiedrību nekā tā, kuru esam izveidojuši mēs.
